Gandrīz visu pārvarošs ir ļaunais iespaids, kas no visām pusēm apņem mūsu bērnus; tas samaitā viņu prātus un vada viņus lejup pretī [401] postam. Jauniešu prāti dabīgi pievēršas ģeķībām, un jau agrajos gados, pirms ir izveidojies viņu raksturs un nobriedis spriedums, viņi bieži parāda vēlēšanos dot priekšroku tai sabiedrībai, kurai pār viņiem būs kaitīgs iespaids. Daži sāk pieķerties pretējam dzimumam, pretēji savu vecāku gribai un lūgumiem, un, tādā veidā negodādami vecākus, viņi pārkāpj piekto bausli. Vecāku pienākums ir vērot bērnu ieiešana un iziešana. Vecākiem viņus vajadzētu atbalstīt un gādāt, lai mājas viņiem būtu pievilcīgas, lai viņi ieraudzītu, ka vecāki par viņiem interesējas. Māju viņiem vajadzētu darīt patīkamu un priecīgu.
Tēvi un mātes, runājiet laipni ar saviem bērniem, neaizmirstiet, cik jūs paši esat jūtīgi, cik maz jūs spējat panest pelšanu; apsveriet to un ziniet, ka jūsu bērni līdzinās jums. Ko jūs paši nevarat nest, to neuzkraujiet viņiem. Ja jūs nevarat panest pārmetumus un pelšanu, tad to nevar arī jūsu bērni, kas ir par jums vājāki. Lai jūsu patīkamie, priecīgie vārdi ģimenē ir līdzīgi saules stariem. Pašsavaldīšanās, apdomība un grūtību pārvarēšana no jūsu puses nesīs simtkārtīgus augļus. Vecākiem nav nekādu tiesību caur kļūdu meklēšanu vai bargiem pārmetumiem par niecīgu pārkāpumu savu bērnu laimi aptumšot ar drūmu tumsas mākoni. Bet īstas nepareizības un grēkus vajadzētu parādīt tieši tik grēcīgus, kādi tie ir, un, lai aizkavētu to atkārtošanos, vajadzētu spert noteiktus un izšķirīgus soļus. Vajadzētu panākt, lai bērni izprot savas vainas, tomēr nevajadzētu viņus atstāt bezcerīgā gara stāvoklī, bet gan ar kādu uzmudinājumu parādīt, ka viņi var laboties un atgūt jūsu uzticību un atzinību.
Daži vecāki kļūdās, dodot saviem bērniem pārāk daudz brīvības. Viņi reizēm tik ļoti viņiem uzticas, ka nemaz neredz viņu nepilnības. Ir nepareizi atļaut bērniem, vecāku vai audzinātāju nepavadītiem, braukt uz tāliem ciemiem un tā izdot līdzekļus. Tas uz bērniem [402] atstāj sliktu iespaidu. Viņi sāk domāt ka ir kaut kas, ar ko citiem jārēķinās, un ka viņiem pienākas zināmas priekšrocības, kuras nesaņemot viņi jūtas apvainoti. Viņi norāda uz bērniem, kas pēc sava prāta iet un nāk un kuriem ir daudz priekštiesību, kamēr viņiem to ir tik maz.
Un mātes, baidīdamās, ka bērni domās, ka viņas ir netaisnas, apmierina viņu vēlēšanās, kas beidzot atnes lielu ļaunumu. Jaunie ciemiņi, kurus neuzrauga vecāku modrās acis, redzot un labojot viņu kļūdas, bieži gūst iespaidus, kuru izdzēšanai vajadzīgi mēneši. Man norādīja uz vecākiem, kuriem bija labi, paklausīgi bērni un kas, pilnīgi uzticēdamies kādai zināmai ģimenei, atļāva saviem bērniem aizbraukt no viņiem un apciemot šos draugus tālumā. No šī laika pilnīgi pārmainījās bērnu izturēšanās un raksturs. Agrāk viņi mājās jutās apmierināti un laimīgi un daudz neilgojās būt citu jauniešu sabiedrībā. Atgriezdamies pie vecākiem, ierobežojumi viņiem likās netaisni un māja līdzīga cietumam. Šāda negudra vecāku rīcība izšķirīgi ietekmē bērnu raksturu.
