(Raksts publicēts The Review and Herald, 1890. gada 17. jūnijā)
Nododot savu vienpiedzimušo Dēlu nāvē par grēciniekiem, Dievs kritušajam cilvēkam ir atklājis ne ar ko nesalīdzināmu mīlestību. Mēs pilnībā varam uzticēties Rakstiem, kas apliecina, ka “Dievs ir mīlestība” (1.Jāņa 4:8), tomēr daudzi sev par kaunu ir sagrozījuši šos vārdus un, nepareizi izskaidrojot to nozīmi, nonākuši bīstamos maldos. Dieva svētais likums ir vienīgais standarts, pēc kura var spriest par dievišķo mīlestību. Ja mēs par visu lietu mērauklu nepieņemam Dieva likumu, tad nenovēršami izvirzām paši savu standartu. Dievs mums ir devis dārgus savas mīlestības apsolījumus, bet mēs Jehovam nedrīkstam piedēvēt tādu maigumu, kas Viņam ļautu neievērot vainu un uz netaisnību skatīties caur pirkstiem.
Radītājs mīl savus radījumus, bet, ja kāds grēku mīl vairāk nekā taisnību un maldus vairāk par patiesību, tas iemūžina pārkāpumu, kas mūsu pasaulē ienesa postu, un patiesības Dievs to nevar atbalstīt, jo patiesības un taisnības ceļš sevī ietver krustu. Dieva prasības daudzi iztulko nepareizi, lai tās nesatrauktu viņu sirdsapziņu un nesagādātu neērtības laicīgajā darbā, tomēr patiesība ir vienīgais svētošanās līdzeklis. [312]
Jēzū atklātā Dieva mīlestība mums māca pareizi izprast Dieva raksturu. Ja mēs uzlūkosim mūsu grēku dēļ pie krusta pienagloto Kristu, tad sapratīsim, ka nav iespējams pārkāpt Dieva likumus un saglabāt Viņa labvēlību; mēs atzīsim, ka mums kā grēciniekiem jāpieķeras Kristus nopelnam un jāpārtrauc grēkot. Tikai tā iespējams tuvoties Dievam. Tiklīdz būsim pareizi izpratuši Dieva mīlestību, mums zudīs ikkatra vēlēšanās to ļaunprātīgi izmantot.
Kristus krusts apliecina Dieva bauslības nemainību, norādot, ka Viņš mūs tik ļoti mīlējis, ka grēka dēļ nodevis nāvē savu Dēlu, jo Kristus nenāca bauslību iznīcināt, bet gan piepildīt. Lai palīdzētu cilvēkam tā kritušajā stāvoklī, Dieva morāles standartā nevarēja grozīt nevienu burtu, nevienu rakstu zīmīti. Jēzus mira, lai nožēlojošam grēciniekam varētu pieskaitīt savu taisnību un darīt cilvēku spējīgu ievērot bauslību.
Dieva mīlestība ir bezgalīga, un tomēr grēciniekam nebija iespējams piedot, kā vien īstenojot dzīvē glābšanas plānu, kas sevī ietvēra Viņa Dēla apkaunošanu, atstumšanu, negodu un nāvi. Šim faktam katru spriest spējīgu prātu vajadzētu pārliecināt atmest daudzu cilvēku izvirzītos uzskatus, kuri grib būt svēti, tomēr apgalvo, ka pēc Kristus nāves vairs nav nepieciešama paklausība Dieva likumiem. Mums Kristus skolā ik dienas arvien vairāk jāapgūst lielais cilvēces glābšanas plāns, jo, ja mēs pārstāsim tajā iedziļināties, tad vairs nebūsim Viņa mācekļi. Bet, ja uzticēsimies dievišķajam Skolotājam, tad mūsu saprašana tiks atdarīta un mēs ieraudzīsim Dieva bauslības brīnumus.
Staigāsim apdomīgi Kunga priekšā; pārdomāsim, cik bieži esam lauzuši savus solījumus un neesam izpildījuši vislabāko apņemšanos, cik bieži, neskatoties uz lielo gaismu, esam novērsušies no Dieva un uzmeklējuši savus elkus. Mums tiešām vajadzētu palikt klusu Viņa priekšā.
