Lutera mierīgais, cēlais spēks pazemoja viņa ienaidniekus un izdarīja briesmīgu sitienu pāvestībai. Lielie un lepnie varas vīri nolēma, ka viņu lietai nodarītais zaudējums Luteram jāizlīdzina ar savām asinīm. Viņi plānoja, bet Varenāks par viņiem bija uzņēmies Lutera aizsardzību. Viņa darbs nebija pabeigts. Lutera draugi steidzināja viņa aizbraukšanu no Augsburgas. Naktī viņš atstāja pilsētu jāšus uz zirga, kuram nebija iemauktu, pats neapbruņots, bez zābakiem un piešiem. Pārguris viņš turpināja ceļu, līdz atradās draugu vidū.
Atkal sacēlās pāvestības dusmas, un tā nolēma šim bezbailīgajam patiesības aizstāvim aizbāzt muti. Viņi uzaicināja Luteru iet uz Vormsu, pilnīgi nolēmuši likt viņam atbildēt par savu neprātu. Lutera veselība bija slikta, tomēr viņš neaizbildinājās. Viņš labi apzinājās priekšā stāvošās briesmas. Viņš zināja, ka viņa spēcīgie ienaidnieki darīs visu, lai viņu apklusinātu. Tie kliedza pēc viņa asinīm tikpat dedzīgi, kā savā laikā jūdi prasīja Kristus asinis. Bet viņš uzticējās Dievam, kurš pasargāja trīs cienījamos vīrus degošajā, svelmainajā ceplī. Par sevi viņš nebaidījās un nerūpējās. Viņš nemeklēja ērtības sev, bet viņa karstākā vēlēšanās bija, lai viņam tik dārgā patiesība netiktu padota bezdievīgo cilvēku apvainojumiem. Viņš labāk bija [374] gatavs mirt, nekā ļaut patiesības ienaidniekiem triumfēt. Ieejot Vormsā, ap viņu drūzmējās un viņam sekoja tūkstošiem cilvēku. Imperatoru un citu augsto varasvīru pavadonības nebija lielākas. Valdīja milzīgs satraukums, un kāds no pūļa skaņā un sērīgā balsī dziedāja bēru dziesmu, lai brīdinātu Luteru no tā, kas viņu gaidīja. Bet reformators visu bija apsvēris un, ja Dievs to gribētu, bija gatavs savu liecību apzīmogot ar savām asinīm.
Luteram tūlīt vajadzēja stāties visiespaidīgākās sapulces priekšā, lai atbildētu par savu ticību, un ticībā viņš meklēja spēku pie Dieva. Uz īsu brīdi tika pārbaudīta viņa drosme un ticība. Viņš redzēja visāda veida briesmas. Viņš kļuva bēdīgs. Ap viņu savilkās mākoņi un apslēpa viņam Dieva vaigu. Viņš ilgojās iet uz priekšu stiprā pārliecībā, ka Dievs ir ar viņu. Viņš nevarēja justies mierīgs un apmierināts, ja nebija ieslēgts Dievā. Ar aizlauztu balsi viņš raidīja uz Debesīm izmisuma pilnu cīnītāja lūgšanu. Reizēm likās, ka viņa gars pagurst, un ienaidnieki viņa iztēlē vairojās viņa priekšā. Viņš drebēja, apzinoties draudošās briesmas. Es redzēju, ka Dievs savā gudrajā tālredzībā šādā veidā viņu sagatavoja, lai viņš neaizmirstu, kam viņš var uzticēties, un lai viņš lielīgi un pašpaļāvīgi neskrietu briesmās. Kā savu personīgo darba rīku Dievs viņu sagatavoja lielajam darbam, kas viņu gaidīja.
Lutera lūgšana tika uzklausīta. Sastopoties ar ienaidniekiem, atgriezās viņa drosme un ticība. Jēram līdzīgā lēnprātībā viņš stāvēja pasaules lielo vīru vidū, kuri līdzīgi nikniem vilkiem skatījās uz viņu, cerēdami ar savu varu un lielumu padarīt to nedrošu. Bet viņš bija satvēris Dieva spēku un vairs nebaidījās. Viņa vārdi atskanēja tādā majestātiskumā un spēkā, ka viņa ienaidnieki pret to nekā nespēja. Dievs runāja caur Luteru, un Viņš bija saaicinājis kopā ķeizarus un tos, kas sevi sauca par gudriem, lai viņu gudrību atklāti padarītu par neko un lai visi redzētu [375] kāda vāja vīra spēku un stiprumu, ja tas atbalstās uz Dievu, uz savu Mūžīgo Klinti.
