(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1892. gada 5. decembrī)
Dieva baušļi ir vispusīgi un tālu sniedzoši; tie nedaudzos vārdos izklāsta visus cilvēka pienākumus. “Tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. (..) Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” (Marka 12:30,31) Šais vārdos ir ietverts Dieva bauslības garums un platums, dziļums un augstums, jo Pāvils paskaidro, ka “bauslības piepildījums ir mīlestība”. (Rom. 13:10) Vienīgā Bībelē atrodamā grēka definīcija apliecina, ka “grēks ir bauslības pārkāpšana”.(1. Jāņa 3:4. – KJV) Un Dieva Vārds ziņo: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom. 3:23) “nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Rom. 3:12) Daudzi ir maldīgās domās par savas sirds stāvokli. Tie nesaprot, ka no dabas mūsu sirds ir viltīgāka par visu un briesmīgi ļauna. Tie ietinas savā paštaisnībā un jūtas apmierināti, sasniedzot paši savu cilvēcisko rakstura standartu, bet netiekties pēc dievišķā standarta ir liktenīga kļūda, jo viņiem taču nav nekā, kas varētu apmierināt Dieva prasības. [321]
Mēs varam visus vērtēt pēc sevis, mēs varam sevi salīdzināt ar citiem, mēs varam sacīt, ka esam tikpat labi kā viens vai otrs cilvēks, bet jautājumi, uz kuriem vajadzēs atbildēt tiesas priekšā, būs: Vai mēs atbilstam augstajām Debesu prasībām? Vai esam sasnieguši dievišķo standartu? Vai mūsu sirds pukst saskaņā ar mūžīgo Dievu?
Visa cilvēces ģimene ir pārkāpusi Dieva baušļus, un kā likuma pārkāpējs cilvēks ir bezcerīgi pazudis, jo viņš ir Dieva ienaidnieks, pilnīgi nespējīgs darīt kaut ko labu. “Jo miesas tieksme ir ienaidā ar Dievu; tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.” (Rom. 8:7) Skatoties morāles spogulī – Dieva svētajā bauslībā, – cilvēks ierauga sevi kā grēcinieku, pārliecinās par savu ļaunumu un bezcerīgo likteni, ka viņam draud likumā paredzētais taisnīgais sods. Tomēr cilvēks nav atstāts nožēlojamajā izmisumā, kur to iegrūdis grēks; jo Kristus, kurš bija vienāds ar Dievu, Golgātā upurēja savu dzīvību, lai pārkāpēju glābtu no bojā ejas. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3:16)
Mūs izpērkošais upuris
Jēzus bija Debesu Majestāte, eņģeļu mīlēts Pavēlnieks, kuram tie priecīgi kalpoja. Viņš bija viens ar Dievu, “pie Tēva krūts” (Jāņa 1:18), tomēr Viņš neuzskatīja par kaut ko iekārojamu līdzināties Dievam, kamēr cilvēks bija pazudis grēkā un postā. Viņš atstāja troni, nolika kroni un valdnieka scepteri un savu dievību ietērpa cilvēcībā. Viņš pazemojās līdz pat krusta nāvei, lai cilvēks varētu tikt paaugstināts sēdēt ar Viņu uz Viņa troņa. Kristus mums ir pilnīga dāvana, bezgalīgs upuris, varens Pestītājs, kas spēj izglābt visus, kuri caur viņu nāk pie Dieva. Viņš mīlestībā nāca atklāt Tēvu, panākt izlīgumu starp cilvēku un Dievu un padarīt cilvēku par jaunu radījumu, kas atgriezts Radītāja līdzībā.