Briedums kristīgos piedzīvojumos
Dabīgi mēs sevi novērtējam augstāk nekā vajadzētu, tāpēc, lai gan ir sāpīgi atzīt savu patieso stāvokli, mums būtu jālūdz, lai Dievs parāda, kādi mēs esam īstenībā, tas ir – Viņa skatījumā. Un, kad tā vienkārši šo prasību esam izteikuši, mēs [313] nedrīkstētu apstāties, mums būtu jāturpina lūgt, lai spētu Jēzū saskatīt mūsu grēkus piedodošo Glābēju. Kad mēs Viņu ieraudzīsim, kāds Viņš ir, tad sirdī pamodīsies dedzīga vēlēšanās atbrīvoties no sava “es”, lai varētu tikt piepildīti ar visu Kristus pilnību. Un, kad arī to būsim piedzīvojuši, tad darīsim cits citam labu un izlietosim visus mums pieejamos līdzekļus svētuma sasniegšanai. Mums savas dvēseles jāattīra no visiem miesas un gara traipiem un, bīstoties Dievu, jātiecas pēc pilnīga svētuma.
Mūžīgā Dieva mīlestība ir tik pārsteidzoša un apbrīnojama, ka spēj saviļņot visu Universu, lai tas pārbaudes laika stundās darbotos mūsu labā. Bet, ja pēc pārbaudes laika mēs vēl atradīsimies Viņa likumu pārkāpēju rindās, tad mīlestības Dievu ieraudzīsim kā atriebēju. Dievs neielaižas kompromisā ar grēku. Nepaklausīgie tiks sodīti. Tāpēc Dieva dusmas nāca pār Viņa mīļoto Dēlu, kad Tas pārkāpēju vietā karājās pie Golgātas krusta, lai Viņš savā mīlestībā varētu nākt pretī viszemāk kritušajam grēciniekam, kas ar satriektu sirdi griežas pie Kristus. Viņa mīlestība grēcinieku tiecas padarīt par paklausīgu, uzticīgu Dieva bērnu; tomēr neviena dvēsele nevar tikt glābta, ja tā turpina grēkot.
Grēks ir Dieva likumu pārkāpšana, un roka, kas tagad ir spēcīga izglābt, būs barga sodīt, kad grēcinieks sasniegs Viņa pacietības robežas. Tas, kurš atsakās meklēt dzīvību, kurš nevēlas pētīt Rakstus, lai saprastu, kas ir patiesība, jo baidās, ka tā varētu notiesāt viņa darbus, tiks atstāts sava prāta aklumam un sātana viltībām. Tādā pašā mērā, kā grēkus nožēlojošu un paklausīgu cilvēku Dieva mīlestība aizsargā, nenožēlojošajam un nepaklausīgajam tā atļaus baudīt savas nezināšanas un cietās sirds augļus, tāpēc ka tas nav iemīlējis patiesību, lai varētu izglābties.
Ir daudzi, kas Kristu atklāti atzīst, bet paši nekad nekļūst par nobriedušiem kristiešiem. Viņi piekrīt, ka cilvēks ir kritis, ka tā spējas ir novājinātas, ka tas kļuvis nederīgs morāliem sasniegumiem, bet tad uzsver, ka Kristus taču ir nesis visu šo smagumu, pastāvējis ciešanās un sevi aizliedzis, un tāpēc tie labprāt ļautu Viņam to darīt arī turpmāk. Tie apgalvo, ka viņiem nekas nav [314] jādara, vienīgi jātic, kaut gan Kristus ir teicis: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. “ (Mat. 16:24) Jēzus ievēroja visus Dieva likumus. Kad farizeji paziņoja, ka Viņš pārkāpj ceturto bausli, dziedinot cilvēkus Sabata dienā, Kristus pievērsās šiem apsūdzētājiem un jautāja: “Vai ir brīv Sabatā labu darīt vai ļaunu? Dzīvību glābt vai maitāt?” Un, tos visus uzlūkojis, Viņš uz slimo sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to darīja, un viņa roka kļuva vesela. Tad tie saskaitās līdz ārprātam un sarunājās savā starpā, ko varētu nodarīt Jēzum.” (Lūkas 6:9-11)
Tā vietā, lai šis brīnums farizejus pārliecinātu, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tas viņus pildīja ar naidu, jo daudzi brīnumdarba aculiecinieki pagodināja Dievu. Jēzus, lūk, paziņoja, ka Viņa veiktie žēlastības darbi Sabatā ir atļauti, bet farizeji apgalvoja, ka tā nedrīkst darīt. Kam lai mēs ticam? Kristus sacīja: “Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” (Jāņa 15:10) Tātad mēs droši varam sekot Kristum un ievērot bauslību. Dievs mums ir piešķīris spējas, kuras, sadarbojoties ar Jēzu, vajadzētu pastāvīgi izkopt, ar bailēm un drebēšanu rūpējoties par savu izglābšanos, jo Dievs ir Tas, kas mums dod gribu un veiksmi pēc savas labpatikas.
