1867. gada 29. janvārī mēs atstājām Wright un devāmies uz četrdesmit jūdžu attālo Greensville, Montcalm Co. Bija visaukstākā ziemas diena, mēs priecājāmies, kad no aukstuma un vētras atradām pajumti pie br. Maynard. Šī mīļā ģimene mūs sveica no sirds savā mājā. Šajā apvidū mēs palikām sešas nedēļas, strādādami Greenville un Orleānas draudzēs, atrazdami savu galveno mītni viesmīlīgā brāļa Meinarda mājā.
Kungs man deva iespēju brīvi runāt uz ļaudīm, izjūtot visos pasākumos Viņa uzturošo spēku. Pilnīgi pārliecinājusies, ka ļaudīm jānes liecība, kas prasa arī mana vīra darbu, es kļuvu stipra ticībā, ka viņš izveseļosies, lai atkal labi strādātu Dieva darba laukā. Ļaudis pieņēma viņa pūles, un man viņš bija liels palīgs darbā. Bez viņa es spēju padarīt pavisam maz. Ar viņa palīdzību, Dieva spēkā es varēju izpildīt man nozīmēto darbu. Kungs viņu atbalstīja visās viņa pūlēs. Kad viņš riskēja, neņemot vērā savu vājumu un paļaujoties uz Dievu, spēki pieauga. Ar katru jaunu piepūli viņa darbs kļuva pilnvērtīgāks. Saprotot, ka mans vīrs atgūst savus fiziskos un garīgos spēkus, manai pateicībai nebija robežu, jo pavērās izredzes, ka es atkal no jauna neierobežoti un vēl dedzīgāk varēšu nodoties Dieva darbam, kopā ar savu vīru atdodot spēkus [576] noslēdzošajam darbam Dieva tautas labā. Pirms vīrs sabruka, darbs izdevniecībā aizņēma viņa laika lielāko daļu. Tā kā es bez viņa ceļot nevarēju, tad nevajadzīgi biju spiesta ilgāku laiku palikt mājās. Es jutu, ka tagad, kad viņš strādās ar Vārdu un mācību, un sevišķi nodosies sludināšanas darbam, Dievs viņu svētīs ar panākumiem. Darbu izdevniecībā varēja veikt citi. Mums nostiprinājās pārliecība, ka viņš vairs nekad netiks ierobežots, bet varēs brīvi ceļot kopā ar mani, lai kopā nestu svinīgo liecību, kuru Dievs mums devis Viņa atlikušajiem ļaudīm.
Es dziļi apzinājos Dieva ļaužu zemo stāvokli un katru dienu jutu, ka esmu izsmēlusi savus pēdējos spēkus. Atrodoties Wright, mēs aizsūtījām uz izdevniecības kantori Liecības Nr. 11. manuskriptu. Es izmantoju gandrīz katru acu mirkli, kad neatrados sapulcēs, lai rakstītu Liecību Nr. 12. Darbs Wright draudzes labā bija smaga slodze kā maniem fiziskajiem tā garīgajiem spēkiem. Jutu, ka man vajadzīga atpūta, bet likās, ka šai ziņā nav nekādu iespēju. Ik nedēļas es vairākas reizes runāju uz ļaudīm un rakstīju daudz lappušu personīgo liecību. Uz mani gūlās nasta par dvēselēm, mana atbildības sajūta bija tik liela, ka miegam naktīs varēju veltīt tikai nedaudz stundu.
Laikā, kad visus spēkus atdevu runāšanai un rakstīšanai, no Batl-Krīkas saņēmu drosmi laupošas vēstules. Tās lasot, izjutu neizsakāmu garīgu pagurumu, kas arvien vairāk mani pārņēma, likās, uz brīdi pilnīgi paralizēja manus dzīvības spēkus. Kādas trīs naktis gandrīz nemaz neaizmigu. Manas domas bija satrauktas un neskaidras. Savas jūtas, cik spēju, slēpu no vīra un līdzjūtīgās ģimenes, pie kuras bijām apmetušies. Kad es rītos un vakaros piedalījos ģimenes kopīgajos lūgšanu brīžos, cenzdamās savu smago nastu nodot Lielajam nastu Nesējam, neviens neko nezināja par manām smagajām domām un lielajām [577] ciešanām. Tomēr manas lūgšanas lauzās no izmocītas sirds. Lielo bēdu dēļ tās bija saraustītas un nesakarīgas. Asinis pārpludināja smadzenes, liekot man grīļoties un gandrīz krist. Man bieži asiņoja deguns, sevišķi cenšoties kaut ko rakstīt. Biju spiesta rakstīšanu pārtraukt, tomēr nevarēju atbrīvoties no rūpju un atbildības nastas, apzinoties, ka man ir liecības priekš citiem, kuras es nespēju viņiem nodot.
