Es redzēju, ka eņģeļi bieži uzturējās izdevniecības falsēšanas un burtliču telpās. Es dzirdēju smieklus, jokošanos, tukšu un muļķīgu pļāpāšanu. Es redzēju arī uzpūtību, lepnumu un sevis izcelšanu. Eņģeļi izskatījās noskumuši, un apbēdināti tie novērsās. Dzirdētie vārdi, uzpūtība, lepnums un sevis izcelšana lika man gara mokās ievaidēties, kad eņģeļi nepatikā atstāja telpu. Eņģelis sacīja: “Debesu vēstneši nāca svētīt, lai kluso sludinātāju nestajām patiesībām būtu svētījošs spēks un tās izpildītu savu uzdevumu, bet šai darbā iesaistījušies cilvēki atradās tik tālu prom no Dieva, viņos bija tik maz dievišķā, tie bija tā saskaņoti ar pasaules garu, ka viņus vadīja tumsības spēki. Dievišķajam iespaidam tie nebija atmodināmi.” Tajā pat laikā šie jaunieši bija piekrāpti, jo domāja, ka ir bagāti un pārpārēm bagāti, ka viņiem nekas nav vajadzīgs. Viņi nezināja, ka ir nožēlojami, nabagi, akli un kaili. Kas dārgo patiesību ņem savās rokās, it kā tās būtu smiltis, tie nezina, cik daudz reižu viņu cietsirdīgā vienaldzība pret mūžīgām lietām, viņu uzpūtība, savtīgums un lepnums, smiešanās un bezjēdzīga čalošana ir aizdzinuši no izdevniecības Debesu vēstnešus.
Savā izturēšanās veidā, vārdos un darbos visiem izdevniecības strādniekiem vajadzētu būt atturīgiem, pieklājīgiem, pazemīgiem un nesavtīgiem, tādiem, kāds bija viņu priekšzīme Jēzus, mūsu dārgais Pestītājs. Viņiem jāmeklē Dievs un jāiegūst taisnība. Izdevniecība nav vieta rotaļām, vieta, kur ciemoties, slaistīties, smieties vai tukši pļāpāt. Visiem vajadzētu saprast, ka viņi dara sava Kunga darbu. Patiesības, kuras viņi lasa, pie kurām strādā, sagatavojot tās izsūtīšanai ļaudīm, ir žēlastības ieaicinājumi, rājieni, biedinājumi, brīdinājumi vai arī pamudinājumi. Tās dara savu darbu kā dzīvības smarža uz dzīvību, [592] vai nāves smarža uz nāvi. Ja tās atmetīs, tad šo jautājumu izšķirs lielajā tiesas dienā. Visu izdevniecības darbinieku lūgšanai vajadzētu būt: “Ak Dievs, dari šīs dzīvībai svarīgās patiesības skaidras un izprotamas visvienkāršākajiem prātiem! Kaut eņģeļi pavadītu šos klusos sludinātājus un svētītu viņu iespaidu, lai šie vienkāršie līdzekļi glābtu dvēseles!”
Kad rokas aizņemtas darbā, no sirds vajadzētu pacelties dedzīgām lūgšanām, tad sātans tik viegli neatradīs pieeju, dvēsele uzpūtīgas paaugstināšanās vietā pastāvīgi saņems atspirdzinājumu, tā būs līdzīga slacinātam dārzam. Eņģeļi priecāsies atrasties tādu strādnieku tuvumā un vienmēr viņus uzmudinās. Tad publicētajām patiesībām līdzi nāks spēks. No Debesu svētnīcas plūstoši dievišķas gaismas stari pavadīs izsūtītās patiesības. Lasītāji tiks atsvaidzināti un stiprināti. Dvēseles, kas patiesībai pretojās, būs spiestas teikt, ka šī tiešām ir patiesība, kuru nevar noliegt.
Visiem vajadzētu just, ka izdevniecība ir svēta vieta, tikpat svēta kā Dieva nams. Vieglprātība un niekošanās, ko atļāvušies daži šeit piesaistītie cilvēki, ir pazemojušas Dievu. Es redzēju, ka svešie bieži aizgāja no izdevniecības vīlušies un neapmierināti, jo savās domās izdevniecību bija saistījuši ar visu, kas ir svēts... Redzot jauniešos vai citos izdevniecības darbiniekos tik maz nopietnības, tādu bezrūpību vārdos un darbos, viņos radās šaubas, vai tas tiešām ir Dieva darbs, kas sagatavo ļaudis pārvēršanai Debesīm.
Kaut Dievs svētītu šos vārdus pie visiem cilvēkiem, uz ko tie attiecas.