Ar šādu ciemošanos daži bērni izveido draudzības saites, kas beidzot kļūst par iemeslu viņu bojāejai. Vecāki, ja vien iespējams, turiet bērnus pie sevis un sargājiet viņus ar visdziļākajām rūpēm. Ja jūs viņiem atļaujat braukt uz tāliem ciemiem, tad viņi domā, ka ir pietiekoši izauguši, lai paši par sevi rūpētos un izraudzītos sev ceļu. Atstājot jauniešus vienus, viņu sarunu temati bieži ir tādi, kas neatstāj skaidrojošu un cēlinošu ietekmi, ne arī palielina mīlestību uz reliģiskām lietām. Jo vairāk viņiem atļaus ciemoties, jo lielāka vēlēšanās būs iet un nepievilcīgāka viņiem liksies māja.
Bērni, Dievs ir atradis par labu uzticēt jūs jūsu vecāku gādībai, lai viņi jūs pamācītu un audzinātu un tādā veidā darītu savu daļu jūsu rakstura veidošanā Debesīm. Tomēr jūs paši izšķirat, vai jūs attīstīsiet labu, kristīgu raksturu, iespējami vislabāk izmantojot priekštiesības, kādas jums dod dievbijīgi, uzticīgi un lūdzoši vecāki. [403] Neskatoties uz uzticību un rūpēm par bērniem, vecāki vieni paši viņus izglābt nevar. Bērniem ir darāms savs darbs. Katram bērnam ir kaut kas īpašs, kur tam sevišķi jāuzmanās. Ticīgie vecāki, jūs gaida atbildīgs darbs, jums jāvada jūsu bērnu soļi pat reliģiskajos piedzīvojumos. Ja viņi patiesi mīlēs Dievu, tad viņi jūs svētīs un cienīs par rūpēm, kuras jūs parādījāt, un par uzticību viņu tieksmju ierobežošanā un gribas pakļaušanā.
Valdošais iespaids pasaulē ir tāds, kas ļauj jauniešiem paklausīt viņu pašu prāta dabiskajām tieksmēm. Ja viņi jaunībā ir ļoti nevaldāmi, tad vecāki saka, ka gan pēc kāda laika viņi sāks rīkoties pareizi, un sešpadsmit vai astoņpadsmit gadu vecumā viņi paši zinās sevi pareizi novērtēt un atstās savus nepareizos ieradumus un beidzot kļūs par derīgiem vīriem un sievām. Kāda kļūda! Gadiem ilgi viņi atļauj ienaidniekam sēt savu sēklu sirds dārzā; viņi atļauj nostiprināties nepareiziem pamatlikumiem, un daudzos gadījumos visvēlākais darbs, kas tiek veltīts šai zemei, vairs nedod nekādus panākumus. Sātans ir viltīgs, neatlaidīgs strādnieks, bīstams ienaidnieks. Kur vien pasaka kādu nepiesardzīgu vārdu, kas jauniešiem glaimo vai uz grēku pamudina skatīties ar mazāku riebumu, tur sātans šo stāvokli izmanto sev par labu un baro šo ļauno sēklu, lai tā varētu laist saknes un nest bagātu ražu. Daži vecāki atļāvuši bērniem izveidot nepareizus ieradumus, kuri atstāj pēdas visā tālākajā dzīvē. Šis grēks gulstas uz vecākiem. Šie bērni var sevi apliecināt par kristiešiem, tomēr bez sevišķa žēlastības darba pie sirds un bez pamatīgas reformas dzīvē katrā viņu piedzīvojumā būs redzami pagātnes ieradumi un viņi parādīs tieši tādu raksturu, kādu vecāki viņiem ļāvuši izveidot.