Saņēmu vēl citu vēstuli, kas ieteica labāk atlikt Liecības Nr. 11. publicēšanu, kamēr es varēšu uzrakstīt, kas man rādīts par Veselības institūtu, jo šī pasākuma atbildīgie vadītāji atrodoties lielā naudas trūkumā un brāļu ieinteresēšanai viņiem vajadzīgs manu liecību iespaids. Tad es uzrakstīju daļu no tā, kas man bija rādīts par institūtu, tomēr smadzeņu asinsrites traucējumu dēļ visu izteikt nespēju. Ja es būtu iedomājusies, ka Liecības Nr. 12. izdošana tik ilgi novilcināsies, tad es nekādā gadījumā nebūtu nosūtījusi to liecību daļu par institūtu, kas ietverta liecībā Nr. 11. Es domāju, ka pēc nedaudz dienu atpūtas atkal varēšu turpināt rakstīšanu. Sev par lielām bēdām sapratu, ka patreizējā stāvoklī man rakstīt nav iespējams. Atmetu domu par liecību, kā vispārējo, tā personīgo rakstīšanu, bet nespēja rakstīt mani pastāvīgi ļoti nomāca.
Šādos apstākļos tika nolemts, ka mēs atgriezīsimies Batl-Krīkā un paliksim tur, kamēr ceļi būs dubļaini un satiksmei nelietojami, ka tur es pabeigšu Liecības Nr. 12. rakstīšanu. Mans vīrs ļoti vēlējās redzēt savus brāļus Batl-Krīkā, runāt ar viņiem un kopīgi priecāties par to, ko Dievs pie viņa darījis. Es savācu savus rakstus un mēs devāmies ceļā. Pa ceļam mēs noturējām divas sapulces Orange un redzējām, [578] ka draudze atspirga un kļuva drošāka. Kunga Gars atspirdzināja arī mūs pašus. Šajā naktī es redzēju sapni, ka atrodos Batl-Krīkā, skatos ārā pa durvju lodziņu un redzu cilvēku grupu pa pāriem nākam uz mūsu māju. Viņi izskatās bargi un apņēmīgi. Es viņus labi pazinu un pagriezos, lai atvērtu viesistabas durvis un tos uzņemtu, bet vēl mazliet paskatījos ārā. Aina bija izmainījusies. Cilvēku grupa tagad atgādināja katoļu procesiju. Viens savās rokās nesa krustu, otrs kādu niedri. Kad viņi pienāca klāt, tad tas, kurš nesa niedri, apvilka mājai apkārt riņķi un trīsreiz noteica: “Šī māja ir pasludināta ārpus likuma. Manta konfiscējama. Viņi ir runājuši pret mūsu svēto kārtību.” Mani pārņēma šausmas un es skrēju cauri mājai, lai izietu pa ziemeļu puses durvīm. Atrados kādas cilvēku grupas vidū, no kuriem dažus es pazinu, bet neuzdrošinājos teikt viņiem kādu vārdu, baidīdamās, ka mani nodos. Es centos ieraudzīt kādu vientuļu vietu, kur varētu raudāt un lūgt, nesastopot no visām pusēm cietsirdīgus, spīdzinošus skatus. Bieži atkārtoju vārdus: “Kaut tikai es to varētu saprast! Kaut viņi man pateiktu, ko es tādu esmu runājusi vai darījusi!”
Redzot, ka tiek konfiscētas mūsu mantas, es ļoti raudāju un lūdzu Dievu. Centos ieraudzīt līdzjūtību vai žēlastību apkārtējo cilvēku skatos. Ievēroju dažu cilvēku sejas, kuri, man likās, labprāt ar mani runātu un mani mierinātu, ja viņi nebaidītos, ka citi viņus novēros. Mēģināju nemanot no viņiem aiziet, bet, redzot, ka mani novēro, savu nodomu neatklāju. Sāku skaļi raudāt un saukt, kaut viņi man tikai pateiktu, ko esmu izdarījusi vai runājusi. Mans vīrs, kas gulēja tajā pat istabā, dzirdēja mani skaļi raudam un pamodināja mani. Spilvens bija slapjš no asarām, mani pārņēma smaga, nospiedoša sajūta.
Brāļa un māsas Howe pavadībā ceļojām līdz West Windsor, kur mūs uzņēma un apsveica br. un [579] m. Carman. Sabatā un pirmajā nedēļas dienā mēs satikāmies ar brāļiem un māsām no apkārtējām draudzēm, varējām viņiem brīvi izteikt savu liecību. Kunga atspirdzinošais Gars bija ar tiem, kuri izjuta sevišķu interesi par Dieva darbu. Mūsu sanāksmes bija labas, gandrīz visi liecināja, ka ir spēcināti un ļoti iedrošināti.
