Šie Tēva atzinības pierādījumi Dieva Dēlam bija neizsakāmi dārgi visās smagajās ciešanās un drausmīgajā cīņā ar dumpinieku vadoni. Tāpēc, gan izturot Dieva pārbaudi tuksnesī, gan visā savā turpmākajā kalpošanā Viņš neko nedarīja, lai pārliecinātu sātanu par savu varu vai par to, ka Viņš ir pasaules Glābējs. Ienaidniekam taču bija pietiekoši daudz pierādījumu par Kristus augsto stāvokli. Tieši nevēlēšanās atzīt Jēzum pienākošos godu un kā padotajam Viņam paklausīt nobrieda par sacelšanos, kas to izslēdza no Debesīm.
Kristus misijā nebija paredzēts dievišķo spēku izlietot savā labā, [277] lai atbrīvotos no ciešanām, kuras Viņš labprātīgi bija piekritis uzņemties. Tā kā Viņš bija ar mieru pieņemt cilvēka dabu, tad arī nācās ciest līdzi cilvēces ģimenes grūtībās, bēdās un nelaimēs. Kristus neveica brīnumdarbus savā labā, jo viņš bija nācis glābt citus. Viņa misijas uzdevums bija dāvāt svētības, cerību un dzīvību apbēdinātajiem un apspiestajiem, pašam uzņemoties cilvēces nastas un grūtības.
Lai gan Kristus cieta visasākās izsalkuma mokas, Viņš kārdinātājam nepadevās. Viņš sātanu atraidīja ar Rakstos atrodamo atziņu, kuru pats bija izteicis Mozum tuksnesī, lai to atgādina dumpīgajam Israēlam, kad tauta neapmierinājās ar ierobežoto uzturu un pieprasīja gaļas barību. “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mat. 4:4) Ar šo paziņojumu, kā arī ar savu piemēru Jēzus vēlējās cilvēkiem pateikt, ka izsalkums pēc laicīgas barības nav lielākā nelaime, kas tiem var atgadīties. Sātans mūsu pirmajiem vecākiem glaimoja, ka dzīvības koka augļu ēšana [Šeit minētais koks ir laba un ļauna atzīšanas un nevis dzīvības koks. Vārds “dzīvības” nepārprotami ir iespiedēju kļūda. Tas nav atrodams ne 1874. gada 9. jūlija “The Signs of the Times”, kur šis raksts publicēts pirmo reizi, ne atkārtotajā izdevumā brošūras formātā ar virsrakstu “Atpestīšana vai Kristus kārdināšana”, 42. lpp. – Pilnvaroto padome], ko Dievs bija aizliedzis, sniegtu tiem lielu labumu un nodrošinātu pret nāvi. Tas bija pilnīgi pretēji tam, ko tika paziņojis Dievs. “Bet no laba un ļauna atzīšanas koka neēd, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1.Moz. 2:17) Ja Ādams būtu paklausījis, tad viņš nekad nebūtu pazinis trūkumu, bēdas vai nāvi.
Ja pirms Plūdiem dzīvojošie cilvēki būtu ņēmuši vērā to, ko saka Dievs, tie tiktu saudzēti un neietu bojā Plūdu ūdeņos. Un, ja israēlieši būtu paklausījuši Dievam, tad Kungs tiem būtu piešķīris īpašas svētības. Bet viņi krita, ļaujot vaļu savām tieksmēm un nesātībai ēšanā. Tie vienkārši nevēlējās atzīt to, ko bija teicis Dievs. Izdabāšana samaitātai apetītei tos [278] ieveda ļoti daudzos un smagos pārkāpumos. Ja viņi vispirms būtu centušies ievērot Dieva prasības un savas fiziskās vajadzības atstājuši otrajā vietā, pakļaujoties Kunga izvēlei, ka Viņa izraudzītā barība tiem ir vislabākā, tad nevienam no tiem nebūtu jāpaliek guļot tuksnesī. Israēls būtu iesakņojies Kānaānā un kļuvis par svētu, veselīgu tautu, kuras ciltīs neatrastos neviens nespēcīgs indivīds.
Pasaules Glābējs cilvēces dēļ kļuva par grēku un kā cilvēka vietnieks neatklāja savu Dieva Dēla varu. Viņš nostājās uz vienas pakāpes ar cilvēku bērniem. Kā cilvēkam un cilvēka labā Viņam bija jāiztur kārdinājumu pārbaude vissmagākajos apstākļos un ar savu piemēru jāparāda, kādai jābūt ticībai un pilnīgai paļāvībai uz Debesu Tēvu. Kristus zināja, ka Tēvs Viņam sniegs barību, kad būs pienācis īstais laiks, tāpēc šajā smagajā pārbaudījumā, kur ārkārtīgi mocīja izsalkums, Viņš nevēlējās izlietot savu dievišķo varu, lai kaut nedaudz atvieglotu šīs grūtības.
Nonākot apstākļos, kur būtu jāievēro pilnīga taisnība, kritušajam cilvēkam pašam nebūtu spēka savā labā izdarīt kādu brīnumu, atbrīvoties no sāpēm vai mokām, vai arī gūt uzvaru pār saviem ienaidniekiem. Pieļaujot grūtības, Dievs cilvēkus bieži noved pārbaudes stāvoklī, lai mācītu tos uzticēties un paļauties uz Viņa mīlestību un spēku, un lai tiem būtu iespēja pilnveidot savu raksturu. Kristus dzīve šajā ziņā bija pilnīga priekšzīme. Jēzus vienmēr gan ar piemēru, gan vārdiem rādīja, kā jāizjūt atkarība no Dieva un cik pilnīgi uz Viņu vajadzētu paļauties un Viņam ticēt.