Lutera mierīgā izturēšanās uzkrītoši kontrastēja ar tā saucamo lielo vīru parādītajām dusmām un niknumu. Ar iebiedēšanu viņi nevarēja piespiest viņu atteikties no patiesības. Cēlā vienkāršībā un mierīgā, klusā spēkā viņš stāvēja līdzīgi klintij. Viņa ienaidnieku pretestība, viņu niknums un draudi gāzās uz viņu līdzīgi vareniem viļņiem un sašķīda pie viņa kājām, nenodarot viņam nekādu ļaunumu. Viņš palika nesatricināts. Viņa pretinieki jutās vīlušies, redzot, ka kāds vienkāršs vīrs nonicināja viņu spēku, kas lika drebēt ķēniņiem un dižciltīgajiem, un viņi ilgojās likt viņam izjust savas dusmas, spīdzinot viņu līdz nāvei. Bet Viens, Kas ir varenāks par zemes valdniekiem, bija uzņēmies gādību par šo bezbailīgo liecinieku. Dievam priekš viņa bija kāds darbs. Viņam vēl bija jācieš patiesības dēļ. Viņam vajadzēja redzēt patiesību ejam cauri asiņainām vajāšanām. Viņam vajadzēja redzēt to ietērptu maisā un apklātu ar fanātisma negodu. Viņam vajadzēja dzīvot, lai to attaisnotu un būtu tās aizstāvis, kad pasaules varenie spēki centīsies noraut pie zemes. Viņam vajadzēja dzīvot, lai redzētu tās uzvaru un pāvestības maldu un māņticības iznīcināšanu. Luters Vormsā guva uzvaru, kas vājināja pāvestību, un ziņas par to izplatījās līdz citām valstīm un tautām. Tas bija iespaidīgs trieciens par labu reformācijai.
Sludinātājus, kas pasludina tagadējo patiesību, man rādīja kā pretstatu reformācijas vadošajiem vīriem; sevišķi Lutera sevi atdodošā darbīgā dzīve tika stādīta blakus dažu mūsu sludinātāju dzīvei. Ar savu drosmi, mierīgo izturību un pašaizliedzību viņš pierādīja savu neiznīcināmo mīlestību uz patiesību. Viņam bija jāsastopas ar pārbaudījumiem un upuriem, un reizēm, aizsargājot patiesību, viņš cieta visdziļākās dvēseles mokas. Bet viņš nekurnēja. Viņu vajāja kā plēsīgu zvēru, tomēr Kristus dēļ viņš visu panesa priecīgi.
Pēdējā žēlastības vēsts ir uzticēta šī laika pazemīgajiem un uzticīgajiem Dieva kalpiem. Dievs ir vadījis tos cilvēkus, kas neizvairījās no atbildības, un ir uzlicis viņiem [376] nastas un caur viņiem ir pasniedzis Saviem ļaudīm sistemātiskas labdarības plānu, kurā visi var iesaistīties un strādāt saskanīgi. Šis plāns ir izvests dzīvē un ir padarījis neaptverami lielu darbu. Tas devīgi uztur sludinātājus un darbu. Līdzko sludinātāji izbeidza pretošanos un atbrīvoja ceļu, tā ļaudis sirsnīgi atsaucās aicinājumam un šo plānu augsti novērtēja. Sludinātājiem ir sagādātas visas ērtības, lai viņi varētu strādāt bez grūtībām. Mūsu ļaudis to satvēra ar tādu gribu un interesi, kas nav atrodama starp citām ļaužu šķirām. Un Dievam nepatīk sludinātāji, kas tagad vēl sūdzas un neatdod visu savu enerģiju šim vissvarīgākajam darbam. Viņi nav atvainojami, tomēr daži ir piekrāpti un domā, ka viņi upurē daudz un ka viņiem ir grūti laiki, kad tie patiesībā neko nezina par ciešanām, pašaizliegšanos vai trūkumu. Var būt, ka viņi bieži jūtas noguruši, bet tādi viņi būtu arī tad, ja savā iztikā viņi būtu atkarīgi no sava roku darba.
