1849. gada jūnijā mums tika dota iespja uz kādu laiku apmesties Rokki-Hillā, Konnektikutas pavalstī. Šeit 28. jūlijā piedzima mūsu otrais bērns Džeims Edsons (James Edsons).
Dzīvojot šinī vietā, mans vīrs jutās pārliecināts, ka viņa pienākums bija rakstīt un izdot tagadējo patiesību. Apņēmies to darīt, viņš saņēma lielu iedrošinājumu un svētības. [88] Bet līdzekļu trūkums atkal viņu noveda šaubās un nesaprašanā. Bija brāļi, kam piederēja līdzekļi, bet viņi izvēlējās tos paturēt. Beidzot viņš kļuva mazdūšīgs un nolēma meklēt kādu pļavu, ko varētu pļaut. Kad viņš atstāja māju, nasta uzgūlās man un es zaudēju samaņu. Par mani lūdza un es tiku svētīta un uzņemta atklāsmē. Es redzēju, ka Kungs ir svētījis un stiprinājis manu vīru, strādājot uz lauka, gadu atpakaļ; ka viņš pareizi izlietojis tur nopelnītos līdzekļus un ka jau šai dzīvē viņš saņems simtkārtīgi, un ja paliks uzticīgs, tad arī bagātīgu algu Dieva valstībā; bet tagad Kungs viņam nedos spēku strādāt laukā, jo viņam ir cits darbs. Viņam jāstaigā ticībā, jāraksta un jāizdod tagadējā patiesība. Viņš nekavējoties iesāka rakstīt, un nonācis pie kādas grūtas vietas, viņš sauca uz Kungu, lai Viņš dotu mums izprast Viņa Vārdu patieso nozīmi.
Ap to pašu laiku viņš sāka izdot mūsu laikrakstu: “Tagadējā patiesība” (“The Present Truth”). Izdevniecība atradās Midltaunā, astoņas jūdzes no Rokki-Hilas. Viņš bieži devās ar kājām turp un atpakaļ, lai gan tad viņš bija klibs. Kad viņš no izdevniecības atnesa pirmo numuru, mēs visi zemojāmies ap to, ar pazemīgām sirdīm un daudz asarām, lūgdami Kungu ļaut savai svētībai dusēt pār Viņa kalpa vājajām pūlēm. Tad viņš adresēja laikrakstus visiem, kuri, kā viņš domāja, tos lasīs un ceļa somā aiznesa tos uz pastu. Katrs numurs, tika atnests no Midltaunas uz Rokki-Hillu un vienmēr pirms to sagatavošanas pastam mēs tos izklājām Kunga priekšā un dedzīgi ar asarām lūdzām, lai Viņa svētības pavadītu klusos vēstnešus. Ļoti drīz pienāca vēstules, atnesdamas līdzekļus laikraksta iespiešanai un labas ziņas par daudzām dvēselēm, kas pieņēmušas patiesību.
Iesākot izdevniecības darbu, mēs neizbeidzām patiesības sludināšanas darbu, bet ceļojām no [89] vietas uz vietu, pasludinot mācības, kas mums bija atnesušas tik lielu gaismu un prieku, iedrošinot ticīgos, izlabojot maldus un nokārtojot daudzas lietas draudzē. Lai virzītu uz priekšu izdevniecības darbu un tajā pat laikā turpinātu strādāt dažādās lauka daļās, laikrakstu laiku pa laikam izdevām dažādās vietās.
1850. gadā to izdeva Parīzē, Menas pavalstī. Te to paplašināja un pārmainīja nosaukumu uz tādu, kādu tas nes tagad – “Adventes vēstnesis un Sabata sargs” (“The Advent Review and Sabbath Herald”). Šīs lietas piekritēju nebija daudz un pasaulīgās bagātībās viņi bija trūcīgi. Tāpēc mēs bijām spiesti cīnīties ar trūkumu un lielu mazdūšību. Pārmērīgais darbs, rūpes, nemiers, pilnvrtīga uztura trūkums, sals mūsu garajos ziemas ceļojumos – manam vīram bija par daudz un zem šīs smagās nastas viņš saļima. Viņš kļuva tik vājš, ka tikko varēja aiziet līdz spiestuvei. Mūsu ticība tika pārbaudīta līdz augstākai pakāpei. Mēs bijām labprātīgi cietuši smagu darbu, trūkumu un ciešanas; tomēr mūsu rīcības motīvus iztulkoja nepareizi un mūs uzskatīja ar aizdomām un greizsirdību. Tikai daži no tiem, kuru labuma dēļ mēs bijām cietuši, likās vērtējam mūsu pūles. Mēs bijām pārāk nomocīti, lai gulētu vai atpūstos. Laiks, kurā mums bija nepieciešams atspirdzināties miegā, bieži tika pavadīts, atbildot uz skaudības radītiem gariem rakstiem un daudzas stundas, kad citi gulēja, mēs izmisumā un asarās pavadījām Kunga priekšā. Beidzot mans vīrs sacīja: “Sieva, nav vērts mēģināt ilgāk cīnīties. Šīs lietas mani sagrauj un drīz novedīs kapā. Es nevaru tālāk iet. Esmu uzrakstījis paziņojumu avīzes izdevniecībai, ka vairāk nepublicēšu.” Kad viņš izgāja pa durvīm, lai aiznestu to uz ofisu, es noģību. Viņš atgriezās un lūdza par mani. Viņa lūgšana tika atbildēta, un es atlabu.