Starp ļaudīm, kas parasti sevi sauc par kristiešiem, dievbijības līmenis ir tik zems, ka tiem, kas no sirds grib sekot Kristum, ir jādara daudz grūtāks un sarežģītāks darbs, nekā tas būtu, ja apstākļi būtu savādāki. [404] Pasaulīgo ticības apliecinātāju iespaids kaitē jauniešiem. Lielais cilvēku vairums, kas sevi apliecina par kristiešiem, ir nojaukuši atšķirības līniju starp kristiešiem un pasauli, un, apliecinādami, ka dzīvo Kristum, viņi patiesībā dzīvo pasaulei. Viņu ticība atstāj pavisam maz ierobežojošu iespaidu uz viņu priekiem; apliecinādami sevi par gaismas bērniem, viņi staigā tumsā un ir nakts tumsības bērni. Tie kas staigā tumsā, tie nevar no sirds pagodināt un mīlēt Dievu. Viņi nav apgaismoti, lai izprastu Debesu lietu brīnišķo skaistumu, un tāpēc nevar tās patiesi mīlēt. Viņi sevi sauc par kristiešiem, tāpēc ka to uzskata par goda lietu, un viņiem nav jānes nekāds krusts. Viņu motīvi bieži vien ir savtīgi. Daži šādi ticības apliecinātāji atļaujas iet balles zālē un piedalīties visās izpriecās, ko tā piedāvā. Citi tieši tik tālu nevar iet, tomēr viņi ņem dalību izpriecu sanāksmēs un attiecīgos izbraucienos, dažādās apdāvināšanās un izstādēs. Un vismeklējošākais skats šādos vārda kristiešos neatradīs nevienu kristietības pazīmi. Neviens neredzēs ārējā izskatā kādu starpību starp viņiem un visneticīgākajiem cilvēkiem. Vārda kristieši, izvirtuļi, reliģijas izsmējēji un atklāti bezdievīgie – visi savstarpēji jaucas kopā kā vienas šķiras ļaudis. Un Dievs viņus uzlūko kā tādus, kas savstarpēji vienoti garā un dzīvē.
Kristietības apliecināšana bez attiecīgas ticības un darbiem neko nedos. Neviens cilvēks nevar kalpot diviem kungiem. Ļaunuma bērni ir sava kunga kalpi, kam viņi sevi atdod par kalpiem uz paklausību, tā kalpi viņi ir, un viņi nevar būt Dieva kalpi, kamēr tie nav atteikušies no velna un visiem viņa darbiem. Debesu Ķēniņa kalpiem nevar nekaitēt nodošanās tādiem priekiem un uzjautrinājumiem, kuriem nododas sātana kalpi, kaut arī bieži atkārto, ka šādi uzjautrinājumi ir nevainīgi. Dievs ir atklājis augstas un svētas patiesības, lai atšķirtu Savus ļaudis no bezdievīgajiem un šķīstītu tos pats priekš Sevis. Septītās dienas adventistiem vajadzētu izdzīvot [405] savu ticību. Kas paklausa desmit baušļiem, tie skatās uz pasaulīgajām un reliģijas lietām pavisam no cita viedokļa nekā tie ticības apliecinātāji, kas mīl izpriecas, kas izvairās no krusta un dzīvo ceturtā baušļa pārkāpšanā. Tagadējā sabiedrībā vecākiem nav viegli darbs ierobežot bērnus un pamācīt viņus dzīvot pēc Bībeles taisnajiem likumiem. Reliģijas apliecinātāji ir tik tālu aizgājuši no Dieva Vārda, ka, Viņa ļaudīm atgriežoties pie šī Svētā Vārda un audzinot savus bērnus saskaņā ar šī Vārda priekšrakstiem un līdzīgi seno laiku Ābrahāmam pavēlot savam namam aiz sevis, nabaga bērniem, tādu iespaidu apņemtiem, jādomā, ka viņu vecāki ir nevajadzīgi stingri un ka tie par daudz raizējas par biedriem, kurus viņi sev izvēlas. Viņi dabīgi vēlas sekot pasaules cilvēku un izpriecas mīlošo ticības apliecinātāju priekšzīmei.
Šajās dienās mēs gandrīz nepazīstam vajāšanas un negodu Kristus dēļ. Vajadzīgs pavisam maz sevis aizliegšanas un pašuzupurēšanās, lai uzģērbtu dievbijības izskatu un panāktu sava vārda ierakstīšanu draudzes grāmatā; tomēr, lai dzīvotu tā, ka mūsu ceļi patiktu Dievam un mūsu vārdi būtu ierakstīti dzīvības grāmatā, tad no mūsu puses vajadzīga modrība un lūgšanas, pašaizliedzības un uzupurēšanās. Vārda kristieši nav priekšzīme jauniešiem, vienīgi par tik par cik viņi seko Kristum. Taisnīga rīcība ir nekļūdīgs patiesas dievbijības auglis. Visas pasaules Tiesnesis dos katram algu saskaņā ar viņa darbiem. Bērnus, kuri seko Kristum, sagaida cīņas; lai izietu no pasaules un paliktu atšķirti un atdarinātu Kristus dzīvi, viņiem ik dienas ir jānes krusts.
