Liecības draudzei 1

Elena Vaita

Lapa kopā 191 PrevNext

Nesvētījušies sludinātāji

Piedzīvojušiem brāļiem vajadzētu būt piesardzīgiem; nevajadzētu gaidīt, lai šie jaunie sludinātāji viņiem palīdzētu un tos vadītu, bet, izprotot savu atbildību, viņiem vajadzētu uzņemties rūpes par šiem jaunajiem sludinātājiem, viņus pamācīt, sniegt padomu, vadīt un veltīt viņiem tēva uzmanību. Jaunajiem sludinātājiem vajadzētu būt izstrādātai darba sistēmai, noteiktam mērķim, nodot sevi darbam, lai par velti neēstu neviena cilvēka maizi. Viņiem nevajadzētu iet no vienas vietas uz otru, runājot par dažiem mūsu ticības punktiem, tā tikai pamodinot aizspriedumus, bet neatklājot ne pusi no tagadējās patiesības. Jaunekļiem, kas domā, ka viņiem pienākas darba labā kaut ko darīt, nevajadzētu uzņemties atbildību mācīt patiesību citiem, pirms viņi nav sev nodrošinājuši priekštiesību atrasties kāda piedzīvojuša sludinātāja iespaidā, kas ir sistemātisks savā darbā. [444] Tiem no viņa vajadzētu mācīties kā skolniekam no skolotāja. Viņiem nevajadzētu staigāt šurp un turp bez noteikta darba mērķa vai nobrieduša plāna.

Daži, kuriem ir tikai nedaudz piedzīvojumu un kas vismazāk sagatavoti patiesības mācīšanas darbam, ir paši pēdējie padoma un norādījumu prasīšanā no saviem pieredzējušiem brāļiem. Viņi uzņemas sludinātāja darbu un nostāda sevi vienā līmenī ar tiem, kuriem ir ilga un pārbaudīta pieredze. Viņi nejūtas apmierināti, kamēr viņiem nedod iespēju vadīt, jo domā, ka sludinātāja amats sniedz arī zināšanas par visu, ko ir vērts zināt. Šādi sludinātāji, bez šaubām, neredz sevi pareizā gaismā. Viņiem trūkst vajadzīgās atturības, un vispār viņi par sevi ir augstās domās. Piedzīvojuši sludinātāji, kas izprot darba svētumu un izjūt uz viņiem gulstošos atbildības smagumu, ir greizsirdīgi paši uz sevi. Prasīt padomu no brāļiem viņi uzskata par priekštiesību, un viņi nejūtas apvainoti, ja tie ierosina labojumus vai papildinājumus to darba plānos vai runas veidā.

Sludinātāji, kas iznākuši no dažādām konfesijām un pieņēmuši trešā eņģeļa vēsti, bieži vien vēlas mācīt tad, kad viņiem pašiem vēl vajadzētu mācīties. Dažiem, lai pilnīgi varētu iemācīties tagadējās patiesības pamatlikumus, vispirms jāaizmirst liela daļa no iepriekšējās mācības. Sludinātāji nodarīs zaudējumus Dieva lietai, ja viņi izies strādāt priekš citiem, kad vēl pie viņiem pašiem ir darāms liels darbs, lai viņus sagatavotu darbam, kuru viņi vēlas darīt pie neticīgajiem. Ja viņi šim darbam nav derīgi, tad viņu atstātā nepareizā iespaida izlabošanai būs vajadzīgs divu vai triju uzticīgu sludinātāju darbs. Beidzot varam secināt, ka Dieva darbam būtu lētāk, ja šādiem sludinātājiem labi atlīdzinātu viņu palikšanu mājās, tā novēršot viņu nepareizo (kaitīgo) iespaidu.

Daži cilvēki raugās uz sludinātājiem kā uz sevišķi inspirētiem darbiniekiem, kā uz vienīgiem vidutājiem, caur kuriem runā Kungs. Ja gados vecākie un pieredzē bagātie ļaudis redz trūkumus kādā sludinātājā un aicina labot izturēšanās veidu, balss toni, žestus vai mīmiku, [445] tad attiecīgais sludinātājs bieži ir juties aizskārts un ir pastāvējis uz to, ka Dievs viņu aicinājis tieši tādu, kāds viņš ir, ka viņa spēks ir no Dieva, bet ne no viņa paša un ka Dievs padarīs darbu priekš viņa, ka viņš nav runājis saskaņā ar cilvēku gudrību utt. Domāt, ka cilvēks nevar sludināt, pirms nav nonācis lielā satraukumā, ir kļūda. Cilvēkus, kas tā padoti jūtām, var izlietot citu pamācīšanai, kad viņi ir šādā noskaņojumā, tomēr viņi nekad nekļūs par labiem atbildības nastu nesošiem strādniekiem. Kad darbs ir grūts un nekur nav paredzams labs iznākums, tad šie uzbudināmie un no jūtām atkarīgie cilvēki nav sagatavoti nest savu daļu nastu. Grūtos un tumšos brīžos ļoti, ļoti vajadzīgi mierīgi domājoši cilvēki, kas neļauj apstākļiem sevi ietekmēt, bet uzticas Dievam un tikpat labi strādā tumsā kā gaismā. Būs redzams, ka cilvēki, kas kalpo Dievam, vadoties no pamatlikumiem, droši paļausies uz nekļūdīgo Jehovas roku, kaut arī viņu ticība tiktu smagi pārbaudīta.

