Patiesību vajadzētu atklāt tādā veidā, kas to darītu pievilcīgu izglītotiem cilvēku prātiem. Mūs kā tautu nesaprot, bet uzskata par nabagiem, domāt nespējīgiem, nožēlojamiem un atpalikušiem ļaudīm. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai visus, kas māca patiesību un tic tai, patiesības svētījošais iespaids tā pārveidotu, ka [415] viņu dzīves skaistums pastāvīgi rādītu neticīgajiem, ka savās domās par šiem cilvēkiem viņi ir maldījušies. Ir svarīgi, lai patiesības lieta būtu atšķirta no visa neīstā un katra fanātiska satraukuma, lai patiesība balstītos pati uz savas vērtības, atklājot savu dabīgo skaidrību un izcilo raksturu.
Es redzēju, ka ir sevišķi svarīgi, lai cilvēki, kuri sludina patiesību, būtu cēli izturēšanās veidā, izvairītos no dīvainībām un pārspīlējumiem un atklātu patiesību visā tās skaidrībā un šķīstumā. Man norādīja uz Tita 1:9 “Kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.” Sešpadsmitajā pantā Pāvils runā par ļaudīm, kas teicas pazīstam Dievu, bet kas ar saviem darbiem Viņu aizliedz, kas nav “ikvienam labam darbam”. Viņš tad pamāca Titu: “Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību: lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā. (..) Jaunos vīrus tāpat paskubini būt prātīgiem. Pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā bezviltīgs un cienījams, veselīgos vārdos nevainojams, lai tas, kas stājas pretim, paliek kaunā, nevarēdams nekā ļauna par mums sacīt.” Titam. 2:1–8 Šī pamācība uzrakstīta par labu visiem tiem, kurus Dievs aicinājis pasludināt Vārdu, un arī par labu tiem Viņa ļaudīm, kas šo Vārdu dzird.
Dieva patiesība tās saņēmēju nekad nepazemos, bet gan to pacels, izsmalcinās viņa gaumi, svētos spriedumu, pilnveidos šķīsto un svēto eņģeļu sabiedrībai Dieva valstībā. Dažus cilvēkus patiesība atrod rupjus, nepieklājīgus, dīvainus, lielīgus, kas, ja viņiem iespējams, izmanto sev par labu savus kaimiņus; viņi maldās daudzējādā ziņā, tomēr, ja viņi patiesībai tic no visas sirds, tad tā pilnīgi izmainīs viņu dzīvi. Viņi nekavējoties uzsāks reformas darbu. [416] Patiesības skaidrais iespaids pacels augstāk visu cilvēku. Savā darbā un veikala attiecībās ar citiem cilvēkiem viņš bīsies Dievu un savu tuvāku mīlēs kā sevi. Viņš izturēsies pret citiem tā, kā viņš vēlas, lai citi izturētos pret viņu. Viņa valoda būs patiesa, tīra un paceļoša, tā kā neticīgie viņa vārdos nevarēs atrast neko, ko varētu izlietot sev par labu, un nemelojot nevarēs runāt par viņu ļaunu, kā arī nejutīsies no viņa atgrūsti nepieklājīgās izturēšanās dēļ. Patiesības svētījošo iespaidu viņš ienesīs savā ģimenē un liks savai gaismai spīdēt viņu priekšā, lai, redzot viņa labos darbus, godātu Dievu. Visos savas dzīves gājumos viņš atdarinās Kristus dzīvi.