Jēzus ir mūs izpērkošais upuris. Mēs paši nevaram nolīdzināt savu vainu, bet mums ir iespēja ticībā pieņemt sagādāto [322] izpirkšanas maksu. “Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai mūs pievestu Dievam.” (1.Pēt. 3:18) “Jūs neesat atpirkti ar iznīcīgu mantu, (..) bet ar Kristus kā nenoziedzīga un neapgānīta Jēra dārgām asinīm.” (1.Pēt. 1:18,19 – pēc Glika) Ar bezgalīgu upuri un neizsakāmām ciešanām Pestītājs glābšanās iespēju nolika mūsu sniedzamības robežās. Negodāts un neatzīts Viņš dzīvoja šajā pasaulē, lai ar savu brīnišķo pretimnākšanu un pazemošanos varētu pacelt cilvēku, līdz tas Debesu pagalmos iegūtu mūžīgu godu un neizsīkstošu prieku. Trīsdesmit gadu ilgajā zemes dzīves laikā Viņa sirdi plosīja neizsakāmas sāpes. No silītes līdz Golgātai ceļam pāri klājās bēdu un ciešanu ēnas. Viņš bija Sāpju Vīrs, kurš pazina skumjas un izcieta tādas sirds mokas, ko neviena cilvēciska valoda nespēj vārdos izteikt. Viņš tiešām varēja teikt: “Skatieties un pārdomājiet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā Manas sāpes.” (Jer. r. dz. 1:12) Kristus, kurš pret grēku izjuta visdziļāko naidu, savā dvēselē tomēr uzņēma visas pasaules grēkus. Būdams nenoziedzīgs, Viņš izcieta vainīgā sodu un, būdams nevainīgs, sevi upurēja pārkāpēja vietā. Ikkatrs grēks kā smaga nasta nomāca pasaules Glābēja dievišķo dvēseli. Viņam vajadzēja izciest sodu par ikkatra Ādama dēla un meitas ļaunajām domām, ļaunajiem vārdiem un darbiem, jo Viņš bija kļuvis par cilvēka vietnieku. Lai gan Kristus nebija grēkojis, Viņa gars bija cilvēku pārkāpumu nomocīts, tāpēc ka Viņš, kurš grēku nepazina, mūsu dēļ kļuva par grēku, lai mēs Viņa dēļ varētu saņemt dievišķo taisnību.
Lai mēs nepazustu, bet saņemtu mūžīgu dzīvību, mūsu dievišķais Vietnieks labprātīgi pakļāva savu dvēseli taisnības zobenam. Kristus sacīja: “Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt.” (Jāņa 10:17,18) Neviens Zemes cilvēks vai Debesu eņģelis nevarēja samaksāt sodu par grēku. Šīs pasaules nepaklausīgos iemītniekus varēja glābt vienīgi Jēzus. Viņā dievība savienojās ar cilvēka dabu, un tāpēc upurim pie Golgātas krusta bija spēks. Tur pie [323] krusta sastapās žēlastība un patiesība, un taisnība un miers skūpstījās.
Kad grēcinieks uzlūko Golgātā mirstošo Pestītāju un saskata cietējā dievību, tas jautā, kāpēc ir pienests tāds liels upuris, un krusts norāda uz pārkāpto Dieva svēto likumu. Kristus nāve ir neapstrīdams pierādījums bauslības nemainībai un taisnībai. Pravietojot par Kristu, Jesaja rakstīja: “Viņš gribēja paaugstināt bauslību un padarīt to godājamu.” (Jes. 42:21.—KJV) Bauslībai nav varas ļaundarim piedot. Tās uzdevums ir uzrādīt cilvēka trūkumus, lai viņš saprastu, cik nepieciešams viņam Tas, kurš spēj izglābt, Tas, kurš kļuva par viņa Vietnieku, viņa Galvotāju un Taisnību. Jēzus apmierina visas grēcinieka vajadzības, jo Viņš ir uzņēmies pārkāpēja grēkus. “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5) Kungs varēja grēcinieku atstāt un pilnīgi iznīcināt; bet tika izraudzīts nesalīdzināmi dārgāks plāns. Savā lielajā mīlestībā Viņš nāca pretī bezcerībā nonākušajiem, ļaujot savam vienpiedzimušajam Dēlam nest pasaules grēkus. Un, tā kā Dievs šajā vienā bagātīgajā dāvanā ir ielicis visas Debesis, tad Viņš nekad neatraus cilvēkam nepieciešamo palīdzību, lai tas varētu satvert pestīšanas kausu un kļūt par Dieva mantinieku un Kristus līdzmantinieku.
Dieva mīlestības atklāsme
Kristus nāca, lai visai pasaulei darītu zināmu Dieva mīlestību, lai visu cilvēku sirdis vilktu pie sevis. Viņš sacīja: “Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:32) Pirmais solis pretī pestīšanai ir ļauties Kristus mīlestības pievelkošajam spēkam. Dievs cilvēkiem sūta vēsti pēc vēsts, lūdzot tos nožēlot grēkus un atgriezties, lai Viņš varētu piedot un pretīm to vārdiem ierakstīt: apžēlots. Vai tiešām nebūs nekādas nožēlas? Vai visi aicinājumi paliks neievēroti? Vai Kunga žēlastības tuvošanos noraidīs un no Viņa mīlestības pilnīgi atteiksies? Ak, tad cilvēks pats būs atteicies no vienīgā līdzekļa [324] mūžīgās dzīvības iegūšanai, jo Dievs piedod tikai tiem, kas nožēlo un atgriežas! Atklājot savu mīlestību un Garam ļoti lūdzot, Dievs cilvēkus vada uz grēku nožēlu un atgriešanos; jo nožēla ir Dieva dāvana, un, kam Viņš piedod, tos vispirms pamudina nožēlot. Kad cilvēks Dieva priekšā sirsnīgi nožēlo Viņa likumu pārkāpšanu un uzticas Kristum kā grēcinieku Glābējam un Aizstāvim, to pārņem visjaukākā miera izjūta. Ar piedošanas prieku un Dieva mieru cilvēki iepazīstas tikai tad, kad Kristus tos mīlestībā velk pie sevis. Ja tie atsaucas Viņa vilkšanai, pakļaujot savu sirdi dievišķajai žēlastībai, tad Viņš tos soli pa solim vada uz priekšu līdz pilnīgai visu lietu izpratnei, kas nozīmē mūžīgo dzīvību.
