Man rādīja, ka Dieva ļaudis pārāk daudz dzīvo zem mākoņiem. Tas nav Dieva prāts, lai viņi dzīvotu neticībā. Jēzus ir gaisma, un Viņā nav nekādas tumsas. Viņa bērni [406] ir gaismas bērni. Tie ir atjaunoti Viņa līdzībā un izaicināti no tumsas pie Viņa brīnišķās gaismas. Viņš ir pasaules Gaisma, un tādi ir arī tie, kas Viņam seko. Viņiem nav jāstaigā tumsā, bet jābūt dzīvības gaismai. Jo vairāk Dieva ļaudis centīsies atdarināt Kristu, jo neatlaidīgāk viņus vajās ienaidnieks; bet Kristus tuvums darīs viņus stiprus pretoties viltīgā ienaidnieka pūlēm šķirt tos no Kristus.
Man rādīja, ka ticīgie par daudz sevi salīdzina ar citiem, sev par paraugu ņemot maldīgus mirstīgos, kad mums taču ir drošs un nemaldīgs Paraugs. Mums nevajadzētu sevi mērot ar pasauli, ne arī ar cilvēku ieskatiem, ne arī ar to, kādi mēs bijām pirms patiesības pieņemšanas. Bet mūsu ticība un stāvoklis pasaulē kāds tas ir tagad jāsalīdzina ar to, kādi mēs būtu, ja mūsu ceļš, kopš mēs sevi atzīstam par Kristus sekotājiem, pastāvīgi būtu gājis uz priekšu un uz augšu. Šis ir vienīgais drošais salīdzinājums, kādu mēs varam darīt. Katrā citā veidā mēs paši sevi piekrāpsim. Ja Dieva ļaužu tikumiskais raksturs un garīgais stāvoklis neatbilst tām svētībām, priekštiesībām un gaismai, kāda viņiem ir dota, tad viņi tiek svērti svaru kausā, un eņģelis ziņo – par viegliem.
Liekas, ka daži nesaskata savu patieso stāvokli. Viņi redz patiesību, bet neaptver tās svarīgo nozīmi, nedz tās prasības. Viņi dzird patiesību, bet pilnīgi to neizprot, jo nesaskaņo ar to savu dzīvi un tāpēc netiek svētoti caur paklausību tai. Tomēr viņi paliek tik vienaldzīgi, tik pilnīgi apmierināti ar sevi, kā kad viņiem pa priekšu ietu Dieva labvēlības zīmes – mākonis dienā un uguns stabs naktī. Ar vārdiem viņi saka, ka pazīst Dievu, bet darbos Viņu aizliedz. Viņi sevi uzskata par Dieva izredzētiem, īpašiem ļaudīm, tomēr Dieva klātbūtne un Viņa pilnīgi glābjošais spēks reti kad parādās viņu vidū. Cik liela ir šādu cilvēku tumsa! Bet viņi to nezina. Gaisma spīd, tomēr [407] viņi to neizprot. Nekāda stiprāka sevis apmānīšana nevar pievilt cilvēku prātu kā doma, ka viņi rīkojas pareizi un ka Dievs pieņem viņu darbus, kad patiesībā tie pret Viņu grēko. Viņi kļūdaini pieņem dievbijības formu par tās garu un spēku. Viņi domā, ka ir bagāti un ka viņiem nekā nevajag, kad viņi ir nabagi, nožēlojami, akli un kaili un viņiem ir vajadzīgs viss.
Ir tādi cilvēki, kas sevi atzīst par Kristus sekotājiem, tomēr garīgās lietās viņi nemaz nepūlas. Jebkurā pasaulīgā pasākumā viņi pieliek pūles un godkāri vēlas izvest dzīvē savus nodomus un panākt iecerēto mērķi, bet mūžīgās dzīvības pasākumā, kur uz spēles likts viss un kur panākumi nosaka viņu mūžīgo laimi, viņi rīkojas tik vienaldzīgi, it kā viņi nebūtu morālas cīņas dalībnieki, kā kāds cits viņu vietā spēlētu šo dzīves spēli un it kā viņiem nekas nebūtu jādara, kā vien jāgaida rezultāti. Ak, kāda ģeķība! Kāds neprāts! Ja visi, cenšoties sasniegt mūžīgo dzīvību, parādītu tādu godkārības, centības un nopietnības pakāpi, kādu viņi parāda savos pasaulīgajos darbos, tad viņi kļūtu par uzvarētājiem. Es redzēju ka, katram pašam priekš sevis jāiegūst piedzīvojumi, katram uzticīgi un pareizi jāspēlē sava loma šajā dzīves spēlē. Sātans uzmana sev izdevīgus brīžus, lai nolaupītu dārgo žēlastību, kad mēs esam neaizsargāti un mums būs jāizcīna nopietnas cīņas ar tumsības spēkiem, lai to neatdotu vai arī lai atgūtu atpakaļ Debesu žēlastību, ja modrības trūkuma dēļ to esam pazaudējuši.
