Nākošajā dienā bija stipra vētra un neviens no kaimiņiem nenāca uz mūsu māju. Es spēju sēdēt dzīvojamā istabā un tā kā kāds bija redzējis manas istabas atvērtos logus, viņi domāja, ka es esmu mirusi. Viņi nezināja, ka Lielais Ārsts bija žēlīgi ienācis mājoklī, aizdzinis slimību un mani atbrīvojis. Nākošajā dienā mēs nobraucām 38 jūdzes uz Topšemu. Manam tēvam jautāja, kad būs bēres. Tēvs jautāja: “Kādas bēres?” Atbilde bija: “Jūsu meitas bēres”. Tēvs atbildēja: “Viņu ir dziedinājušas ticības lūgšanas un viņa ir ceļā uz Topšemu”.
Dažas dienas pēc tam ceļā uz Bostonu mēs iekāpām tvaikonī Portlendā. Sacēlās nikna vētra un mēs [81] atradāmies lielās briesmās. Kuģis briesmīgi šūpojās un viļņi sitās kajītes logos. Sievietes bija ļoti izbijušās. Daudzas nožēloja savus grēkus un sauca uz Dievu pēc žēlastības. Citas piesauca jaunavu Mariju, lai tā viņus pasargā, kamēr citas svinīgi zvērēja Dievam, ka, ja viņas sasniegs zemi, tad veltīs savu dzīvi kalpošanai Viņam. Tā bija šausmu un izmisuma aina. Kuģim šūpojoties, kāda sieviete pagriezās pret mani un sacīja: “Vai jūs nebaidāties? Es domāju, ka mēs tiešām nekad nesasniegsim zemi.” Es viņai sacīju, ka Kristus ir mans patvērums un ka, ja mans darbs nav padarīts, tad visi okeāna ūdeņi nevar mani noslīcināt. Mana cerība bija Dievs. Viņš mūs droši novedīs uz zemes, ja tas būs Viņam par godu.
Šinī laikā es augsti vērtēju kristieša cerību. Aina manā priekšā dzīvi atsauca prātā Kunga ugunīgo dusmu dienu, kad viņa dusmu vētra nāks pār nabaga grēcinieku. Tad atskanēs rūgti kliedzieni, grēku nožēla un lūgumi pēc žēlastības, līs asaras, bet būs par vēlu. “Kad Es nu saucu un jūs kavējāties uzklausīt mani, kad Es izstiepju tagad Savu roku un neviens neliekas par to ne zinis un kad jūs nicināt Manus padomus un nebēdājat par Manu pārmācību, tad Es smiešos par jums, kad jums nelabi klāsies un zobošos par jums, ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties.” (Sal. pam. 1:24–26)
Pateicoties Dieva žēlastībai, mēs visi droši sasniedzām krastu. Bet daži pasažieri, kas vētrā ļoti baidījās neatsaucās uz to, viņi sajuta tikai atvieglojumu. Kāda, kas bija svinīgi solījusies, ka, ja viņa tiks pasargāta un redzēs zemi, tad kļūs kristiete, tagad, atstājot kuģi, zobgalīgi izsaucās: “Slava Dievam, es priecājos, ka varu atkal kāpt uz zemes”. Es aicināju, lai viņa atceras savu pirms dažām stundām doto zvērestu Dievam. Bet viņa ar nicinošu smīnu no manis novērsās. Man radās sāpīgs iespaids par atgriešanos uz nāves gultas. Daži kalpo sev un sātanam visu savu dzīvi un tad, kad slimība viņus nomāc un baismīga nedrošība ir viņu priekšā, viņi [82] it kā nožēlo savus grēkus un varbūt saka, ka ir labprātīgi mirt un viņu draugi tic, ka viņi ir patiesi atgriezušies un gatavi Debesīm. Bet, ja viņi atveseļotos, ir tikpat nepaklausīgi kā vienmēr. Es atcerējos Sal. pam. 1:27,28: “Un kad pār jums nāks kā vētra tas, ko jūs baidāties un jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss, un kad jūs vispārīgi pārņems likstas un bēdas, tad viņi Mani sauks, bet Es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs Mani un neatradīs”.
1847. gada 26. augustā Gorhamā, Menas pavalstī, piedzima mūsu vecākais dēls Henrijs Nikols Vaits. Oktobrī br. un m. Hovlandi Topšemā laipni mums piedāvāja sava mājokļa daļu, ko mēs priecīgi pieņēmām un aizņēmušies mēbeles iesākām mājsaimniecību. Mēs bijām trūcīgi un reizēm bija pat ļoti grūti. Mēs bijām apņēmušies palikt neatkarīgi un uzturēt sevi, un iegūt kaut ko, ar ko palīdzēt citiem. Mēs nebijām bagāti. Mans vīrs strādāja ļoti smagi, laužot akmeņus dzelzceļam, bet nevarēja saņemt to, kas viņam par darbu pienācās. Br. un m. Hovlandi brīvi dalījās ar mums, kad vien viņi varēja, bet arī viņiem bija grūti apstākļi. Viņi pilnīgi ticēja pirmajai un otrajai vēstij un bija bagātīgi devuši no sava īpašuma, lai veicinātu darbu, kamēr bija kļuvuši atkarīgi no sava ikdienas darba.