Kristus nāca, lai grēciniekam atklātu Dieva taisnību un mīlestību, lai Viņš Israēlam varētu piešķirt nožēlu un grēku atlaišanu. Kad grēcinieks uzlūko pie krusta paaugstināto Jēzu, ciešam pārkāpēja vainas dēļ un nesam grēka sodu; kad tas drausmīgajā krusta nāvē ierauga Dieva riebumu pret ļaunumu un mīlestību uz kritušo cilvēku, – tad tas sāk atzīt un nožēlot Kunga svētā, taisnā un labā likuma pārkāpšanu. Viņš ticībā griežas pie Kristus, tāpēc ka dievišķais Pestītājs ir kļuvis par viņa Vietnieku, Galvotāju un Aizstāvi, kurā koncentrēta visa viņa eksistence. Tad nožēlojošajam grēciniekam Dievs var parādīt savu žēlastību, atklāt patiesību un dāvināt piedošanu un mīlestību.
Sātans nevienai dvēselei neļaus izbēgt no grēka gūsta, ja vien tam atradīsies kāda iespēja to aizkavēt. Lai gan visas Debesis ir atdotas vienā nepārspējamā dāvanā – jo, atdodot savu Dēlu, Dievs atdeva vislabāko, lai mūsu rīcībā būtu visas Debesu bagātības, – tomēr nožēlojošai dvēselei ienaidnieks centīsies Dievu attēlot kā bargu un nepielūdzamu, kurš negrib piedot pārkāpējam. Dažādos laikos esmu saņēmusi vēstules no atsevišķām personām, kuras ir izmisumā par saviem grēkiem. Atkal un atkal tiek rakstīts: “Es baidos, ka man vairs nevar palīdzēt. Vai tiešām priekš manis vēl ir cerība?” Šīm nelaimīgajām dvēselēm man ir tikai viena vēsts: “Uzticieties Dievam! Jūsu Tēvam ir pietiekoši maizes un paliks [325] vēl pāri. Celieties un ejiet pie sava Tēva! Viņš steigsies jums pretī; Viņš jūs apņems ar savu mīlestību un līdzjūtību.
Kad ienaidnieks jums tuvojas līdzīgi plūdiem un, norādot uz jūsu grēkiem, cenšas satriekt, tad sakiet: “Es zinu, ka esmu grēcinieks. Ja es tāds nebūtu, tad nevarētu iet pie Pestītāja, jo Viņš ir teicis: ”Es neesmu nācis taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.” (Marka 2:7) Un tāpēc, ka es esmu grēcinieks, man ir tiesības iet pie Kristus. Es tiešām esmu grēcīgs un netīrs, bet Viņš izcieta pazemojumu un nāvi manā vietā, Viņš iztukšoja šo lāsta kausu. Tāpēc es eju. Es ticu un paļaujos uz Dieva drošo apsolījumu, kurš atdeva savu Dēlu, “lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16)
Vai tāds sagrauztas dvēseles lūgums varētu tikt atraidīts? – Nē, nekad! Ar Kristus ciešanām un nāvi ir pierādīta Viņa bezgalīgā mīlestība uz cilvēku. Viņš vēlas un arī spēj izglābt pilnīgi visus, kas Viņa vārdā nāk pie Dieva.
Tāpēc kā mazs bērns dodies pie sava Debesu Tēva un, lūdzot, zemojies pie Viņa kājām; jo mums nav vajadzības kāpt Debesīs, lai Jēzu novestu lejā, ne arī nolaisties pazemē, lai Viņu uzvestu augšā, - Viņš vienmēr ir mūsu tuvumā. Viņš apliecina: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:20) Ak, cik labprāt Kristus pārņemtu katras dvēseles templi savā īpašumā, ja vien mēs to atļautu! Viņš attēlots kā Tāds, kas klaudzina un gaida pie sirds durvīm. Bet kāpēc Viņš vēl neieiet? Tikai tādēļ, ka mīlestība uz grēku šīs durvis ir aizslēgusi. Tiklīdz mēs esam ar mieru atzīt savu vainu un atstāt grēku, tā tiek likvidēta barjera, kas dvēseli šķir no Pestītāja. [326]
