Pilnīgi pārliecinājusies, ka mans vīrs, paliekot bezdarbībā, no savas ieilgušās slimības neatspirgs, ka man pienācis pēdējais laiks iet un sniegt manu liecību ļaudīm. Es nolēmu riskēt pretēji Batl-Krīkas draudzes, kuras locekļi mēs tad bijām, padomam un spriedumam, un kopā ar savu vīru, kura veselības stāvoklis bija ļoti slikts, doties ceļojumā uz Mičiganas ziemeļiem, pie tam visbargākajā ziemas aukstumā. Tas no manis prasīja ne mazums morāliskas drosmes un ticības Dievam, sevišķi vēl tāpēc, ka stāvēju viena pati, un draudzes iespaids, ieskaitot darba vadītājus Batl-Krīkā, bija pret mani.
Es zināju, ka man ir darāms kāds darbs, man likās, ka sātans ir apņēmies mani no tā atturēt. Es ilgi biju gaidījusi uz mūsu gūstniecības novēršanu un baidījos, ka, vēl ilgāk paliekot prom no darba, var pazust dārgas dvēseles. Tālāka atraušanās no darba lauka man likās briesmīgāka par nāvi, bet, dodoties ceļojumā, mēs sliktākajā gadījumā varam tikai aiziet bojā. Tā 1866. gada 19. decembrī mēs sniegputenī atstājām Batl-Krīku, lai dotos uz Wright, Otawa Co. Mans vīrs izturēja deviņdesmit jūdžu garo ceļojumu daudz labāk, nekā es baidīdamās domāju. Likās, ka sasniedzot mūsu seno mājvietu pie br. Roots, viņš jutās tikpat labi kā tad, kad atstājām Batl-Krīku. Šī mīļā ģimene mūs uzņēma ļoti laipni un kopa ar tādu maigumu, ar kādu tikai kristīgi vecāki var kopt savus slimos bērnus.
Šo draudzi mēs atradām ļoti zemā stāvoklī. Draudzes locekļu lielākajā daļā dziļas saknes bija laidusi savstarpējas nevienprātības un nesaticības sēkla, viņos valdīja pasaulīgs gars. Un, neskatoties uz savu zemo [571] stāvokli, viņi tikai reti guva prieku, redzot savā vidū strādājam mūsu sludinātājus. Tāpēc viņi bija ļoti izsalkuši pēc garīgās barības. Šeit sākās mūsu pirmais nopietnākais darbs pēc vīra slimības. Šeit viņš sāka strādāt kā agrākos gados, kaut arī bija ļoti vājš. Viņš runāja trīsdesmit vai četrdesmit minūtes Sabatā un arī pirmās nedēļas dienas priekšpusdienās. Pārējo laiku aizpildīju es, katru dienu pēcpusdienā runāju apmēram pusotras stundas. Mūs uzklausīja ar lielu uzmanību. Es redzēju, ka mans vīrs savus tematus izveda arvien spēcīgāk, skaidrāk un saistošāk. Kad reiz viņš skaidri un spēcīgi runāja veselu stundu, izjūtot uz sevi gulstamies darba nastu tieši tāpat kā agrāk, manām pateicības jūtām vairs nebija robežu. Es sapulcē piecēlos un gandrīz pusstundu, cīnīdamās ar asarām, centos šīs jūtas izteikt vārdos. Sapulce bija dziļi aizkustināta. Es droši jutu, ka viss tas mums nozīmēja labāku dienu rītausmu.
Pie šiem ļaudīm mēs palikām sešas nedēļas. Es viņiem runāju divdesmit piecas reizes un mans vīrs divpadsmit reizes. Mūsu darbam šinī draudzē gūstot sekmes, Kungs man sāka atklāt atsevišķu cilvēku stāvokli, un es iesāku rakstīt viņiem liecības, kopā ap simts lappušu. Tad sākās darbs pie šīm personām, dažām atnākot pie brāļa Root, kur mēs bijām apmetušies, ar dažām viņu pašu mājās, bet visvairāk tieši sanāksmēs dievkalpojumu telpās. Es redzēju, ka šajā darbā mans vīrs bija liels palīgs man. Viņa daudzie piedzīvojumi šādā darbā, strādājot ar mani kopā pagātnē, bija viņu tam sagatavojuši. Tagad, kad viņš atkal uzsāka šo darbu, likās, ka atklājās tā pati domu skaidrība, tas pats pareizais spriedums un tāda pati godīga un taisnīga izturēšanās pret maldos esošajiem, kas raksturīga bija viņam agrāk. Tiešām nav mums sludinātāju, kas divatā būtu varējuši sniegt tādu palīdzību man, kā sniedza viņš.