Mans vīrs atstāja dzelzceļu un ar cirvi gāja strādāt mežā. Ar pastāvīgām sāpēm sānos viņš strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, lai nopelnītu ap 15 centu dienā. Stipro sāpju dēļ viņš naktīs nevarēja gulēt. Mēs nezaudējām drosmi un uzticējāmies Kungam. Es nekurnēju. Rītos es biju pateicīga Dievam, ka Viņš pasargājis naktī un vakaros pateicīga par apsardzību dienā. Kādu dienu, kad mūsu pārtikas krājumi bija izsīkuši, mans vīrs gāja pie darba devēja, lai dabūtu naudu vai pārtiku. Tā bija vētraina diena un viņš lietū nogāja trīs jūdzes [83] turp un atpakaļ. Viņš uz savas muguras atnesa pārtikas maisu, sasietu nodalījumos, šādā veidā iziedams cauri Bransvikas ciemam, kur bieži bija sludinājis. Kad viņš ļoti noguris atnāca mājās, mana sirds pagura. Manas pirmās domas bija, ka Dievs mūs atstājis. Es sacīju vīram: “Vai mēs pie tā esam nonākuši! Vai Kungs mūs atstājis?” Es nevarēju atturēt asaras un skaļi raudāju stundām ilgi, kamēr noģību. Par mani lūdza. Kad es atkal elpoju, es jutu Dieva Gara uzmundrinošo ietekmi un nožēloju, ka biju kritusi izmisumā. Mēs vēlējāmies paklausīt Kristum un būt Viņam līdzīgi. Bet dažreiz mēs saļimstam pārbaudījumos un attālināmies no Viņa. Ciešanas un bēdas nes mūs tuvāk Jēzum. Ceplis atņem sārņus un dara zeltu spožu.
Šinī laikā man rādīja, ka Kungs mūs pārbaudījis mums par labu, lai mūs sagatavotu strādāt priekš citiem. Viņš satraucis mūsu ligzdu, lai mēs neiemīlētu ērtības. Mūsu uzdevums bija strādāt priekš dvēselēm. Ja mēs būtu pārtikuši, māja būtu tik patīkama, ka mēs ne labprāt to atstātu. Pār mums pieļāva nākt bēdām, lai mūs sagatavotu vēl lielākiem sarežģījumiem, ar ko būs jāsastopas ceļojumos. Drīz mēs saņēmām vēstules no brāļiem dažādos štatos, kas mūs aicināja viņus apmeklēt, bet mums nebija līdzekļu ceļam. Mūsu atbilde bija – ceļš mūsu priekšā nav atvērts. Es domāju, ka ceļot ar bērnu man būs neiespējami. Mēs negribējām būt atkarīgi un mums taupīgi bija jādzīvo līdzekļu robežās. Nolēmām labāk ciest, nekā nonākt parādos. Es atļāvos sev un savam bērnam katru dienu puslitra piena. Kādu rītu, iekams vīrs aizgāja uz darbu, viņš atstāja man deviņus centus, par ko trim dienām nopirkt pienu. Man vajadzēja izšķirties, vai pirkt pienu sev un bērnam, vai dabūt viņam priekšautiņu. Atteicos no piena un nopirku drēbi priekšautiņam, lai apsegtu bērna kailās rokas. [84]
Mazais Henrijs drīz ļoti saslima un stāvoklis tik strauji pasliktinājās, ka mūs tas pamatīgi uztrauca. Viņš gulēja trulā stāvoklī, elpoja ātri un smagi. Mēs devām zāles, bet bez sekmēm. Tad atsaucām piedzīvojušu cilvēku, kam bija pieredzes slimības noteikšanā. Viņš sacīja, ka bērna atveseļošanās ir apšaubāma. Mēs par viņu bijām lūguši, bet pārmaiņu nebija. Mēs bijām aizbildinājušies ar bērnu, ka nevaram ceļot un strādāt citu labā un mēs baidījāmies, ka Kungs viņu atņems. Vēlreiz mēs nācām Kunga priekšā, lūgdami, lai Viņš apžēlojas par mums un taupa mazā bērna dzīvību un svinīgi solījāmies paši sev, iet uz priekšu, uzticoties Dievam, kur vien Viņš mūs sūtīs.