Jaunie sludinātāji un cilvēki, kas kādreiz bijuši ir sludinātāji, kuru izturēšanās ir bijusi rupja un nepieklājīga, kuru valodā ietverti izteicieni, kas nav pilnīgi tīri un šķīsti, neder šim darbam, pirms nav pierādījumu, ka notikusi pilnīga reforma. Salīdzinot ar labumu, ko dotu vesela rinda viņu noturēto sapulču, viens neprātīgi izteikts vārds var nodarīt vairāk ļauna. Viņi atstāj patiesības karogu, kuru vienmēr vajadzētu izcelt; cilvēku sabiedrības priekšā viņi ļauj tam ieslīgt putekļos. Viņu atgrieztie locekļi parasti nepaceļas augstāk par šo sludinātāju līmeni. Cilvēkiem, kas stāv starp mirušajiem un dzīvajiem, vajadzētu būt pilnīgi taisniem un godīgiem. Sludinātājam vajadzētu sargāties, lai pat vienu vienīgu mirkli nekļūtu neuzmanīgs. Viņš strādā, lai paceltu citus, nostādot tos uz patiesības pamata. Lai viņš rāda citiem, ka patiesība kaut ko ir darījusi arī pie viņa. Viņam vajadzētu ieraudzīt, kādu ļaunumu atnes šie vieglprātīgie, [446] rupjie izteicieni, un atmest un nicināt visu, kas ir tāda rakstura. Ja viņš to nedarīs, tad viņa atgrieztie cilvēki viņu atdarinās. Kad vēlāk nāks uzticīgi Dieva kalpi un strādās pie šiem atgrieztajiem, lai izlabotu viņu nepareizības, tad viņi sevi atvainos, atsaucoties uz iepriekšējo sludinātāju. Ja jūs nosodīsiet viņa rīcību, tad viņi griezīsies pie jums un jautās, kāpēc jūs atbalstāt un dodat iespaidu cilvēkiem, izsūtot viņus sludināt patiesību grēciniekiem, kamēr viņi paši ir grēcinieki?

Darbs, kurā mēs esam iesaistījušies, ir atbildīgs un augstu stāvošs darbs. Kas kalpo ar Vārdu un priekšrakstiem, tiem pašiem vajadzētu būt paraugiem labos darbos. Viņiem vajadzētu būt priekšzīmei svētumā, tīrībā un kārtībā. Dieva kalpu izskatam un izturēšanās veidam kā uz paaugstinājuma, tā ārpus tā vienmēr vajadzētu nodot liecību, ka viņš ir īsts, dzīvs Dieva Vārda sludinātājs. Ar savas dievbijīgās dzīves priekšzīmi viņš var panākt daudz vairāk laba par to, ko var sniegt sludināšana no paaugstinājuma, ja viņa iespaids ārpus tā nav atdarināšanas vērts. Kas strādā šo darbu, tie nes pasaulei viscēlāko patiesību, kāda jebkad mirstīgiem ir uzticēta.