Nākošā rītā ģimenes lūgšanā es tiku uzņemta atklāsmē un man tika atklāti šie jautājumi. Es redzēju, ka manam vīram nav jāpārtrauc laikraksta izdošana, jo tieši uz šo soli [90] sātans mēģinājis viņu piespiest. Sātans cenšas strādāt caur saviem aģentiem. Es redzēju, ka izdevniecības darbs mums jāturpina un ka Kungs mūs uzturēs, lai tie, kas uzlikuši mums tādas nastas, saprastu savas rīcības nežēlīgumu un atgrieztos, nožēlojot savu netaisnību, vai arī Dieva dusmas nāks pār viņiem, jo viņi nav runājuši un darbojušies tikai pret mums, bet arī pret Dievu, kas mūs aicinājis piepildīt darbu, ar kuru Viņš vēlējās mūs nodarbināt un ka visas viņu aizdomas, greizsirdība un slepenie iespaidi ir uzticīgi ierakstīti Debesīs un netiks izdzēsti, kamēr katrs, kas bijis šādas rīcības līdzdalībnieks, ieraudzīs savu netaisnību un atgriezīsies katrā solī.
Otru “Vēstnešu” sēriju publicēja Saratogā-Springs, Ņujorkas pavalstī. 1852. gada aprīlī mēs pārcēlāmies uz Ročesteru, Ņujorkas pavalstī. Katrs solis bija jāsper ticībā. Mēs joprojām bijām nabadzīgi. Bijām spiesti vingrināties pašaizliedzībā un taupībā. Es gribu sniegt īsu izvilkumu no vēstules br, Hovlenda ģimenei 1852. gada 16. aprīlī. “Mēs tagad esam apmetušies Ročesterā. Esam par 175 dolāriem gadā noīrējuši vecu māju. Tepat atrodas spiestuve. Ja tā nebūtu, tad par piemērotu telpu būtu jāmaksā 50 dolāru. Jūs smaidītu, ja varētu paskatīties uz mums un redzētu mūsu mēbeles. Mēs esam nopirkuši divas vecas gultas katru par 25 centiem. Mans vīrs atnesa sešus vecus krēslus, no kuriem neviens nelīdzinās otram, par ko viņš samaksāja vienu dolāru, un drīz viņš man pasniedza 4 daudz vecākus krēslus bez sēdekļiem, par ko viņš samaksāja 62 centus. Rāmji ir stipri un es esmu ielikusi jaunus sēdekļus. Sviesta cenas ir tik augstas, ka mēs to nevaram nopirkt, ne arī atļauties kartupeļus. Sviesta vietā lietojam mērci un rāceņus kartupeļu vietā. Pirmo maltīti noturējām uz dēļa, novietotu virs divām tukšām miltu mucām. Mēs esam labprātīgi [91] paciest trūkumu, ja tikai Dieva darbs var iet uz priekšu. Mēs ticam, ka Kunga roka mūs ir vadījusi nākt šinī vietā. Te ir liels darba lauks, bet maz strādnieku. Pēdējā Sabatā sapulce bija lieliska. Kungs atspirdzināja mūs ar savu klātbūtni.”
Laiku pa laikam mēs devāmies apmeklēt sanāksmes lauka dažādās daļās. Mans vīrs sludināja, pārdeva grāmatas un strādāja, lai paplašinātu laikraksta apgrozību. Mēs ceļojām ar privātiem satiksmes līdzekļiem un dienas vidū apstājāmies, lai ceļmalā pabarotu zirgu un paši paēstu pusdienas. Tad, uzlicis papīru uz mūsu pusdienu groza vāka vai cepures dibena, mans vīrs rakstīja rakstus priekš “Review” un “Instructor”. Kungs ļoti svētīja mūsu darbus, un patiesība saviļņoja daudzas sirdis.
