Garīgi bezgalīgi nospiesta, es paliku mājās, baidīdamās iziet draudzē, jo tur varētu saņemt jaunus [581] ievainojumus. Tā kā neviens neko nedarīja, lai man palīdzētu, beidzot es sapratu, ka man pienākas sasaukt kopā vairākus piedzīvojušus brāļus un māsas un stāties pretī pret viņu vidū klīstošajām baumām par mums. Stipri nomākta, pat nomocīta, es uzklausīju pret mums vērstos apvainojumus un izstāstīju visu par mūsu ceļojumu uz Austrumiem vienu gadu atpakaļ, par grūtajiem apstākļiem tajā. Es lūdzu klātesošos pašus spriest, vai, ņemot vērā manu ciešo saistību ar Dieva darbu, es varētu atļauties nevērīgi izteikties par Batl-Krīkas draudzi, no kuras nejūtos ne mazākā mērā atsvešinājusies. Vai mana interese par Dieva darbu nav bijusi tik liela, cik liela tā vispār var būt? Ar to saausta visa mana dzīve. Ārpus šī darba man nav nekādu interešu. Šai lietā esmu ieguldījusi visu, neviens upuris man nav bijis par lielu, ja ar to varēja sekmēt šī darba attīstību. Mīlestībai uz saviem mazajiem bērniem es neļāvu atturēt mani no pienākuma pildīšanas, ko Dievs no manis prasa. Mātes mīlestība manā sirdī bija tikpat stipra kā ikvienas citas mātes sirdī, tomēr es atstāju savus mazos bērnus un ļāvu citai sievietei aizpildīt viņiem mātes vietu. Es esmu devusi nepārprotamus pierādījumus par savu ieinteresētību un nodošanos Dieva darbam. Mana rīcība un izturēšanās rāda, cik man tas ir dārgs. Vai kāds cits šinī ziņā par mani var sniegt spēcīgāku pierādījumu? Vai viņi ir bijuši dedzīgi patiesības lietā? Es vairāk. Vai viņi tai bijuši uzticīgi? Es varu sniegt lielākus nodošanās pierādījumus par jebkuru citu dzīvojošu šī darba strādnieku. Vai viņi ir cietuši patiesības dēļ? Es vairāk. Es neesmu turējusi savu dzīvību dārgu. Es neesmu izvairījusies no pārmetumiem, ciešanām un grūtībām. Kad draugi un radi vairs necerēja, ka cīņu ar smago slimību izturēšu, vīra rokas mani ienesa kuģī vai vilcienā. Reiz, kad bijām braukuši līdz pusnaktij, mēs bez līdzekļiem atradāmies Bostonas pilsētā. Divos vai trijos gadījumos mēs ticībā nogājām septiņas jūdzes. [582] Kamēr man spēki atļāva, gājām uz priekšu, tad nometāmies uz ceļiem un lūdzām spēku ceļu turpināt. Spēku saņēmām, un nopietni un dedzīgi varējām strādāt dvēseļu labā. Nekādiem apstākļiem neļāvām mūs atturēt pildīt pienākumu, vai šķirt mūs no darba.
Gars, kāds atklājās šinī sanāksmē, mani ļoti apbēdināja. Es atgriezos mājās tikpat nospiesta, jo klātesošie nemaz necentās man palīdzēt, atzīstot, ka par mani domājuši nepareizi, ka tagad viņi ir pārliecinājušies par aizdomu un apvainojumu netaisnību. Viņi nevarēja mani nosodīt, bet arī necentās nemaz atvieglot manas ciešanas.