Cilvēki, kurus Dievs ir izredzējis par strādniekiem šai darbā, dos pierādījumu par savu augsto aicinājumu, un par visaugstāko pienākumu viņi uzskatīs savu garīgo augšanu un savu spēju uzlabošanu, līdz viņi kļūs par prasmīgiem strādniekiem. Kad viņi nopietni vēlas uzlabot Dieva uzticētās spējas, tad vajadzētu saprātīgi viņiem palīdzēt. Tomēr iedrošinājumiem un uzmudinājumiem ne mazākā mērā nevajadzētu līdzināties glaimiem, jo tāda veida darbu pietiekoši darīs sātans. Cilvēkus, kuri domā, ka viņu pienākums ir sludināt, nevajadzētu atbalstīt tā, ka viņi paši un viņu ģimenes tūlīt būtu jāuztur citiem brāļiem. Viņiem uz to nav tiesību, kamēr savā darbā nav parādījuši labus augļus. Tagad draud briesmas, ka jauniem sludinātājiem un cilvēkiem, kam maz piedzīvojumu, ar glaimiem un dzīves nastu atvieglošanu var nodarīt ļaunu. No sludināšanas brīvajā laikā viņiem vajadzētu darīt visu iespējamo sevis uzturēšanai. Tas ir vislabākais veids, lai pārbaudītu viņu aicinājuma raksturu. [447] Ja viņi vēlas sludināt tikai sludinātāja algas dēļ, tad, draudzei rīkojoties saprātīgi, viņi drīz vien šo nastu nometīs un sludināšanu apmainīs pret ienesīgāku nodarbošanos. Pāvils, visdaiļrunīgākais sludinātājs, kuru Dievs brīnišķi atgrieza, lai viņš veiktu sevišķu darbu, nepacēlās pāri vienkāršajam darbam. Viņš saka: “Līdz šai stundai mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes. Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam.” 1. Kor. 4:11,12 “Neesam arī ne pie viena maizi ēduši par brīvu, bet esam dienām un naktīm grūti strādājuši un pūlējušies, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu.” 2. Tes. 3:8

Man rādīts, ka daudzi pareizi nevērtē mūsu vidū esošos talantus. Daži brāļi neizprot, kādas sludināšanas spējas būtu vislabākās patiesības lietas virzīšanai uz priekšu, bet domā tikai par savu patreizējo izjūtu apmierināšanu. Nepārdomājot viņi dod priekšroku runātājam, kas dedzīgs sludināšanā ar vārdiem un stāsta ausij patīkamus stāstus, kas uz brīdi gan prātu ierosina, bet paliekošu iespaidu neatstāj. Tanī pat laikā viņi zemu novērtē sludinātāju, kas ar lūgšanām studē, kā mierīgi un saskanīgi atklāt ļaudīm pierādījumus par mūsu ieņemtā stāvokļa pareizību. Viņa darbu nenovērtē un bieži pret viņu izturas vienaldzīgi.

Kāds cilvēks var sludināt dzīvi un enerģiski, kas patīk ausij, bet nedod nevienu jaunu domu vai patiesu atziņu prātam. Šādas sludināšanas sniegtais iespaids nepastāv ilgāk par laiku, kurā dzirdama runātāja balss. Meklējot tādam darbam augļus, atrast var pavisam maz. Šīs spilgtās spējas patiesības lietas uz priekšu virzīšanai nav tik derīgas un piemērotas kā dāvanas, uz kurām var paļauties grūtos un smagos apstākļos. Patiesības mācīšanas darbā nepieciešams, lai svarīgākos punktus labi nopamatotu ar Rakstu liecībām. [448] Tukši apgalvojumi neticīgo var apklusināt, bet tie viņu nepārliecinās. Ticīgie nav vienīgie, kuru labā strādnieki tiek sūtīti darba laukā. Lielais mērķis ir dvēseļu glābšana.

Šajā ziņā daži brāļi ir maldījušies. Viņi domāja, ka br. C ir īstais vīrs darbam Vermontā un ka viņš varētu padarīt vairāk kā jebkurš cits sludinātājs šajā štatā. Viņi neskatās no pareizā redzes viedokļa. Br. C runājot spēj ieinteresēt sapulci, un, ja tas būtu viss, kas vajadzīgs, lai sludinātājs gūtu panākumus, tad daļa brāļu un māsu būtu viņu novērtējuši pareizi. Tomēr viņš nav īsts strādnieks; uz viņu nevar paļauties. Draudzes grūtībās ar viņu nav ko rēķināties. Viņam nav piedzīvojumu, vajadzīgā sprieduma un izšķiršanās spēju, lai grūtos brīžos varētu draudzei palīdzēt. Viņam nav bijis pietiekoši gudrības un veiksmes laicīgajā darbā un, kaut gan viņa ģimene ir maza, ir nācies vairāk vai mazāk to atbalstīt. Tāds pats trūkums kā laicīgajā dzīvē redzams arī garīgajās lietās. Ja tad, kad viņš sāka sludināt, pret viņu būtu izturējušies pareizi, tad var būt tagad viņš šai darbā būtu kaut cik lietojams. Brāļi viņam ir padarījuši ļaunumu, pārāk daudz domādami par viņu un cenšoties ļoti atvieglot dzīves nastas, līdz viņš ir sācis domāt, ka viņa darbs ir sevišķi nozīmīgs. Viņam patika, ka brāļi Vermontā bija gatavi uzņemties viņa dzīves nastas, kamēr pats jutās brīvs no rūpēm. Viņš nav pietiekoši strādājis fiziski, kas vajadzīgs, lai būtu stipri muskuļi un laba veselība.

Lapa kopā 191 PrevNext