(Raksts publicēts The Review and Herald, 1874. gada 4. un 18. augustā)
Kristus nāca uz šo pasauli, lai iznīcinātu sātanu un atbrīvotu tā varā esošos cietumniekus. Ar savu uzvarošo dzīvi Viņš cilvēkam vēlējās atstāt piemēru, kuram tas varētu droši sekot un pastāvēt sātana kārdināšanās. Tiklīdz Jēzus iegāja kārdināšanu tuksnesī, izmainījās visa Viņa sejas izteiksme. Izzuda no Dieva troņa atstarotā godība un krāšņums, kas apgaismoja Viņa vaigu, kad atvērās Debesis un Tēva balss Viņu apstiprināja par savu Dēlu, pie kura Tam labs prāts. Kristus dvēseli tagad nomāca pasaules grēku nasta, un Viņa izskats pauda bezgalīgas skumjas, liecinot par moku dziļumiem, ko kritušais cilvēks nav spējīgs saprast. Viņš pārdzīvoja visu nomācošo bēdu straumi, kas plūda pār pasauli un saprata, kāds spēks ir neapvaldītai apetītei un nesvētām kaislībām, kas, ņemot virsroku, cilvēkiem sagādā neizsakāmas ciešanas. Pēc Ādama pārkāpuma ar katru nākošo paaudzi izdabāšana apetītei bija arvien pieaugusi un nostiprinājusies, [272] līdz cilvēces morālais spēks bija kļuvis tik vājš, ka ļaudis savā spēkā te vairs nevarēja neko labot. Tāpēc palīgā vajadzēja nākt Kristum, izturot šajā ziņā vissmagāko pārbaudi. Viņam uz kārdinājumu takas vajadzēja stāties vienam pašam, bez jebkādas palīdzības, bez jebkāda iedrošinājuma vai atbalsta. Viņu sagaidīja grūta cīņa ar tumsas spēkiem.
Tā kā cilvēks pats vairs nebija spējīgs pretoties sātana kārdinājumu varai, Jēzus labprātīgi nostājās tā vietā; Viņš uzņēmās šo nastu un guva uzvaru pār samaitāto apetīti. Viņam cilvēka labā vajadzēja parādīt pašaizliedzību un izturību, un tādu nelokāmu uzticību pamatlikumiem, kas ir daudz pārāka par izsalkuma mokām un pat par nāvi.
Pārbaudes nozīme
Kad Kristus stājās pretī kārdinājumam attiecībā uz ēstgribu, Viņš kā Ādams neatradās brīnišķajā Ēdenes dārzā, kur, ikvienu lietu uzlūkojot, acis varēja saskatīt gaismu un Dieva mīlestību. Tam visapkārt pletās neauglīgs, neapdzīvots tuksnesis, pilns ar mežonīgiem zvēriem. Viss šķita atbaidošs, tāds, no kā cilvēciskā daba parasti vēlētos bēgt. Te uzturoties, Viņš gavēja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis un tajā laikā “nebaudīja nenieka”. (Lūkas 4:2) Ilgajā gavēnī Kristus bija novājējis un jutās ārkārtīgi izsalcis. Viņa seja bija izmocīta un vairs neizskatījās pēc cilvēka vaiga.
Šādā stāvoklī Jēzus iesāka cīņu pret vareno ienaidnieku, lai reiz salauztu sātana varu un glābtu cilvēci no atkrišanas negoda, pastāvot tieši tajā pārbaudījumā, kur Ādams neizturēja.
Kad Ādams padevās nesavaldītas apetītes varai, tika zaudēts viss. Tagad Glābējs, kurā cilvēciskais bija savienots ar dievišķo, nostājās Ādama vietā un izturēja gandrīz sešas nedēļas ilgu briesmīgu gavēni. Un tieši gavēņa garums ir visspēcīgākais pierādījums samaitātas ēstgribas grēcīgumam un tās varai pār cilvēci.
Kristus savā cilvēciskajā dabā aizsniedza cilvēces nožēlojamā stāvokļa pašus dziļumus un iejutās [273] kritušās cilts vājības un vajadzības, kamēr Viņa dievišķā daba pieķērās Mūžīgajam. Cilvēka pārkāpumu vainu Viņš neuzņēmās tālab, lai atļautu tam turpināt iet pa Dieva likumu neievērošanas ceļu, kas cilvēku padarīja par parādnieku bauslībai un, lai samaksātu šo parādu, sagādāja ciešanas pašam Kristum. Viņa pārbaudījumiem un ciešanām vajadzēja cilvēku pārliecināt, cik liels ir Dieva likumu pārkāpšanas grēks, un vadīt to pie nožēlas un paklausības šiem likumiem, tādā veidā panākot izlīgumu ar Dievu. Viņš cilvēkam vēlējās pieskaitīt savu taisnību, līdz ar to paaugstinot mūsu morālo vērtību, lai Dievs varētu atzīt cilvēka pūles ievērot dievišķo bauslību. Kristus savā cilvēciskajā dabā panāca izlīgumu starp cilvēku un Dievu, bet dievišķajā dabā – starp Dievu un cilvēku.
