[390] 1863. gada 6. jūnijā man rādīja dažas jauniešiem draudošās briesmas. Sātans pārvalda jaunatnes prātu un vada viņu nepiedzīvojušās kājas maldu ceļos. Viņi nepazīst sātana viltīgos plānus, un šajā bīstamajā laikā vecākiem jābūt nomodā un neatlaidīgi un čakli jāstrādā, lai nepieļautu ienaidniekam tuvoties. Viņiem vajadzētu savus bērnus pamācīt izejot un ienākot, ceļoties un sēžoties, dodot norādījumu pēc norādījuma, priekšrakstu pēc priekšraksta, te mazliet un tur mazliet.
Mātes darbs iesākas pie zīdaiņa. Viņai vajadzētu pakļaut bērna gribu un temperamentu savai gribai un mācīt viņam paklausību. Bērnam pieaugot, neatlaidiet savu roku. Katrai mātei vajadzētu ņemt laiku, lai sarunātos ar saviem bērniem, labotu viņu kļūdas un pacietīgi mācītu viņiem īsto ceļu. Kristīgiem vecākiem vajadzētu zināt, ka viņi savus bērnus māca un gatavo, lai viņi kļūtu par Dieva bērniem. Bērnībā veidotais raksturs un dotās pamācības atstāj iespaidu uz visiem bērna reliģiskajiem piedzīvojumiem. Ja tajā laikā griba nav apspiesta un pakļauta vecāku gribai, tad vēlākos gados to būs grūti iemācīt. Kāds grūts un smags darbs, kādas cīņas, lai Dieva prasībām pakļautu gribu, kas nekad nav radusi padoties! Vecāki, kas atstāj novārtā šo svarīgo darbu, pielaiž [391] lielu kļūdu un grēko pret saviem nabaga bērniem un pret Dievu.
Stingri audzināti bērni reizēm jutīsies neapmierināti. Ierobežojumu dēļ viņi kļūs nepacietīgi un vēlēsies iet paši savus ceļus, iet un nākt kad viņiem pašiem patīk. Sevišķi vecumā no desmit līdz astoņpadsmit gadiem viņiem bieži liksies ka dažādos izbraukumos un citās jauniešu sanāksmēs nav nekāda ļaunuma; tomēr viņu piedzīvojušie vecāki var saskatīt briesmas. Viņi pazīst savu bērnu īpatnējos raksturus un zina, kādu iespaidu šīs lietas atstās uz viņu prātu, un, vēlēdamies viņus glābt, viņi savus bērnus attur no šīm uzbudinošajām izpriecām. Kad bērni paši apņemas atstāt pasaules priekus un kļūt par Kristus mācekļiem, kāda nasta tad ir noņemta no uzticīgo vecāku rūpju pilnajām sirdīm! Tomēr pat tad vecāku darbam nav jābeidzas. Bērniem nevajadzētu ļaut iet pašiem savu ceļu un vienmēr pašiem izvēlēties. Viņi tikai ir uzsākuši nopietno karagājienu pret grēku, lepnumu, skaudību, greizsirdību, naidu un visiem citiem miesīgās sirds ļaunumiem. Un vecākiem jābūt nomodā par saviem bērniem, jādod padoms un jāizlemj viņu vietā, rādot viņiem, ka, ja viņi priecīgi un labprātīgi nepaklausīs saviem vecākiem, tad viņi nevarēs labprātīgi paklausīt Dievam, un viņiem ir neiespējams būt kristiešiem.
Vecākiem vajadzētu pamudināt bērnus, lai tie viņiem uzticas, lai izteic savu siržu lielās bēdas, savas mazās ikdienas grūtības un pārbaudījumus. Tā vecāki var mācīties līdzjūtību pret saviem bērniem, var lūgt kopā ar viņiem un par viņiem, lai Dievs viņus sargā un vada. Viņiem vajadzētu tiem norādīt uz nekad nekļūdīgo Draugu un Padomdevēju, Kurš no sirds jutīs līdzi viņu vājumiem, Kas visās lietās tika kārdināts tāpat kā mēs, tomēr bez grēka.
Sātans kārdina bērnus būt atturīgiem pret vēcākiem un dāvāt uzticību jaunajiem un nepiedzīvojušajiem [392] biedriem; tādiem, kas nevar palīdzēt, bet kas viņiem dos sliktu padomu. Meitenes un zēni saiet kopā, tērzē, smejas, joko un ar savu neapdomību, blēņām un niekiem aizdzen Kristu no savas sirds un eņģeļus no sava tuvuma. Nederīgas sarunas par citu cilvēku rīcību, vieglprātīgas pārrunas par šo jaunieti vai šo meiteni liek novīst cēlām nodošanās domām un jūtām un izdzen no sirds labas un svētas ilgas, atstājot to aukstu un tukšu, bez īstas mīlestības uz Dievu un patiesību.