Dieva likuma prasības neapmierina nekas mazāks par pilnību, par pilnīgu paklausību Dieva likumu prasībām. Daļēja nodošanās, neparādot pilnīgu paklausību, nedos nekāda labuma. Pasaules cilvēki un neticīgie apbrīno patiesības teorijai atbilstošu dzīvi, un tieši ticībai atbilstoši Dieva bērnu darbi viņus stipri pārliecinās, ka Dievs tiešām ir ar saviem ļaudīm. “No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Mat 7:16 Katru koku pazīst pēc tā augļiem. Augļi, kurus mēs nesam, ir mūsu vārdi un darbi. Ir daudzi, kas klausās Kristus teiktos vārdus, bet tos nedara. Vārdos viņi patiesību atzīst, bet viņu augļi ir tādi, kas neticīgiem nepatīk un pat riebj. Viņi ir lielīgi, lūdz un runā paštaisnā garā, izceļot sevi, uzskaitot savus labos darbus, un līdzīgi farizejam patiesīgi pateicas Dievam, ka viņi nav tādi kā citi cilvēki. Tomēr tieši šie cilvēki ir sevišķi viltīgi savos veikala darījumos un darbā. Viņu augļi nav labi. Viņu vārdi un darbi ir slikti, tomēr viņi izliekas neredzam savu tukšo, nožēlojamo stāvokli.
Es redzēju, ka uz viņiem, kas šādā veidā piekrāpti, attiecas sekojoša Rakstu vieta: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, [417] kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” Mat. 7:21–23
Šī ir vislielākā sevis piekrāpšana, kādā var nonākt cilvēks. Šie cilvēki tic, ka viņu rīcība ir pareiza, bet patiesībā tā ir netaisna. Viņi tic, ka savā ticības dzīvē dara lielus darbus, bet Jēzus beidzot norauj viņu paštaisnības apsegu un skaidri parāda viņu patieso stāvokli, visas viņu nepareizības un reliģijas kroplumu. Viņi atrasti par viegliem tad, kad jau par vēlu ko labot. Dievs ir gādājis par līdzekļiem, ar kuru palīdzību maldošais var laboties, bet ja tie, kas maldās, izvēlas sekot paši savām domām, savam spriedumam un nonicina līdzekļus, kas doti viņu labošanai un viņu nostādīšanai uz kopēja patiesības pamata, tad viņi nonāks augstāk citēto Kunga Vārdu aprakstītajā stāvoklī.
Dievs izved vienu tautu un sagatavo to vienotai nostājai, lai viņi runātu vienas un tās pašas lietas un tādā veidā piepildītu Kristus lūgšanu par saviem mācekļiem: “Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Mat. 17:20,21
Pastāvīgi rodas nelielas ļaužu kopas, kas domā, ka Dievs ir tikai ar nedaudziem ļoti izkliedētiem cilvēkiem, un viņu iespaids noposta un jauc to, ko Dieva kalpi uzceļ. Pastāvīgi parādās nemierīgi prāti, kas vienmēr vēlas redzēt un ticēt kaut kam jaunam, daži vienā, citi otrā vietā, bet visi viņi, pieprasīdami atzīt, ka tiem ir patiesība, dara sevišķu ienaidnieka darbu. Viņi nostājas savrup no ļaudīm, kurus vada un svētī Dievs un caur kuriem Viņš dara lielu darbu. Viņi pastāvīgi izsaka savas bailes, ka Sabata turētāju lielā kopa kļūst līdzīga pasaulei; tomēr reti pat diviem viņu starpā ir saskanīgi uzskati. Viņi ir [418] izklīdināti un apmulsuši, un tomēr paši sevi pieviļ, domādami, ka Dievs sevišķā kārtā ir ar viņiem. Daži no viņiem saka, ka to vidū ir Gara dāvanas, bet šo dāvanu iespaids un mācīšana liek viņiem šaubīties par cilvēkiem, kuriem Dievs uzlicis sevišķu darba nastu, un ierosina zināmu ļaužu šķiru aizvilināt no visas lielās kopas. Viņi ar aizdomām raugās uz cilvēkiem, kas saskaņā ar Dieva Vārdu dara visu iespējamo vienprātības labā, kas nopamatoti trešajā eņģeļa vēstī, jo šie cilvēki paplašina savu darbu un pulcē dvēseles patiesībā. Viņus uzskata par pasaulīgiem tāpēc, ka viņiem ir iespaids pasaulē un ka viņu darbi liecina, ka viņi sagaida no Dieva kādu sevišķu un lielu darbu uz šīs zemes, izvadot ārā vienu tautu un sagatavojot to Kristus atnākšanai.