Šo mīļo ļaužu labā tika paveikts liels un labs darbs. Viņi brīvi un pilnībā atzina savas nepareizības un tās nožēloja. Vienprātība bija atjaunota un Dieva svētības pavadīja visu darbu. Mans vīrs strādāja, lai šīs [572] draudzes sistemātisko devību paceltu līdz tādam līmenim, kas būtu pieņemams visās mūsu draudzēs. Viņa pūles vainagojās ar to, ka kopējā summa, ko ik gadus iemaksāja mantu namā, sasniedza apmēram trīs simti dolāru. Šīs draudzes locekļi, kas dažu manu liecību dēļ, sevišķi tērpu jautājumā, bija nonākuši grūtībās, dzirdējuši izskaidrojumu, pilnīgi nomierinājās. Draudze pieņēma veselības un tērpu reformu. Lielu summu tā novēlēja Veselības institūtam.
Es domāju, ka mans pienākums ir darīt zināmus vēl kādus notikumus. Iesāktajam darbam attīstoties, nelaimīgā kārtā uz Wright atbrauca kāds bagāts brālis no Ņujorkas. Pirms tam viņš īsu laiku bija pavadījis Batl-Krīkā un tur uzzinājis, ka mēs esam aizceļojuši pretēji draudzes un Batl-Krīkas darba vadītāju domām un ieteikumiem. Viņš atļāvās pat to cilvēku priekšā, pie kuriem mums bija visgrūtāk strādāt, attēlot manu vīru kā daļēji prātā jukušu, ka tāpēc viņa liecībām nav nozīmes. Viņa iespaids, kā man apgalvoja draudzes vecākais br. Root, aizkavēja darbu vismaz par divām nedēļām. Es to saku, lai nesvētotas personas saprastu, ka savā aklumā un neizpratnē viņi vienā stundā var atstāt tādu iespaidu, kura novēršanai nogurušajiem Kunga kalpiem būs vajadzīgas vairākas nedēļas. Mēs strādājām pie bagātiem cilvēkiem, un sātans saprata, ka tieši šo bagāto brāli viņš var izlietot saviem mērķiem. Kaut Kungs viņu vadītu tā, ka viņš ieraudzītu un pazemīgā garā atzītu savu kļūdu. Ar vairāk kā divu nedēļu visnopietnākajām pūlēm, Dieva svētību pavadītiem, mums izdevās šo nepareizo iespaidu dzēst un pārliecināt šos mīļos cilvēkus, ka mūs pie viņiem sūtījis Dievs. Mūsu darba rezultāts bija br. Vagonera kristītie septiņi cilvēki un divi, kurus jūlijā kristīja mans vīrs, laikā, kad mēs šo draudzi apmeklējām otru reizi.
[573] Brālis no Ņujorkas kopā ar sievu un meitu Batl-Krīkā atgriezās ne lai sniegtu pareizu liecību par mūsu labo darbu Wright vai palīdzētu labot Batl-Krīkā valdošos uzskatus. Atklājoties sekojošiem notikumiem, redzams, ka viņš ir atnesis ļaunumu draudzei un draudze viņam. Tas noticis, ejot no mājas uz māju, savstarpēji priecājoties par mūsu rīcības visnelabvēlīgākajiem izskaidrojumiem un izvirzot tos par savu sarunu tematu.