Piecpadsmit mēnešus mans vīrs bija tik slims, ka nenēsāja ne savu pulksteni, ne naudas maku, un izbraucienos pats nevadīja zirgus. Bet ar šo gadu viņš atkal ņēma līdzi pulksteni un maku, kurš gan lielo izdevumu dēļ bija tukšs, un izbraucienos pats vadīja zirgus. Slimības laikā viņš vairākas reizes atteicās no brāļiem pieņemt naudu, kopsummā ap tūkstošs dolāru, teikdams, ka vajadzības gadījumā darīs viņiem to zināmu. Beidzot vajadzība pienāca. Vīrs par savu pienākumu uzskatīja, vispirms pārdot to, bez kā varējām iztikt, un tikai tad būt atkarīgam no citiem. Izdevniecībā un pie brāļiem Batl-Krīkā viņam bija dažas mazvērtīgas lietas, kuras viņš savāca un pārdeva. Mēs pārdevām mēbeles par apmēram 150 dolāriem. Mans vīrs mēģināja pārdot mūsu dīvānu sapulces nama vajadzībām, prasīdams par to 10 dolārus, bet nevarēja. Šajā laikā nobeidzās mūsu vienīgā, bet ļoti labā govs. Tad vīrs pirmo reizi bija ar mieru pieņemt palīdzību un rakstīja kādam brālim, ja draudze ar prieku gribētu segt govs zaudējumu, tad viņi to var darīt. Tomēr nekādu palīdzību nesaņēmām, vienīgi manu vīru apvainoja gudrības trūkumā naudas lietās. Brāļi labi zināja, ka viņš nekad nelūgtu palīdzību, ja nespiestu nopietna vajadzība. Un tagad, tāpēc ka viņš palīdzību [583] lūdzis, tiesā mūsu jūtas, nemaz neņemot vērā apstākļus, lai tikai mūs trūkumā un dziļajā nelaimē sāpinātu.
Šajā sanāksmē mans vīrs pazemīgi atzinās, ka ir rīkojies nepareizi vairākās šāda rakstura lietās, ka viņam tā nevajadzēja rīkoties, ka viņš arī neko tamlīdzīgu nebūtu pieļāvis, ja nebūtu baidījies no brāļiem. Viņš izteica vēlēšanos rīkoties pilnīgi pareizi un pilnīgā saskaņā ar draudzi. Šie vārdi viņa apvainotājos izsauca atklātu nicināšanu. Mūs pazemoja putekļos un neizsakāmi sāpināja. Šādos apstākļos mēs devāmies ceļā, pildot norunu apmeklēt Monterey. Ceļojuma laikā es garīgi briesmīgi cietu. Centos noskaidrot, kāpēc mūsu brāļi neizprata mūsu darbu. Biju pilnīgi droša, ka satiekoties ar viņiem, tie redzēs, kāda gara bērni mēs esam, ka Dieva Gars viņos atsauksies tādam pat Garam mūsos, Viņa vienkāršajos kalpos, ka mūsu starpā valdīs domu un jūtu vienprātība. Tā vietā mūs saņēma ar aizdomām un neuzticību, kas manī radīja vislielāko apjukumu, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. Domājot par visu notikušo, pēkšņi, līdzīgi zibens uzliesmojumam, es atcerējos vienu daļu no atklāsmes, kuru redzēju 1865. gada 25. decembrī. Tūlīt pastāstīju to savam vīram.