Mūsu lūgšanas bija dedzīgas un izmisuma pilnas. Ticībā mēs pieķērāmies Dieva apsolījumiem un ticējām, ka Viņš dzird mūsu saukšanu. Gaisma no Debesīm izlauzās cauri mākoņiem un spīdēja uz mums. Mūsu lūgšanas žēlīgi bija atbildētas. No tās stundas bērns sāka atveseļoties.
Topšemā mēs saņēmām vēstuli no brāļa Čemberlēna no Konnektikutas, kas aicināja mūs apmeklēt konferenci šajā štatā 1848. gada aprīlī. Nolēmām iet, ja tikai varētu iegūt līdzekļus. Mans vīrs norēķinājās ar darba devēju un izrādījās, ka viņš ir parādā 10 dolārus. Ar pieciem no tiem es iegādājos visnepieciešamākās drēbes un tad salāpīju vīra mēteli, kurš bija tā noplīsis un salāpīts, ka piedurknēs bija grūti pasacīt, no kādas drēbes tas šūts. Lai nokļūtu Dorčesterā, Massačusetsas pavalstī, mums atlika 5 dolāri. Mūsu ceļa soma saturēja gandrīz visu, kas mums virs šīs zemes piederēja, bet mēs priecājāmies par iekšējo mieru un skaidro sirdsapziņu. To mēs vērtējām vairāk par zemes ērtībām. Dorčesterā mūs uzaicināja br. Nikola mājās, un dodoties prom, māsa N. pasniedza manam vīram 5 dolārus, kas sedza ceļa izdevumus līdz Midltaunai, Konnektikutas pavalstī. Šinī pilsētā mēs bijām svešinieki un nekad nebijām redzējuši kādu no brāļiem šinī štatā. Mums bija atlikuši 50 centi. Mans vīrs neuzdrošinājās tos izlietot ratu īrēšanai. Viņš pārmeta pār pleciem ceļasomu ar [85] uzturu un mēs gājām uzmeklēt kādu no mūsu ticības biedriem. Drīz mēs atradām br. C. kurš mūs pieņēma savā mājā.
Sanāksmi noturēja Rokki-Hillā, lielā neizbūvētā istabā Br. Beldena mājās. Sanāca apmēram 50 brāļi, bet viņi visi vēl nebija pilnīgi izšķīrušies par patiesību. Sapulce bija interesanta. Br. Bēts sniedza skaidru gaismu par baušļiem un spēcīgās liecības pārliecināja par to svarīgumu. Vārdam bija iespaids, nostiprināt tos, kas jau bija patiesībā un pamodināt tos, kas vēl nebija pilnīgi izšķīrušies.
Nākošajā vasarā bijām uzaicināti sastapties ar brāļiem Ņujorkas štatā. Ticīgie bija trūcīgi un nevarēja apsolīt daudz darīt, lai segtu mums ceļa izdevumus. Mums pašiem nebija līdzekļu ceļošanai. Vīra veselība bija vāja, bet viņam pavērās ceļš strādāt pie siena novākšanas un viņš nolēma mēģināt. Šķita, ka mums jādzīvo no ticības. Rītos pieceļoties, mēs zemojāmies pie gultas un lūdzām Dievu, lai Viņš dod mums spēku strādāt visu dienu. Mēs neapmierinājāmies, kamēr bijām pārliecināti, ka Kungs dzirdējis mūsu lūgšanas. Tad mans vīrs gāja, lai pļautu ar izkapti, ne pats savā, bet Kunga spēkā. Vakarā, kad viņš atnāca mājās, mēs atkal lūdzām Dievu pēc spēka nopelnīt līdzekļus, lai izplatītu Viņa patiesību. Bieži mēs tikām ļoti svētīti. Vēstulē br. Havlendam 1848. gada jūlijā mans vīrs rakstīja: “Dievs dod man spēku smagi strādāt visu dienu. Slavēts lai ir Viņa Vārds! Es ceru iegūt dažus dolārus, ko izlietot Viņa darbā. Mēs no smagā darba esam cietuši nogurumu, sāpes, izsalkumu, aukstumu un karstumu, pūloties darīt mūsu brāļiem un māsām labu. Mēs esam gatavi ciest vairāk, ja Dievs prasīs. Es priecājos šodien, ka vieglums, prieki un ērtības šinī dzīvē ir upuris uz manas ticības un cerības altāra. Ja mūsu laime pastāv iespējā darīt citus laimīgus, tad mēs patiesi esam laimīgi. Patiesie mācekļi nedzīvos, lai apmierinātu sevi, bet Kristus un Viņa mazo brāļu [86] labā. Viņiem jāupurē sava atpūta, prieki, ērtības, izdevīgums, sava griba, savas pašmīlīgās vēlēšanās Kristus dēļ, vai arī viņi nekad nevaldīs ar Kristu uz Viņa troņa.”