Ap to laiku, kad norisinājās šis ļaunais darbs, es redzēju sekojošu sapni. Kādas pavēlošas un cienīgas personas pavadībā es apmeklēju Batl-Krīku. Sapnī es gāju no vienas mūsu brāļu mājas uz otru. Kad mēs patlaban gatavojāmies atvērt durvis, dzirdējām dedzīgās sarunās iekaisušas balsis. Bieži pieminēja mana vīra vārdu. Es jutos apbēdināta un pārsteigta, dzirdot, ka tie, kas sevi sauc par visuzticamākajiem draugiem, atstāsta notikumus, kas saistījās ar mana vīra piemeklējuma laiku, kad viņa garīgie un fiziskie spēki stiprā mērā bija paralizēti. Es jutos ļoti apbēdināta, dzirdot, ka iepriekš pieminētais brālis no Ņujorkas dedzīgi un pārspīlētā gaismā Batl-Krīkas ļaudīm stāstīja notikumus, ko viņi nezināja. Mūsu Batl-Krīkas draugi savukārt stāstīja viņam to, ko viņš nezināja. Man sāpēja sirds un es ļoti saguru, sapnī biju tuvu samaņas zaudēšanai. Tad mana pavadoņa roka mani atbalstīja un viņš sacīja: “Tev jādzird, tev tas jāzina, kaut arī tev to grūti panest.” Vairākās mājās, kurām mēs tuvojāmies, sarunu temats bija viens un tas pats. Tā bija viņu tagadējā patiesība. Es sacīju: “Ak, es to nezināju! Es nezināju, ka tādas domas valda to cilvēku sirdīs, kurus mēs uzskatījām par saviem draugiem labklājībā un par saviem uzticamajiem draugiem nelaimē, ciešanās un bēdās. Kaut es to nekad nebūtu zinājusi! Mēs domājām, ka viņi ir mūsu vislabākie un patiesākie draugi.”
[574] Man līdzās ejošā persona sacīja sekojošus vārdus: “Ja viņi tikpat labprāt un ar tādu pat dedzību un centību runātu par savu Glābēju, par Viņa nesalīdzināmi pievilcīgo jaukumu, par Viņa nesavtīgo labvēlību, par Viņa žēlastības pilno gatavību piedot, par Viņa līdzcietīgo maigumu pret cietējiem, Viņa pacietību un neizsakāmo mīlestību, cik daudz jaukāki un vērtīgāki tad būtu augļi.”
Tad es sacīju, ka esmu ļoti apbēdināta. Mans vīrs nav sevi taupījis, glābjot dvēseles. Viņš nesa nastas, līdz tās viņu satrieca; viņš bija pakritis, fiziski un garīgi salauzts; tādu vārdu un darbu uzlasīšana un to izlietošana viņa iespaida iznīcināšanai tagad, kad Dievs ar Savu roku ir viņu pacēlis, lai atkal būtu dzirdama viņa balss, ir necilvēcīga un ļauna. Mani pavadošā persona teica: “Sarunas, kuru temats ir Kristus un Viņa dzīves raksturīgākie notikumi, atspirdzinās garu, augļi būs svētums un mūžīga dzīvība.” Tad viņš citēja vārdus: “Visu, kas patiesīgs; visu, kas taisns; visu, kas šķīsts; visu, kas mīlīgs; visu, kam laba slava, ja ir kāds labs tikums un ja ko var teikt – to lieciet vērā!” Šie vārdi uz mani atstāja tādu iespaidu, ka nākošajā Sabatā es runāju par šo tematu.
Mans darbs Wright bija ļoti nogurdinošs. Dienās un reizēm arī naktīs man daudz vajadzēja rūpēties par savu vīru. Es liku viņu vannās, sagatavoju izbraucienus un divas reizes dienā gāju ar viņu pastaigāties, kā patīkamā, tā arī vētrainā, aukstā laikā. Es rakstīju viņa diktētos ziņojumus Review un arī daudz vēstuļu līdztekus daudzajām personīgo liecību lappusēm, lielākajai daļai no Liecības Nr. 11. Bez tam vēl apmeklējumi un uzrunas, tik bieži, tik garas un nopietnas, kādas es parasti saku. Brālis un māsa Root juta [575] pilnībā līdzi manām grūtībām un darbam, maigā gādībā centās izpildīt katru mūsu vajadzību. Mēs bieži lūdzām, lai Kungs svētītu viņu grozu un viņu klēti, svētītu viņus ar veselību, žēlastību un garīgu stiprumu. Es arī jutu, ka viņus pavadīja sevišķas svētības. Kaut arī vēlāk slimība iegāja viņu mājās, tomēr no br. Root es uzzināju, ka tagad viņa veselība ir labāka kā agrāk. Par savu laicīgo labklājību viņš ziņo, ka kviešu lauks devis 27 bušeļus (viens bušelis – 36,35 l) no akra, vietām pat 40, kamēr vidējā raža kaimiņu laukos bijusi tikai 7 bušeļi no akra.