Tomēr es redzēju, ka kristietim dota priekštiesība saņemt spēku no Dieva, lai paturētu katru dārgo dāvanu. Dedzīgas un iespaidīgas lūgšanas Debesis ievēros. Kad Kristus kalpi satver tiesības vairogu, lai aizsargātu sevi un gara zobenu cīņai, tad ienaidnieka nometne baidās, un kaut kas viņiem jādara. Vajāšanas un negods gaida tikai tos, kas darbam apveltīti ar spēku no augšienes. Kad ticīgo vidū valda patiesība tās vienkāršībā un spēkā un kad tā [408] nostājas pret pasaules garu, tad kļūst redzams, ka Kristum ar Belialu nav nekā kopēja. Kristus mācekļiem iespaidīgi jāparāda sava Kunga dzīve un viņa Gars.
Jaunus un vecus gaida cīņas. Ne uz acumirkli viņi nedrīkst iemigt. Viltīgais ienaidnieks vienmēr ir gatavs viņus nomaldināt un pārvarēt. Ļaudīm, kas tic tagadējai patiesībai, jābūt tikpat modriem, kāds ir viņu ienaidnieks, un viņiem gudri jāpretojas sātanam. Vai viņi to darīs? Vai viņi šajā karagājienā būs neatlaidīgi? Vai viņi rūpīgi centīsies atstāt visu netaisnību? Kristus tiek aizliegts daudzējādos veidos. Mēs Viņu varam aizliegt, runājot pretī patiesībai, runājot ļaunu par citiem, ar ģeķīgu tērzēšanu vai jokošanos vai arī ar tukšiem vārdiem. Šajās lietās mēs neparādām tālu ejošu saprašanu vai gudrību. Mēs paši sevi novājinām, pūles atsist mūsu lielo ienaidnieku ir vājas un mēs tiekam uzvarēti. “Jo no sirds pilnības mute runā,” Mat. 12: 34 un trūkstot modrībai mēs apliecinām, ka Kristus nav mūsos. Kas vilcinās nodoties Dievam bez atlikuma, tie sekojot Kristum parāda bēdīgu darbu viņi Kristum seko tik lielā attālumā, ka pusi no laika viņi tiešām nezina, vai min Kristus pēdās vai arī sava lielā ienaidnieka pēdās. Kāpēc mēs esam tik kūtri novērst savu interesi no šīs pasaules lietām un pieņemt Kristu par mūsu vienīgo daļu? Kāpēc mums vajadzētu vēlēties draudzēties ar mūsu Kunga ienaidniekiem, atdarināt viņu ieradumus un vadīties no viņu domām? Dievam ir jānododas pilnīgi nerezervēti, pilnīgi un bez ierunām jāatsakās un jānovēršas no mīlestības uz pasauli un zemes lietām, vai arī mēs nevaram būt Kristus mācekļi
Vienīgi Kristus dzīve un Viņa Gars ir visaugstākais pilnības paraugs, un mūsu vienīgais drošais ceļš ir sekot Viņa priekšzīmei. Ja mēs to darīsim, tad Viņš mūs vadīs ar savu padomu un pēc uzņems godībā. Mums čakli jācīnās un jābūt labprātīgiem daudz ciest, staigājot mūsu Glābēja [409] pēdās. Dievs labprāt grib strādāt priekš mums, dot mums savu brīvību sniedzošo garu, ja tikai mēs uz to tieksimies, dzīvosim un ticēsim, tad mēs spēsim staigāt gaismā, kā Viņš ir gaismā. Mēs varam baudīt Viņa mīlestību un dzert no Viņa bagātīgās pilnības.
