Pāvils šinī vēstulē Timotejam grib viņu pārliecināt, cik nepieciešami sniegt tādas pamācības, kas cilvēkus pasargātu no pievilšanās, kas tik viegli piezogas bagātajiem, ka tie savas bagātības dēļ ir pārāki par nabadzībā dzīvojošajiem, ka savu mantas uzkrāšanas spēju dēļ tie ir pārāki gudrībā un saprašanā – īsi sakot, ka Dieva bijāšana ir naudas pelnīšana. Tā ir briesmīga pievilšanās. Cik maz ir to, kas ņem vērā Pāvila Timotejam rakstīto vēstuli, kas bija jāsniedz tālāk bagātajiem. Cik daudzi sev glaimo, ka viņu mantas krāšana ir dievbijība! Pāvils paskaidro: “Kas ir dievbijīgs un pieticīgs, tā ir liela mantošana.” Kaut arī bagātie visu savu dzīvi atdotu bagātības iegūšanas mērķim, tomēr, tā kā viņi nekā pasaulē nav ienesuši, tāpat viņi no tās neko neiznesīs. Viņiem ir jāmirst un jāatstāj viss, kā iegūšana viņiem maksājusi tik daudz pūļu. Lai iegūtu šo mantu, viņi uz spēles likuši visu, arī savas mūžīgās intereses, un rezultātā pazaudējuši abas pasaules.
Pāvils rāda, ar ko riskē cilvēki, tiecoties pēc bagātības. Tomēr daudzi ir apņēmušies kļūt bagāti; par to viņi [542] pastāvīgi domā un, dedzīgi cenšoties pēc šī mērķa, aizmirst mūžību. Sātans viņus ir apstulbojis, un viņi sevi pārliecina ticēt, ka tiekšanos pēc bagātības prasa labi nodomi nākotnē; viņi dara pāri savai sirdsapziņai, pieviļ paši sevi un pastāvīgi alkst pēc bagātības. Tādi cilvēki ir nomaldījušies no ticības un sadūrušies ar daudz sāpēm. Viņi ir atteikušies no saviem cēlājiem un augstajiem principiem, bagātības dēļ atmetuši ticību un, ja nav pievīlušies savā mērķī, tad ir pievīlušies cerībā kļūt laimīgiem, domādami, ka laimi sniedz bagātība. Viņi ir nonākuši grūtībās un raizēs (rūpēs), paši sevi darījuši par savas mantkāres vergiem un piespieduši vergot arī savas ģimenes, un visas iegūtais labums ir: “daudz sāpju”. “Bagātiem šinī pasaulē pavēli, lai viņi augsti neturas, nedz ceri uz nepastāvīgo bagātību, bet uz dzīvo Dievu, Kas mums visas lietas bagātīgi pasniedz par atspirgšanu.” Cilvēki nedrīkst krāt bagātības, negūstot sev nekādu labumu, atņemto sev dzīves ērtības un kļūstot par darba vergiem, lai tikai pasargātu vai palielinātu savus laicīgos īpašumus.
Apustulis Pāvils rāda vienīgo pareizo bagātību izlietošanas veidu un dod rīkojumu Timotejam, lai viņš pavēl bagātniekiem darīt labu, lai viņi ir bagāti labos darbos, labprāt izdala un interesējas par citiem; jo, tā rīkojoties, viņi nogulda sev mantu par labu pamatu nākamam laikam, – norādot uz laika īsumu, – lai iegūtu sev mūžīgu dzīvi. Apustuļa mācības pilnīgi saskan ar Kristus vārdiem: “Dariet sev draugus no netaisnās mantas, ka tie, kad jums nu pietrūkst, jūs uzņem mūžīgos dzīvokļos.” Dieva bijāšana un pieticība ir liels ieguvums. Tas ir īstās laimes noslēpums, kas sniedz patiesu labklājību dvēselei un miesai.
