Man rādīja, ka kūtrums ir par iemeslu daudziem grēkiem. Darbīgām rokām un darbīgam prātam nav laika ievērot katru ienaidnieka iedvesto kārdinājumu, bet kūtras rokas un kūtras smadzenes ir sagatavotas ienaidnieka virsvaldībai. Pareizi nenodarbināts prāts kavējas pie nepiedienīgām lietām. Vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem, ka slinkums ir grēks. Man norādīja uz (Eceķ. 16:49) “Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku.”
Bērniem vajadzētu saprast, ka viņi ir parādnieki saviem vecākiem, kas par viņiem ir rūpējušies bērnībā un viņus kopuši slimības laikā. Viņiem jāsaprot, ka vecāki viņu dēļ daudz rūpējušies un daudz cietuši. Sevišķi apzinīgie un dievbijīgie [396] vecāki ir bijuši dziļi ieinteresēti, lai viņu bērni nostātos uz pareizā ceļa. Cik nospiestas ir bijušas viņu sirdis, redzot kļūdas savos bērnos. Ja bērni, kas izsaukuši šīs sirds sāpes, redzētu savas rīcības iespaidu, tad viņi noteikti tā nerīkotos. Ja viņi varētu redzēt mātes asaras un dzirdēt viņas lūgšanas, kuras tā viņu dēļ raida uz Dievu, ja viņi dzirdētu mātes klusās un apspiestās nopūtas, tad viņu sirds atmaigtu un viņi steigšus atzītu savas kļūdas un lūgtu piedošanu. Kā veciem, tā jauniem jādara darbs. Vecākiem vajadzētu labāk sagatavoties savu pienākumu pildīšanai pret saviem bērniem. Daži vecāki nesaprot savus bērnus un īsti viņus nepazīst. Bieži vien vecākus un bērnus šķir liels attālums. Ja vecāki gribētu pilnīgāk izprast bērnu izjūtas un uzzināt, kas ir viņu sirdī, tad tas uz viņiem atstātu labvēlīgu iespaidu.
Vecākiem godprātīgi jāapejas ar viņiem uzticētajām dvēselēm. Viņiem nevajadzētu savos bērnos atbalstīt lepnumu, tieksmi uz pārmērībām un mīlestību uz izrādīšanos. Nevajadzētu viņiem mācīt, ne arī paciest, ka viņi mācās mazus nedarbus, kas pie maziem bērniem izskatās kā veiklība vai gudrība, bet no kā viņiem tomēr būs jāatsakās un, kļūstot lielākiem, tie jāizlabo. Pirmie ieradumi nav viegli aizmirstami. Vecāki, jums vajadzētu sākt audzināt savu bērnu prātu, kamēr viņi vēl ir pavisam jauni, lai pieaugot viņi varētu būt kristieši. Lai visas jūsu pūles būtu viņu glābšanai. Rīkojieties tā, it kā viņi būtu nodoti jūsu gādībai līdzīgi vērtīgiem dārgakmeņiem, kuri sagatavojami, lai mirdzētu Dieva valstībā. Sargieties, ka neieaijājat viņus miegā virs iznīcības bedres ar nepareizām domām, ka viņi vēl nav pietiekoši veci, lai nožēlotu savus grēkus un atzītu Kristu.
Man norādīja uz daudziem dārgiem apsolījumiem priekš tiem, kas agri meklē savu Glābēju. (Sal. māc. 12: 1) “Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms ļaunās dienas [397] nāk un tie gadi tuvojas, par kuriem tu vēlāk sacīsi: tie man nepatīk!” (Sal. pam. 8:17) “Es mīlu tos, kas mani mīl, un tie, kas mani laikus meklē, mani arī atrod.” Lielais Izraēla Gans vēl saka: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Māciet saviem bērniem, ka jaunība ir vislabākais laiks, lai meklētu Kungu. Tad dzīves nasta vēl tik smagi nespiež un viņu jaunais prāts nav rūpju nomākts, un šādiem brīviem viņiem vajadzētu nodot Dievam savus vislabākos spēkus.
Mēs dzīvojam priekš bērniem nelaimīgā laikmetā. Varena straume traucas lejup pretī pazušanai, un, lai šai straumei turētos pretī un neļautu sevi aizraut līdzi uz leju, tad ir vajadzīgs vairāk nekā bērnības piedzīvojumi, vairāk nekā bērna spēks. Jaunieši vispārīgi liekas esam sātana gūstekņi, un viņš un viņa eņģeļi vada viņus uz drošu bojā eju. Sātans un viņa pulki karo pret Dieva valdību un visus, kas grib savu sirdi pakļaut Dievam un paklausīt Viņa prasībām, viņš centīsies samulsināt un pārvarēt ar savām kārdināšanām, lai viņi kļūtu mazdūšīgi un atteiktos no cīņas.