Pēc nedaudz dienām mēs nokļuvām Batl-Krīkā, no kuras bijām šķirti apmēram trīs mēnešus. Sabatā, 16. martā, mans vīrs kalpoja draudzei ar svētrunu par svētošanos, ko Review izdevējs stenografēja un publicēja 29. sēj. Nr. 18. Viņš skaidri un saprotami runāja arī pēcpusdienā un pirmās nedēļas dienas priekšpusdienā. Savu liecību es nodevu kā parasti, brīvi un nepiespiesti. Sabatā, 23. martā, mēs brīvi runājām uz draudzi Ņūtonā un nākošajā sabatā un nedēļas pirmajā dienā strādājām pie draudzes Convis. Mēs nolēmām doties atpakaļ uz ziemeļiem, jau nobraucām 30 jūdzes, bet ceļu stāvokļa dēļ bijām spiesti atgriezties. Vēsās uzņemšanas dēļ, ar ko mums nācās sastapties Batl-Krīkā, mans vīrs jutās briesmīgi vīlies, arī es biju noskumusi. Mēs nācām pie slēdziena, ka šai draudzei nevaram sniegt savu liecību, kamēr viņi nebūs apliecinājuši, ka vēlas mūsu kalpošanu. Tāpēc nolēmām, līdz uzlabosies ceļi, strādāt Convis un Manterey. Divus nākošos Sabatus pavadījām Convis un saņēmām pierādījumus, ka strādāts ir labi, par ko liecina arī tagad redzamie vislabākie augļi.
Mājās Batl-Krīkā atgriezos līdzīga nogurušam bērnam, kas ilgojas pēc iepriecinošiem vārdiem un uzmundrinājumiem. Man sāpīgi šeit stāstīt, ka brāļi mūs uzņēma ļoti vēsi, kaut arī trīs mēnešus atpakaļ šķīrāmies pilnīgā saskaņā, izņemot vienīgi jautājumu par aizbraukšanu. Pirmajā Batl-Krīkā pavadītajā naktī redzēju sapni, ka ļoti daudz strādāju un dodos ceļā, lai piedalītos kādā lielā sanāksmē. Jutos ļoti nogurusi. [580] Māsas kārtoja man matus un uzlaikoja drēbes, bet es aizmigu. Kad atmodos, es biju pārsteigta un sašutusi, redzot, ka mans tērps ir novilkts un uzģērbtas kopā sašūtas un sasietas skrandas, un segu gabali. Es sacīju: “Ko jūs man esat izdarījuši? Kas darījis šo apkaunojošo darbu, atņēmis man manas drēbes un vietā uzvilcis šīs ubagu skrandas?” Norāvu lupatas un aizmetu prom. Jutos ļoti apbēdināta un dvēseles mokās izsaucos: “Atdodiet man manas drēbes, kuras es esmu nēsājusi 23 gadus un nekad neesmu apkaunojusi. Ja jūs manu tērpu neatdosiet, es griezīšos pie ļaudīm, kas man palīdzēs un atdos manu tērpu, kuru esmu nēsājusi 23 gadus.”
Man bija jāredz šī sapņa piepildīšanās. Cenšoties mums kaitēt, Batl-Krīkā bija izplatītas baumas, kurām patiesībā nebija nekāda pamata. Daži, kas uz laiku apmetās Veselības institūtā, un citi, kas dzīvoja Batl-Krīkā, bija rakstījuši vēstules draudzēm Mičiganā un citos štatos, izsakot par mums šaubas, bailes un dažādas aizdomas. Dzirdot kāda manis agrāk cienīta līdzstrādnieka apsūdzību, ka viņi no visām pusēm dzirdējuši, ka es esot runājusi pret Batl-Krīkas draudzi, jutos ļoti apbēdināta. Šis apvainojums mani tā sāpināja, ka nezināju, ko teikt. Mēs sastapāmies ar pret mums vērstu apsūdzības garu. Kad pilnīgi pārliecinājāmies par šīm visur valdošajām jūtām, mūs pārņēma ilgas pēc mājām. Mēs bijām tik ļoti vīlušies un tā cietām, ka es diviem mūsu vadošajiem brāļiem sacīju, ka te, kur mums mīļas uzņemšanas un iedrošinājumu vietā vajadzēja sastapties ar neuzticību un tik pašpārliecinātu aukstumu un vienaldzību, es nejūtos labi, ka tagad es zinu, ka tā izturas pret tiem, kuri viņu vidū ir sabrukuši no pārpūlēšanās un nodošanās Dieva darbam. Tad es teicu, ka mēs domājam aizbraukt no Batl-Krīkas un uzmeklēt sev vientuļāku mājvietu.