Kristus zināja, ka sātans ir bijis nepatiess jau no iesākuma, tādēļ Viņam bija nepieciešama stipra pašsavaldīšanās, lai, dzirdot šī krāpnieka apvainojošos priekšlikumus, to tūlīt par tādu nekaunīgu rīcību nenorātu. Sātans centās panākt, lai Dieva Dēls sāktu ar to strīdēties, un cerēja, ka spēs Jēzu Viņa pašreizējā ārkārtīgā vājuma un garīgās nomāktības stāvoklī uzvarēt. Tas nolēma sagrozīt Kristus vārdus, tos izmantojot savā labā, un aicināt sev palīgā visus kritušos eņģeļus, un pielikt visus spēkus, lai tikai Viņu pārspētu. [279]
Pasaules Pestītājam nebija jācīnās ar tikko no Debesīm izraidītu sātanu, kurš vairs nebija cienīgs tur dzīvot. Tas, kuram Dieva eņģeļus izdevās noskaņot pret Visaugstāko Valdnieku un to mīļoto Pavēlnieku, Viņa Dēlu, lai to simpātijas pievērstu sev, tagad bija spējīgs uz jebkuru viltību. Jau četrus gadu tūkstošus tas bija karojis pret Dieva valdību un neko nebija zaudējis no savas izveicības un spējām kārdināt un pievilt.
Uzvara, pateicoties Kristum
Tā kā kritušais cilvēks pats savā spēkā nespēja sātanu uzvarēt, no karaliskajiem Debesu pagalmiem palīgā nāca Kristus, savienojot cilvēcisko spēku ar dievišķo. Kristus zināja, ka Ādams Ēdenē, kur tam bija sevišķas priekšrocības, varēja pretoties sātana kārdināšanām un to uzvarēt. Tāpat Viņš zināja, ka pēc krišanas, aizejot no Ēdenes, šķirtam no Dieva gaismas un mīlestības, savā spēkā tam vairs nebija iespējams pastāvēt pret šo ienaidnieku. Lai cilvēkam sniegtu cerību un glābtu to no pilnīgas bojā ejas, Kristus pazemojās tik tālu, ka pieņēma cilvēka dabu, lai ar savu apvienoto dievišķo un cilvēcisko spēku aizsniegtu cilvēku tur, kur tas atradās. Viņš Ādama kritušajiem dēliem un meitām ir sagādājis tādu spēku, ko tie paši nevarēja iegūt, lai tie Viņa vārdā tagad varētu pastāvēt visās kārdināšanās.
Pieņemot cilvēka dabu, cēlais Dieva Dēls pienāca tuvāk cilvēkam, kļūstot par grēcinieka vietnieku. Viņš pats izbaudīja cilvēku sāpes un postu. Viņš tika kārdināts visās lietās līdzīgi cilvēkiem, lai zinātu, kā palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti. Kristus uzvarēja grēcinieka labā.
Jēkabs nakts atklāsmē redzēja, ka Zemi ar Debesīm savieno kāpnes, kas sniedzas līdz Dieva tronim. Viņš skatīja Debesu gaismas spožumā tērptus eņģeļus nonākam lejup un atkal dodamies augšup pa šīm mirdzošajām kāpnēm, kuru pamats atradās [280] uz Zemes, kamēr augšgals iesniedzās visaugstākajās Debesīs, atbalstoties pret Jehovas troni. Pār šīm kāpnēm no augšas savu gaismu izlēja Dieva troņa spožums, kas neizsakāmā godībā izplatījās tālāk pa Zemi.
Kāpnes attēloja Kristu, kurš izveidoja sakaru līniju starp Zemi un Debesīm. Līdzjūtībā pret kritušajām būtnēm Viņš pazemojās, nokāpdams cilvēces posta pašos dziļumos, uz ko Jēkabam norādīja kāpņu lejas gals, bet kāpņu augša aizsniedza Debesis, liecinot par Kristus dievišķo spēku, kas, pieķēries Bezgalīgajam, tagad savienoja Zemi ar Debesīm un ierobežoto cilvēku ar neierobežoto Dievu. Kristus nopelna dēļ cilvēks var sazināties ar Dievu un eņģeļi var nonākt no Debesīm uz šo Zemi ar mīlestības vēsti kritušajiem cilvēkiem, lai kalpotu atpestīšanas mantiniekiem. Vienīgi pateicoties Kristum, Debesu vēstneši tagad var rūpēties par šīs Zemes ļaudīm.
Ādamam un Ievai Ēdenē bija izveidoti vislabvēlīgākie apstākļi. Tiem bija priekštiesība sarunāties ar Dievu un eņģeļiem. Viņi bija brīvi no grēka nosodījuma, un Dieva gaisma un eņģeļi bija ar tiem un ap tiem. Viņu esamības Autors bija viņu Skolotājs. Bet tie krita, padodoties viltīgā ienaidnieka varai un kārdināšanām. Četrus tūkstošus gadu sātans bija pretojies Dieva valdībai un šajā apņēmīgajā praksē vairojis savus spēkus un pieredzi. Kritušajiem cilvēkiem vairs nebija to priekšrocību, kā Ādamam Ēdenē. Viņi jau četrus gadu tūkstošus bija šķirti no Dieva. Pastāvīgi samazinājās gudrība izprast ienaidnieka kārdināšanas un spēks tām pretoties, līdz sātanam jau šķita, ka viņa uzvara virs Zemes ir nodrošināta. Nesātība ēšanā un kaislības, mīlestība uz pasauli un pašpaļāvības grēks bija tie lielie ļaunuma koka zari, no kuriem tālāk izauga ikviens cits noziegums, vardarbība un morālā pagrimuma veids. [281]