Bērni izsargātos no daudz ļauna, ja viņi labāk pazītu savus vecākus. Vecākiem vajadzētu atbalstīt savos bērnos vēlēšanos būt atklātiem un vaļsirdīgiem pret tiem, nākt pie viņiem ar savām grūtībām un samulsumu gadījumos, kad nevar izprast, kurš ceļš ir pareizākais, izstāstīt vecākiem visu lietu tieši tā, kā viņi to redz, un prasīt vecāku padomu. Kas vēl spēj tik labi ieraudzīt un parādīt bērniem draudošās briesmas kā dievbijīgi vecāki? Kas vēl var tik labi izprast bērnu īpatnējos raksturus kā viņu vecāki? Māte, kas no agras bērnības vērojusi katru viņu prāta pagriezienu un pazīst viņu dabīgās tieksmes, ir vislabāk sagatavota dot padomu saviem bērniem. Kas var tikpat labi pateikt, kuru rakstura vilciena veidošanos kavēt, kuru ierobežot, kā bērna māte, ja viņai palīdz tēvs?
Bērni, kas ir kristieši, savu dievbijīgo vecāku mīlestību un atzinību vērtēs augstāk par katru pasaulīgu labumu. Viņi savus vecākus mīlēs un godās. Domai, kā darīt vecākus laimīgus, vajadzētu būt vienam no viņu dzīves pamatlikumiem. Šajā nepaklausības laikmetā bērniem, kuri nav saņēmuši pareizas pamācības un audzināšanu, ir pavisam maza izpratne par saviem pienākumiem pret vecākiem. Bieži gadās, ka, jo vairāk vecāki priekš viņiem dara, jo nepateicīgāki tie ir un jo mazāk tie viņus cienī. Bērni, kas ir lutināti un auklēti, vienmēr gaida pret sevi tādu izturēšanos, un, ja viņu cerības nepiepildās, tad viņi kļūst neapmierināti un mazdūšīgi. Tāda rīcība un noskaņojums iezīmēs visu viņu dzīvi; viņi jutīsies bezpalīdzīgi, meklēs palīdzību pie citiem, [393] gaidot, lai citi viņiem izdabātu un pakļautos. Bet, ja viņiem runā pretī, pat kad viņi jau pieauguši par vīriem un sievām, viņi domā, ka pret viņiem izturas nepareizi; un tā viņi mokās, iedami cauri dzīvei, tik tikko spēdami panest paši sevi, bieži kurnēdami un skaizdamies, ka viss nenotiek pēc viņu prāta.
Maldīgi vecāki māca saviem bērniem mācības, kas priekš viņiem izrādīsies postošas un kas sēj ērkšķus viņu pašu kājām. Viņi domā, ka, apmierinot bērnu iegribas un ļaujot viņiem sekot savām tieksmēm, viņi var iemantot mīlestību. Kāda kļūda! Bērni, kas tā tiek lutināti, uzaug savās iegribās neierobežoti, nepiekāpīgi savās tieksmēs, savtīgi, prasoši un uzpūtīgi, par lāstu sev un visiem ap viņiem. Lielā mērā vecāki tur savās rokās bērnu nākamo laimi. Uz viņiem gulstas svarīgākais darbs – veidot šo bērnu raksturu. Bērnībā dotās pamācības pavadīs viņus visā dzīvē. Vecāki sēj sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus, labus vai sliktus. Viņi var sagatavot savus dēlus un meitas laimei vai postam.