Nepārtraukta virzība uz priekšu
Mēs nekad nedrīkstam justies apmierināti un pārtraukt savu gājumu, sakot: “Es esmu glābts.” Ja pieķeramies tādai domai, tad kļūst nevajadzīga gan modrība, gan lūgšana un dedzīga tiekšanās pēc augstākiem sasniegumiem. Neviena svētota mēle nekad neizrunās šos vārdus līdz pat Kristus atnākšanai, kad mēs ieiesim pa vārtiem Dieva pilsētā. Tikai tad ar vislielāko drošību mēs varēsim pagodināt Dievu un Jēru par mūžīgu izglābšanu. Kamēr vēl cilvēks ir vājību apņemts – un pats nevar glābt savu dvēseli – tam nekad nevajadzētu uzdrošināties sacīt: “Es esmu glābts!” [315]
Ne jau tas, kurš apjozies ar ieročiem, var lielīties par uzvaru, jo priekšā vēl ir cīņa, kad šī uzvara jāiegūst. Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts. Kungs saka: “Uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts.” (Ebr. 10:38) Ja mēs neejam uz priekšu no uzvaras uz uzvaru, tad dvēsele tiks vilkta atpakaļ pretī pazušanai. Rakstura novērtēšanai mums nevajadzētu pieņemt nekādus cilvēku ieviestus standartus. Virs Zemes ir daudz kas tāds, ko ļaudis sauc par pilnību, tomēr vienīgi pēc Dieva svētajiem likumiem var noteikt, vai mēs esam vai neesam uz pareiza ceļa. Ja mēs tos pārkāpjam, tad mūsu raksturs nesaskan ar Dieva valdības morālo standartu, un paziņojums “Es esmu glābts!” ir tīrie meli. Neviens, kurš pārkāpj Dieva bauslību, kas ir Viņa valdības pamats Debesīs un virs Zemes, nav glābts.
Tie, kas nezināšanas dēļ pievienojas ienaidnieka rindām un atbalso savu reliģisko skolotāju no katedras teiktos vārdus, ka Dieva baušļi cilvēku ģimenei vairs nav saistoši, par saviem maldiem saņems gaismu, ja vien tie vēlēsies atzīt Dieva Vārda sniegto liecību. Jēzus bija tas dienā mākoņa stabā un naktī uguns stabā tērpies eņģelis, kurš īpaši pavēlēja, ka ebrejiem jāmāca Dieva likumi, kas tika doti, Zemei pamatu liekot, kad rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva bērni gavilēja.
To pašu bauslību Viņa balss lielā varenībā pasludināja no Sinaja kalna. Viņš sacīja: “Lai šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres.” (5.Moz. 6:6-8) Ak, cik nepacietīgi kļūst Dieva likumu pārkāpēji, kad piemin bauslību! Tādas runas viņus ļoti uzbudina.
Ar meliem un tradīcijām Dieva Vārdam tiek atņemts viss spēks. Velns pasaulei ir licis priekšā savu Dieva likumu variantu, un tas tiek pieņemts skaidrā [316] “Tā saka Kungs” vietā. Pēc sātana izraidīšanas no Debesīm tur iesāktā cīņa pret Dieva likumiem tagad turpinās virs Zemes.
Lai spētu novērtēt savu Glābēju un arī citus ar Viņu iepazīstināt, mums vienmēr jāapzinās savā lielā vajadzība. Savu pārkāpumu bedres dziļumu mēs varam novērtēt vienīgi tad, kad ieraugām, cik gara ķēde nolaista, lai mūs izvilktu. Tāpēc garīgos spēkus mums vajadzētu izlietot, cenšoties izprast briesmīgo sabrukumu, kādā mūs novedis grēks, un mēģinot iedziļināties dievišķajā plānā, kā atgūt Kunga labvēlību. Mūsu lepno sirdi pastāvīgi vajadzētu pazemot domai, ka Dieva mīļotajam Dēlam vajadzēja nākt uz šo pasauli, lai mūsu labā izcīnītu cīņu, tā ka mēs Viņā vārdā tagad varam saņemt spēku uzvarai. Raugoties uz Golgātas krustu, uz mūsu lūpām apklusīs ikkatra lielība, un mēs izsauksimies: “Es esmu nešķīsts! Es neesmu vērts, ka, mani glābjot, samaksāts ar tik lielām ciešanām!”