1853. gada vasarā mēs pirmo reizi ceļojām uz Mičiganas štatu. Pēc tam, kad bijām solījušies tur ierasties, mans vīrs saslima ar drudzi. Mēs vienojāmies lūgšanā par viņu, un lai gan viņš atlaba, tomēr bija ļoti nespēcīgs. Mēs bijām lielā nesaprašanā. Vai miesas vājums mūs aizdzīs no darba? Vai sātanam ļaus izmēģināt savus spēkus pie mums un cīnīties par mūsu derīgumu un dzīvību tik ilgi, kamēr vien mēs būsim pasaulē? Mēs zinājām, ka Dievs var ierobežot sātana spēku. Viņš var pielaist, ka tiekam pārbaudīti bēdu ceplī, bet Viņš izvedīs mūs, šķīstītus un labāk piemērotus darbam.
Vienatnē es atklāju savu dvēseli Dieva priekšā lūgšanā, lai Viņš norāj slimību un stiprina manu vīru panest ceļojumu. Gadījums bija neatliekams un mana ticība stipri pieķērās Dieva apsolījumiem. Es saņēmu pierādījumu, ka, ja mēs dosimies uz priekšu mūsu ceļojumā uz Mičiganu, tad Dieva eņģelis ies ar mums. Kad es atstāstīju vīram savas pārdomas, viņš sacīja, ka arī viņš nācis pie līdzīgas pārliecības, un uzticoties Kungam, mēs nolēmām iet. Ar katru nākošo jūdzi viņš jutās stiprināts. Kungs [92] uzturēja viņu. Kamēr viņš sludināja vārdu, es jutu, ka Dieva eņģeļi stāv viņam blakus un uztur viņu pūlēs.
Šinī ceļojumā mans vīrs daudz pārdomāja par spiritismu un drīz pēc atgriešanās viņš iesāka rakstīt grāmatu “Laika zīmes”. Viņš vēl bija vājš un maz varēja gulēt, bet Kungs bija viņa patvērums. Kad viņa prāts nonāca, neskaidrā un ciešanu pilnā stāvoklī, mēs zemojāmies Dieva priekšā un savās bēdās saucām uz Viņu. Viņš dzirdēja mūsu sirsnīgās lūgšanas un bieži svētīja manu vīru, ka viņš ar atjaunotu garu turpināja darbu. Daudzas reizes Dienā mēs sirsnīgās lūgšanās griezāmies pie Dieva. Šī grāmata nebija rakstīta viņa paša spēkā.
Ziemā un pavasarī es daudz cietu no sirds slimības. Man guļot bija grūti elpot un es nevarēju gulēt, kamēr nepacēlos gandrīz sēdošā stāvoklī. Es bieži pārstāju elpot un ģību. Uz manas kreisās acs plakstiņa bija uztūkums, kas izrādījās vēzis. Ilgāk par gadu tas pakāpeniski palielinājās, kamēr bija kļuvis ļoti sāpīgs un apgrūtināja redzi. Lasot vai rakstot es biju spiesta slimo aci apsiet. Es baidījos, ka vēzis to neizposta. Es atskatījos uz dienām un naktīm, kas bija pavadītas, piepūlējot acis korektūras sleju lasīšanā, un domāju, ka ja es pazaudēšu savu aci un dzīvību, tad tas būs upuris Dieva darbam.
Šajā laikā Ročesteru apmeklēja slavens ārsts, kas par brīvu deva padomus. Es nolēmu, lai viņš pārbauda manu aci. Viņš domāja, ka satūkums izrādīsies vēzis. Bet, pataustījis manu pulsu, sacīja: “Jūs esat ļoti slima un mirsiet no triekas, iekams šis pampums pilnīgi attīstīsies. Jūsu sirds ir bīstami slima”. Tas mani nepārsteidza, jo es apzinājos, ka bez steidzīgas palīdzības man jāiet kapā. Divas citas sievietes, [93] kas bija nākušas pēc padoma, slimoja ar to pašu slimību. Ārsts sacīja, ka mans stāvoklis esot daudz bīstamāks nekā viņu un ne vairāk kā pēc trim nedēļām mani skaršot paralīze. Es jautāju, vai viņš domā, ka viņa zāles mani dziedinās. Viņš nedeva lielu drošību. Es pamēģināju zāles, ko viņš izrakstīja, bet nesajutu nekāda labuma.