Man rādīja koku puduri, kuri auga cieši kopā, riņķveidīgi. Pa šiem kokiem uz augšu vijās kāds vīnogulājs, kas tos apsedza līdz pat galotnēm, tā izveidojot lapeni. Drīz es redzēju, ka koki sāk locīties te uz vienu, te uz otru pusi, it kā tos šūpotu spēcīgs vējš. Vīnogulāja zari viens pēc otra tika nokratīti no kokiem, uz kuriem tie balstījās, līdz bija atrauts viss vīnogulājs, izņemot nedaudz stīgu, kas vēl turējās pie zemākajiem zariem. Tad nāca kāds cilvēks un nesaudzīgi norāva vēl atlikušās stīgas. Vīnogulājs tagad atradās pilnīgi uz zemes. Redzot vīnogulāju guļam uz zemes, es neizsakāmi cietu. Tas man ļoti sāpēja. [584] Daudzi gāja garām, un es norūpējusies gaidīju kādu draudzīgu roku, kas to paceltu, bet palīdzība nenāca. Es jautāju, kāpēc neviena roka to nepaceļ. Drīz šķietami pamestajam vīnogulājam redzēju tuvojamies kādu eņģeli. Tas izplēta savas rokas, palika tās zem vīnogulāja un pacēla to augšā, līdz tas varēja augt taisni, un sacīja: “Audz pretī debesīm, un tavas stīgas lai vijas ap Dievu. Tu esi nokratīts no cilvēcīgā atbalsta. Tu vari stāvēt Dieva spēkā, augt un zelt bez cilvēcīgas palīdzības. Balsties vienīgi uz Dievu, jo uz Viņu tu nekad veltīgi nepaļausies, kā arī netiksi no Viņa atrauts.” Redzot gādību par novārtā atstāto vīnogulāju, izjutu neizsakāmu atvieglojumu, kas pārvērtās līksmībā. Es pagriezos pret eņģeli un jautāju, ko viss tas nozīmē. Viņš sacīja: “Tu esi šis vīnogulājs. Visu to tu piedzīvosi. Kad tas notiks, tad tu pilnīgi sapratīsi vīnogulāja tēlojumu. Dievs tev būs par pastāvīgi klātesošu palīgu bēdu laikā.” Kopš tā laika es skaidri sapratu savu pienākumu, un nekad nebiju jutusies tik brīva, nododot savu liecību ļaudīm. Ja es jebkad esmu jutusi, ka Kunga roka mani tur, tad noteikti šinī sapulcē. Arī mans vīrs svētrunā jutās brīvs un varēja runāt skaidri, un visi liecināja, ka sapulce bijusi brīnišķīga.
Pēc atgriešanās no Monterey es jutu, ka mans pienākums ir sasaukt vēl vienu sanāksmi, jo mani brāļi nemaz nepūlējās izkliedēt manas smagās domas. Es apņēmos rīkoties Dieva spēkā un atkal izteikt savas jūtas, un atbrīvoties no aizdomām, kā arī no izplatītajām mums kaitējošām baumām. Es sniedzu savu liecību un pastāstīju, kas man bija rādīts par dažu klātesošo pagātni, brīdinot tos no viņiem draudošajām briesmām, norājot viņu nepareizo rīcību. Es stāstīju, ka man nācies atrasties visnepatīkamākajos stāvokļos. Kad atklāsmē redzēju ģimenes un atsevišķus cilvēkus, tad bieži tam, ko man par viņiem atklāja, bija personīgs raksturs. Norāti tika apslēpti grēki. Es mēnešiem ilgi strādāju pie dažiem cilvēkiem, palīdzot viņiem [585] cīnīties pret kļūdām, par kurām citi neko nezināja. Kad mani brāļi redzēja šos cilvēkus noskumušus un dzirdēja tos izsakām šaubas, vai Dievs viņus pieņems, kā arī viņu izmisumu, tad viņi pārmeta man, it kā to grūtībās un pārbaudījumos būtu vainojama es. Kas mani tādā veidā nopēla, tie nemaz nezināja, ko viņi runā. Es protestēju pret tiem, kas līdzīgi inkvizītoriem spriež par manu rīcību. Man uzdotais personīgo grēku norāšanas darbs man ir bijis ļoti nepatīkams. Ja es aizdomu un neuzticības novēršanas labad pilnīgi izskaidrotu savu rīcību un atklātu sabiedrībai to, ko nedrīkstu izpaust, tad es grēkotu pret Dievu un būtu netaisna pret atsevišķiem cilvēkiem. Personīgi izteiktos rājienus par slepeniem grēkiem es esmu paturējusi pie sevis, ieslēgtus savā sirdsapziņā. Lai citi spriež, kā viņi grib, es nekad neizpaudīšu to, ko man uzticējuši maldīgie un savas vainas nožēlojošie cilvēki, kā arī neatklāšu citiem to, kas jāsaka tikai vainīgajam. Sanāksmes dalībniekiem teicu, ka viņiem jāatrauj savas rokas un jāļauj man brīvi rīkoties, bīstoties Dievu. Sanāksmi atstāju, jūtot, ka esmu nolikusi lielu nastu.