Bērniem jau ļoti agri vajadzētu mācīt būt derīgiem palīdzēt pašiem sev un palīdzēt citiem. Daudzas šī laikmeta meitas bez sirdsapziņas pārmetumiem var noskatīties uz savām mātēm, kā viņas pūlas, vāra, mazgā veļu un gludina to, kamēr pašas sēž istabā, lasa stāstus, ada apmales, tamborē vai izšuj. Viņu sirdis ir tik nejūtīgas kā akmens. Bet kur ir radies šis ļaunums? Kas ir tie, kuri parasti šajā lietā ir vainīgi? Nabaga piekrāptie vecāki. Viņi neņem vērā savu bērnu nākamo labumu un savā nepareizajā maigumā ļauj tiem slinki sēdēt vai arī darīt pavisam nenozīmīgas lietas, kas neprasa ne prāta, ne muskuļu pielietošanu, un tad savas slinkās meitas atvaino ar nespēku un vājumu. Kas viņas ir padarījis vājas? Daudzos gadījumos vainīga [394] vecāku nepareizā rīcība. Samērīga vingrināšanās mājas darbos uzlabotu kā garu tā arī miesu. Bet bērniem šīs iespējas atņem nepareizu iedomu dēļ, līdz viņiem darbs sāk riebties. Tas ir nepatīkams un nesaskan ar viņu lieluma izpratni. Uzskata, ka cēlai sievietei nav jāstrādā, ka pat mazgāt traukus, gludināt veļu un stāvēt pie veļas vannas ir nepieklājīgi. Šādu modes mācību sniedz bērniem šajā nelaimīgajā laikmetā.
Dieva ļaudīm vajadzētu vadīties no augstākiem principiem nekā pasaules cilvēkiem, kas cenšas visu savu rīcību piemērot modei. Dievbijīgiem vecākiem savus bērnus vajadzētu radināt lietderīgai dzīvei. Viņiem nevajadzētu pieļaut, ka viņu audzināšanas pamatlikumus aptraipa pārspīlēti uzskati, kas ņēmuši virsroku šajā laikmetā, ka jāsaskaņojas ar modi un jāļaujas vadīties no pasaules cilvēku domām. Viņiem nevajadzētu atļaut bērniem pašiem izvēlēties sev biedrus. Māciet viņus, ka tas ir jūsu pienākums izvēlēties priekš viņiem. Sagatavojiet viņus nest nastas jaunībā. Ja jūsu bērni nav raduši strādāt, tad viņi ātri pagurs. Viņi sūdzēsies par sāpēm sānos, plecos un par nogurumu locekļos; un jums draud briesmas līdzjūtībā pašiem padarīt viņu darbu, nepieļaujot viņiem pat mazas ciešanas. Sākumā bērniem uzlieciet vieglas nastas un tad ar katru dienu tās palieliniet, līdz viņi zināmu darba daudzumu var padarīt bez sevišķa noguruma. Bērnu sānu un plecu sāpju galvenais iemesls ir bezdarbība.
Šajā laikmetā ir jaunas sievietes, kas ir gandrīz nekam nederīgi radījumi, kas spēj tikai elpot, ēst, valkāt drēbes, tērzēt un runāt niekus, turot savos pirkstos kādu izšuvumu vai tamboradatas. Tikai nedaudziem jauniešiem ir pareizas spriešanas spējas un vesels saprāts. Viņi dzīvo līdzīgi taurenim, bez sevišķi izraudzīta mērķa. Kad šī pasaulnieku šķira saiet kopā, tad viss, ko jūs te varat dzirdēt, ir muļķīgas [395] piezīmes par tērpiem vai kaut ko vieglprātīgu, un tad viņi paši smejas par savām piezīmēm, kas viņiem liekas ļoti asprātīgas. To bieži dara vecāku cilvēku klātbūtnē, kas var justies tikai apbēdināti, redzot tādu cieņas trūkumu pret viņu gadiem. Liekas, ka šie jaunieši pazaudējuši visu izpratni par tikumību un labu uzvešanos. Tomēr veids, kādā viņi ir audzināti, liek viņiem domāt, ka viņi sasnieguši aristokrātisku manieru augstumus.
Šis gars ir līdzīgs lipīgai slimībai. Dieva ļaudīm vajadzētu izraudzīties sabiedrību saviem bērniem un pamācīt viņus, lai tie izvairās no šo tukšo pasaules cilvēku tuvuma. Mātēm vajadzētu savas meitas ņemt līdzi virtuvē un pacietīgi viņas audzināt. Viņu miesas uzbūvei šāds darbs nāks par labu; muskuļi iegūs pienācīgu vingrumu, un domas, dienai noslēdzoties, būs veselīgākas un cēlākas. Viņas var būt nogurušas, bet cik salda ir atpūta pēc piemērota darba daudzuma. Miegs, brīnišķais dabiskais atjaunotājs, dos jaunus spēkus nogurušai miesai un sagatavos to nākošās dienas pienākumiem. Nelieciet saviem bērniem domāt, ka ir vienalga, vai viņi strādā vai ne. Māciet viņiem, ka viņu palīdzība ir vajadzīga, ka viņu laikam ir vērtība un ka jūs esat atkarīgi no viņu darba.