Šie ļaudis īsti nezina, kam viņi tic, kā arī neredz savai ticībai pamatu. Viņi pastāvīgi mācās un nekad nespēj nākt pie patiesības atzīšanas. Kāds vīrs nāk ar neprātīgiem, maldīgiem uzskatiem un pieprasa atzīt, ka viņu ir sūtījis Dievs, sniedzot jaunu un spožu gaismu, un ka visiem jātic tam, ko viņš saka. Šo mācību vēju pieņem cilvēki, kas nav nopamatojušies ticībā, nav pakļāvušies lielajai ticīgo kopai un kas klīst apkārt bez viņus turoša enkura. Šāda vīra gaisma spīd tādā veidā, kas liek pasaulei nepatikā un riebumā novērsties un viņu ienīst. Tad viņš nostāda sevi blakus Kristum un saka, ka pasaule viņu ienīst tā paša iemesla dēļ, kāpēc ienīda Kristu. Cits ceļas apgalvodams, ka viņu vada Dievs, un aizstāv maldīgu mācību, ka nebūs nekādas bezdievīgo augšāmcelšanās, kas ir viena no sātana lielajām maldu mācībām. Kāds cits lolo maldīgus uzskatus par nākošo laiku. Un vēl kāds cits dedzīgi cenšas uzspiest amerikānisko ietērpu. Visi viņi vēlas pilnīgu reliģisku brīvību, un ikviens no viņiem rīkojas neatkarīgi no otra, tomēr apgalvo, ka Dievs sevišķā kārtā darbojas viņu vidū.
Daži priecājas un līksmojas, ka viņiem ir tādas dāvanas, [419] kādu nav citiem. Kaut Dievs pasargātu Savus ļaudis no tādām dāvanām. Ko šīs dāvanas viņiem dod? Vai tās viņus vadījušas vienotā ticībā? Un vai viņi pārliecina neticīgos, ka Dievs tiešām ir viņu vidū? Kad šie strīdīgie cilvēki, turoties pie saviem dažādajiem uzskatiem, sanāk kopā un ir redzams liels uztraukums un dzirdamas nesaprotamas valodas, tad viņu gaisma spīd tā, ka neticīgie gatavi teikt: šie ļaudis nav pie pilna prāta, viņus aizrauj, viltus satraukums, un mēs zinām, ka viņiem nav patiesības. Šādi cilvēki stāv grēciniekiem tieši ceļā. Viņu iespaids spēcīgi darbojas, atturot citus no Sabata pieņemšanas. Viņi saņems saviem darbiem atbilstošu algu. Kaut Dievs liktu viņiem reformēties vai arī atstāt Sabatu! Tad viņi nestāvētu ceļā neticīgajiem.
Dievs ir vadījis cilvēkus, kuri strādājuši gadiem ilgi, kas bijuši gatavi visu upurēt, kas panesuši trūkumu, pacietuši grūtības, lai tikai nestu pasaulei patiesību un ar savu dzīvi atņemtu Dieva lietai negodu, ko tai uzlikuši fanātiķi. Viņi ir sastapušies ar visāda veida pretestībām. Viņi ir pūlējušies naktīm un dienām, meklējot pierādījumus savai ticībai, lai atklātu patiesību visā tās skaidrībā savstarpēji saskanīgu un saistītu, lai tā varētu izturēt visu pretestību. Nepārtrauktas pūles un garīga rakstura grūtības, kas saistījušās ar šo lielo darbu, ir prasījušas pēdējos spēkus ne tikai no viena cilvēka vien un likušas priekšlaicīgi nosirmot daudzām galvām. Viņi sevi nav atdevuši velti. Dievs ir ņēmis vērā viņu nopietnās, asarām pavadītās un izmisīgas lūgšanas, saucot pēc gaismas un patiesības, lai patiesība visā skaidrībā varētu apmirdzēt arī citus. Viņš ir redzējis viņu pašuzupurīgās pūles, un Viņš tos atalgos pēc viņu darbiem.