Vecāki, palīdziet saviem bērniem. Uzmostieties no letarģiskā miega, kurā jūs esat gulējuši. Esiet pastāvīgi modri, lai novērstu ļaunuma straumi, kuru sātans ar varu rada jūsu bērnos, un lieciet šim ļaunuma smagumam velties atpakaļ. Bērni vieni paši to nevar izdarīt, bet vecāki var darīt daudz. Ar nopietnām lūgšanām un dzīvu ticību var panākt lielas uzvaras. Daži vecāki nav izpratuši uz viņiem gulstošos atbildību un ir atstājuši novārtā savu bērnu reliģisko audzināšanu. Rītos kristieša pirmajām domām vajadzētu steigties pie Dieva. Pasaulīgajam darbam un savām interesēm vajadzētu būt otrā vietā. Bērnus vajadzētu mācīt ievērot un godāt lūgšanas stundu. Pirms atstājat māju, ejot darbā, vajadzētu sasaukt kopā visu ģimeni, un tēvam vai viņa prombūtnē mātei dedzīgi vajadzētu lūgt Dievu, lai Tas viņus pasargā visās dienas gaitās. Nāciet pie Dieva pazemīgi, ar iejūtīgām, maiguma pilnām sirdīm, [398] apzinoties jums un jūsu bērniem priekšā stāvošās kārdināšanas un briesmas; ticībā saistot viņus uz altāra, izlūdzieties pār viņiem Kunga gādību. Kalpojošie eņģeļi sargās bērnus, kas tā būs novēlēti Dievam. Kristīgo vecāku pienākums ir rītos un vakaros ar nopietnām lūgšanām un neatslābstošu ticību izveidot sētu ap saviem bērniem. Viņiem viņus vajadzētu pacietīgi pamācīt, – laipni un nenogurstoši viņiem stāstīt, kā dzīvot, lai patiktu Dievam.
Nepacietība vecākos izraisa nepacietību bērnos. Dusmas, ko parāda vecāki, rada dusmas bērnos un pamodina viņu dabā esošo ļaunumu. Daži vecāki rāj un māca savus bērnus neiecietīgi un bargi un bieži pat dusmās. Šādi rājieni nedod nekāda labuma. Cenšoties izlabot vienu ļaunumu, tā rada divus. Pastāvīga bērnu nopelšana un viņu pēršana viņus nocietina un atsvešina no vecākiem. Vecākiem vispirms jāmācās savaldīt pašiem sevi, un tad viņi sekmīgāk varēs savaldīt savus bērnus. Katru reizi, kad viņi zaudē pašsavaldīšanos, kad runā un rīkojas nepacietīgi, viņi grēko pret Dievu. Vispirms viņiem vajadzētu ar bērniem izrunāties, skaidri norādot viņu nepareizības, parādīt viņiem viņu grēku un izskaidrot, ka viņi nav grēkojuši tikai pret vecākiem, bet arī pret Dievu. Apspiežot savu sirdi un jūtot līdzi saviem maldīgajiem bērniem, un skumstot par viņiem, pirms jūs viņus sodāt, lūdziet kopā ar viņiem. Tad sods neliks bērniem jūs ienīst. Viņi jūs mīlēs. Viņi redzēs, ka jūs viņus nesodāt tāpēc, ka viņi jums sagādājuši neērtības, vai arī tāpēc, ka jūs gribat parādīt savu nepatiku pret tiem, bet ka jūs to darāt, apzinoties savu pienākumu viņu labā, lai viņiem neļautu uzaugt grēkā.
Daži vecāki nav devuši saviem bērniem reliģisku izglītību un atstājuši novārtā arī viņu skolas izglītību. Ne vienu, ne otru nevajadzētu pamest novārtā. Bērna prāts darbojas, un, ja tas nav aizņemts ar fizisku darbu vai mācībām, [399] tad tas pakļaujas ļauniem iespaidiem. Vecāki grēko, ja atļauj bērniem augt, viņiem nepievēršot uzmanību. Viņus vajadzētu apgādāt ar derīgām un interesantām grāmatām un vajadzētu arī mācīt strādāt, lai viņiem būtu fiziska darba stundas un stundas mācībām un lasīšanai. Vecākiem vajadzētu censties pacelt savu bērnu prātus un attīstīt viņu garīgās spējas. Savā vaļā atstāts prāts, ko neattīsta, parasti ir zems, juteklisks un samaitāts. Sātans izmanto izdevību un audzina nenodarbinātu prātu.