Dažiem ir licies, ka vieglāk būtu strādāt ar savām rokām un viņi bieži ir izteikuši vēlēšanos tā darīt. Tādi cilvēki nezina, ko viņi runā. Viņi piekrāpj paši sevi. Dažiem jāapgādā ļoti daudz prasošas ģimenes, un viņi neprot saimniekot. Viņi nesaprot, ka ar savu māju un ar visu, kas viņiem pieder, tie ir parādnieki Dieva lietai. Viņi nesaprot, cik dārgi ir jāmaksā par dzīvi. Arī tad, ja viņi strādātu ar savām rokām, viņi nevarētu būt brīvi no rūpēm un noguruma. Strādādami, lai uzturētu savas ģimenes viņi ne vienmēr varētu sēdēt pie sava pavarda. Strādnieks, no kura darba atkarīga ģimenes uzturēšana var pavadīt mājās kopā ar ģimeni tikai nedaudzas noguruma pilnas stundas. Daži sludinātāji nemīl čaklu darbu, un viņi ļaujas neapmierinātības jūtām, kas ir ļoti neprātīgi. Dievs ir ievērojis katru kurnošu domu, vārdu un izjūtu. Caur šādu vājuma parādīšanu un nodošanās trūkumu Dieva lietai tiek apvainotas Debesis
[377] Daži labprāt ir uzklausījuši kārdinātāju un ir izteikuši neticību un ievainojuši Dieva lietu. Sātanam pret viņiem ir savas prasības, jo tie nav atbrīvojušies no viņa cilpām. Viņi ir uzvedušies līdzīgi bērniem, kas nemaz vēl nepazīst kārdinātāja viltību. Viņiem ir bijis pietiekoši piedzīvojumu un viņiem vajadzētu izprast sātana darbību. Viņš šo cilvēku prātā ir iedvesis šaubas un viņi nav tūlīt tās atraidījuši, bet ielaidušies ar šo virskrāpnieku prātojumos un sarunās un ir uzklausījuši viņa slēdzienus, un šķiet, ka vecā čūska tos ar savu pievilcību būtu apbūrusi. Viņiem pieticis ar nedaudz Rakstu vietām, kuras nav bijušas pilnīgi izskaidrojamas tā, lai viņu prāts justos apmierināts, un visa patiesības celtne ir satricināta un visskaidrākās Dieva Vārda patiesības aptumšotas. Šie ļaudis ir maldīgi mirstīgie. Viņiem trūkst pilnīgas gudrības un pilnīgu zināšanu par visiem Rakstiem. Dažas Rakstu vietas ir liktas ārpus cilvēka prāta sniedzamības robežām līdz tam laikam, ko Dievs Savā gudrībā ir nospraudis, lai tad tās atklātu. Sātans dažus ir vadījis pa teku, kas nobeidzas pilnīgā neticībā. Viņi atļāvuši savai neticībai aptumšot saskanīgo, krāšņo patiesības ķēdi un ir rīkojušies tā, it kā viņu uzdevums būtu bijis izskaidrot katru grūti saprotamo rakstu vietu, un, ja mūsu ticība nav padarījusi spējīgus veikt šo darbu, tad priekš viņiem tā ir kļūdaina.
Es redzēju, ka tie, kuriem ir ļauna, neticīga sirds, šaubīsies un domās, ka Dieva vārda apšaubīšana ir cēla un laba lieta. Kas domā, ka asprātīga apšaubīšana paceļ cilvēka vērtību, tie var atrast daudz iespēju neticēt inspirācijai un Dieva Vārda patiesībai. Dievs nevienu nespiež ticēt. Viņi var izvēlēties, vai nu paļauties uz pierādījumiem, kurus Dievam ir paticis dot, vai arī apšaubīt, pieķerties sīkumiem, un iet bojā.
Es redzēju, ka tiem, kurus moka šaubas un neticība, nevajadzētu iziet, lai strādātu citu labā. Ar ko nodarbojas prāts, tas izplūdīs uz ārieni, [378] un viņi nesaprot kāda mājiena vai vismazāko izteikto šaubu iespaidu un tā tālākās sekas. Sātans tās dara par dzeloņainām bultām. Tās iedarbojas līdzīgi lēnas iedarbības indei, kura, pirms upuris aptver viņam draudošās briesmas, jau ir atstājusi iespaidu uz visu organismu, to izposta un beidzot izsauc nāvi. Tieši tā tas ir ar Rakstu patiesību apšaubīšanas un neticības indi. Cilvēks, kuram ir iespaids, iedveš tālāk citiem domas, uz ko sātans viņu pašu ir ierosinājis, ka viena Rakstu vieta runā pretī otrai, un tā ļoti gudri, it kā viņš būtu atklājis kādu brīnišķīgu noslēpumu, kas ir apslēpts ticīgajiem un svētajiem visos pasaules laikmetos, viņš citu cilvēku prātā iemet pusnakts tumsu. Tie pazaudē agrāko patiku uz patiesību un kļūst neticīgi. Visu to padara nedaudzi izteikti vārdi, kuriem ir apslēpts spēks, jo tie liekas tīti noslēpumā.