Tiklīdz iesākās Kristus ilgais gavēnis tuksnesī, tūlīt bija klāt arī sātans ar savām kārdināšanām. Pie Jēzus tas ieradās tērpies gaismā, apgalvojot, ka ir viens no Dieva troņa eņģeļiem, kas sūtīts ar žēlastības uzdevumu – just Viņam līdzi un atbrīvot no ciešanas radošiem apstākļiem. Velns centās panākt, lai Kristus noticētu, ka Dievs neprasa turpināt iesākto pašaizliedzības un ciešanu ceļu, ka tas, lūk, nākot no Debesīm, lai pateiktu, ka Kungs tikai vēlējies pārbaudīt Viņa labprātību.
Sātans Kristum stāstīja, ka Viņa uzdevums ir bijis tikai nostāties uz asinīm slacītās takas, bet nevis pa to iet. Līdzīgi Ābrahamam Viņu vajadzējis tikai pārbaudīt, vai paklausība ir pilnīga. Sātans vēl piebilda, ka esot tas pats eņģelis, kurš apturējis Ābrahama roku, kad nazis jau bijis pacelts Īzāka nogalināšanai, un tagad esot ieradies glābt Kristus dzīvību; Viņam nevajagot ciest mokošu izsalkumu un mirt bada nāvē, jo tas Jēzum palīdzēšot, uzņemoties daļu darba šajā atpestīšanas plānā.
Dieva Dēls novērsās no visiem šiem viltīgajiem kārdinājumiem un palika nelokāms apņēmībā visos sīkumos, gan pēc gara, gan pēc burta, izpildīt kritušās cilvēces glābšanai izveidoto plānu. Bet sātans, lai savaldzinātu un pārspētu Kristu, bija sagatavojis vēl daudzas citas kārdināšanas. Cietis neveiksmi vienā, tas centās izmēģināt citu variantu. Tā kā Kristus bija pazemojies līdz cilvēka kārtai, ienaidnieks te cerēja [274] gūt sekmes. Tas sev glaimoja ar domu, ka zem Debesu eņģeļa maskas tā patiesais raksturs paliks apslēpts, tādēļ, norādot uz nepatīkamo apkārtni un Jēzus novājējušo augumu, izteica šaubas par Kristus dievību.
Jēzus zināja, ka, pieņemot cilvēka dabu, Viņa āriene nelīdzināsies Debesu eņģeļiem. Sātans pieprasīja, lai Viņš, ja tiešām ir Dieva Dēls, pierāda savu augsto izcelsmi. Tas tuvojās Kristum, kārdinot apmierināt tieksmi pēc barības. Šajā sfērā tas bija uzvarējis Ādamu un pārvaldījis arī Ādama pēcnācējus, kas, padodoties nesavaldītai ēstgribai, ar savu netaisnību bija kaitinājuši Dievu, līdz viņu noziegumi kļuva tik lieli, ka Kungs tos iznīcināja Plūdos.
Sātana kārdināšanu tiešā iespaidā Israēla bērni pieļāva, ka ēdot nesātība sāka valdīt pār saprātu, un, apmierinot savas iegribas, tika novesti līdz smagiem grēkiem, kas pret tiem pamodināja Dieva dusmas, tā ka tie aizgāja bojā tuksnesī. Tāpēc sātans cerēja, ka ar šo kārdināšanu izdosies pārspēt arī Kristu. Velns sacīja, ka viens no augstākajiem eņģeļiem esot izraidīts uz šo pasauli un Jēzus izskats liecinot, ka Viņš neesot vis Debesu Ķēniņš, bet kritušais eņģelis, un ka ar to arī izskaidrojams Viņa vājums un ciešanas.
Kristus savā labā nedarīja nevienu brīnumu
Pēc tam sātans Kristus uzmanību pievērsa savai pievilcīgajai ārienei – gaismas tērpam un lielajam spēkam. Tas apgalvoja, ka esot no Debesu troņa sūtīts vēstnesis un tiesīgs prasīt no Kristus pierādījumus, vai Viņš ir Dieva Dēls. Ja vien varētu, tas vēlējās panākt, lai tiktu apšaubīti Jēzus kristībās no Debesīm atskanējušie vārdi par Viņa dievību. Sātans bija apņēmies Kristu uzvarēt un, ja iespējams, nodrošināt sev valdnieka tiesības un dzīvību. Pirmā kārdināšana bija saistīta ar barības uzņemšanu. Šajā ziņā tas pasauli pārvaldīja gandrīz vai pilnīgi, tāpēc tagad savas kārdināšanas piemēroja Kristus pašreizējiem apstākļiem un apkārtnei, [275] kas šos izaicinājumus padarīja gandrīz nepārvaramus.