Vecāki, eņģelis rakstvedis pieraksta katru neiecietīgu, īgnu vārdu, ko jūs runājat uz saviem bērniem. Pret jūsu vārdu atzīmē katru jūsu nolaidību dot saviem bērniem pareizu pamācību un rādīt viņiem grēka briesmīgo grēcīgumu un grēcīgas rīcības gala rezultātus. Katru nepiesardzīgu vārdu, kas teikts viņiem nevērīgi vai jokojot, kas nav šķīsts un augšup ceļošs, rakstvedis eņģelis atzīmē kā traipu pie jūsu kristīgā rakstura. Pierakstīti tiek visi jūsu darbi, kā labie, tā sliktie.
Vecāki nevar gūt labus panākumus savu bērnu audzināšanā, kamēr viņi vispirms nav iemācījušies pilnīgi savaldīt paši sevi. Viņiem vispirms jāmācās savaldīt pašiem sevi, savus vārdus un pat sejas izteiksmi. Nevajadzētu pieļaut, ka uzbudinājumā vai dusmās mainās viņu balss noskaņa. Tikai tad viņi uz bērniem atstās izšķirīgu ietekmi. Bērni var vēlēties darīt pareizi, viņi var apņemties savā sirdī būt paklausīgi un laipni pret vecākiem vai audzinātājiem, bet tiem no viņu puses ir vajadzīga palīdzība un pamudinājumi. Bērni var apņemties darīt labu, bet, ja viņu principus nestiprina reliģija un ja viņu dzīvi neiespaido atjaunojošā Dieva žēlastība, tad viņi mērķi neaizsniegs.
Vecākiem vajadzētu dubultot pūles savu bērnu glābšanai. Viņiem uzticīgi viņus vajadzētu pamācīt, neatstājot viņus, lai viņi paši sevi audzina, cik labi vien spēj. Nevajadzētu paciest, ka jaunieši bez izšķirības [400] mācās ļaunu un labu, domājot, ka kādreiz vēlāk labais gūs virsroku un ļaunais zaudēs savu iespaidu. Ļaunais augs ātrāk nekā labais. Iespējams, ka ļaunais, ko viņi mācījušies, pēc daudz gadiem tiks izdeldēts, bet kas varētu uzdrīkstēties riskēt? Laiks ir īss. Vieglāk un daudz drošāk sēt bērnu sirdī labu sēklu, nekā pēc tam izravēt nezāles. Vecākiem pienākas vērot, lai apkārtējie iespaidi nekaitētu viņu bērniem. Viņu pienākums ir izraudzīties viņiem sabiedrību un nepieļaut, ka viņi paši to sev izvēlas. Kas piegriezīs vērību šim darbam, ja vecāki to nedarīs? Vai citiem var būt tāda interese par jūsu bērniem, kādai vajadzētu būt jums pašiem? Vai citi var izjust tādas pastāvīgas rūpes un tik dziļu mīlestību pret bērniem, kādu izjūt vecāki?
Ierobežojumu dēļ Sabata turētāju bērni var kļūt neiecietīgi un domāt, ka viņu vecāki ir pārāk stingri; viņu sirdī var pamosties pat asas izjūtas un var tikt koptas nelaimīgas neapmierinātības domas pret tiem, kas rūpējas par viņu tagadējo un mūžīgo labumu. Bet ja dzīvība nedaudzus gadus tiks taupīta, tad viņi svētīs savus vecākus par šīm stingrajām pūlēm un uzticīgo modrību pār viņiem gados, kad viņiem nebija piedzīvojumu. Vecākiem vajadzētu bērniem izskaidrot un vienkāršot pestīšanas plānu, lai viņu jaunais prāts to varētu saprast. Astoņus, desmit vai divpadsmit gadus veci bērni ir pietiekoši nobrieduši, lai ar viņiem runātu par personīgo reliģiju. Nemāciet bērnus, norādot uz laiku nākotnē, kad viņi būs pietiekami veci, lai nožēlotu grēkus un ticētu patiesībai. Pareizi mācītiem, jau ļoti jauniem bērniem var būt pareizs uzskats par savu grēcinieka stāvokli un par pestīšanas ceļu caur Kristu. Sludinātāji parasti ir pārāk vienaldzīgi bērnu glābšanā un nav attiecībā pret bērniem tik personīgi, kādiem viņiem vajadzētu būt. Bieži paliek neizmantotas zelta izdevības, lai iespaidotu bērnu prātus.