Jēzus varēja savā labā izdarīt šo brīnumu, bet tas nebūtu saskaņā ar atpestīšanas plānu. Daudzie Kristus dzīvē veiktie brīnumdarbi norādīja uz Viņa spēku tādā veidā palīdzēt ciešanu nomāktajai cilvēcei. Veicot žēlastības brīnumdarbu, Viņš kādreiz vēlāk pabaroja piecus tūkstošus ļaužu, izdalot tiem tikai piecas maizes un divas nelielas zivis. Tātad Viņam bija spēks arī tagad, izdarot brīnumu, remdēt savu izsalkumu. Sātans sev glaimoja, ka spēs panākt, lai Kristus sāk apšaubīt kristību laikā no Debesīm teiktos vārdus. Un, ja ienaidniekam tiešām būtu izdevis panākt, ka Jēzus sāk svārstīties par savu izcelsmi un Tēva izteikto apliecinājumu, tad tā jau būtu liela uzvara.
Sātans Kristu uzmeklēja neapdzīvotā tuksnesī, bez biedriem, bez barības un ciešanu nomocītu. Apkārtne bija visdrūmākā un visatbaidošākā. Tāpēc ienaidnieks Jēzum centās iedvest domas, ka Dievs savu Dēlu nekad nebūtu atstājis tādā vajadzības un reālu ciešanu stāvoklī. Velns cerēja iedragāt Kristus uzticību Tēvam, kas Tam pieļāvis tādus ārkārtējus pārdzīvojumus tuksnesī, kur neviens cilvēks nekad nebija spēris savu kāju. Tas domāja, ka ierosinātās šaubas par Tēva mīlestību atradīs atsaucību Kristus prātā, un, izmisuma un galēja izsalkuma spiests, Viņš beidzot savā labā izlietos brīnumus darošo spēku, tādā veidā atsakoties no sava Debesu Tēva roku palīdzības. Un Kristum tas tiešām bija liels kārdinājums, bet Viņš ne mirkli nesvārstījās. Pat ne uz vismazāko brīdi Viņš nesāka šaubīties par Debesu Tēva mīlestību, kaut gan šķita, ka neizsakāmas mokas To draud pilnīgi nomākt. Sātana kārdināšanas, lai cik viltīgi izdomātas, neietekmēja Dieva mīļotā Dēla godīgumu. Viņa pastāvīgā paļāvība uz Tēvu nebija iedragājama.
Pakļauts kārdināšanām, Kristus neielaidās sarunās
Jēzus nepazemojās, lai savam ienaidniekam paskaidrotu, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls, ne arī to, kāpēc tā rīkojas. Aizvainojoši un izsmejoši sātans [276] bija norādījis uz Viņa pašreizējo vājumu un nepievilcīgo ārieni pretstatā savam spēkam un godībai. Tas zobodamies teica, ka Viņš tādā nožēlojamā stāvoklī nevar pārstāvēt pat eņģeļus, kur nu vēl to augsto Pavēlnieku, visu atzīto Ķēniņu karaliskajos pagalmos. Viņa pašreizējais izskats liecinot, ka Viņš ir gan Dieva, gan cilvēku atstumts. Ja Kristus tiešām esot Dieva Dēls un Debesu Valdnieks, tad Viņam noteikti piemītot tāds pat spēks kā Dievam, un Viņš varot to pierādīt, izdarot brīnumu un pārvēršot tieši pie kājām guļošo akmeni maizē, ar ko remdēt savu izsalkumu. Sātans apsolīja, ka tad, ja Viņš to izdarīs, cīņa par pārākumu starp tiem izbeigšoties uz visiem laikiem, jo tas atteikšoties no savām pretenzijām.
Kristus tomēr sātana dzēlīgajām piezīmēm nepievērsa uzmanību. Viņš nepadevās provokācijai, lai dotu tam kādu savas varas pierādījumu, un, neizjūtot kāri pēc atriebības, lēnprātīgi panesa visus apvainojumus. Jēzus augstu vērtēja kristību laikā no Debesīm atskanējušos vārdus, kas apliecināja, ka Viņa Tēvs ir atzinis par labu glābšanas plāna īstenošanā spertos soļus, Tam kļūstot par cilvēka Vietnieku un Galvotāju. Atvērtās debesis un lejup nonākušais balodis bija droša liecība, ka Dievs atbalsta Kristus centienus saistīt Zemi ar Debesīm, ierobežoto ar bezgalīgo, un, lai atbrīvotu cilvēku no pakļautības sātanam, apvienos savu varu Debesīs ar Dēla pūlēm virs Zemes.
