Br. Vaits izskatījās stipri atspirdzis un bija līksms un
laimīgs, tomēr it kā noguris, kā kad būtu pārvarējis lielāku attālumu.
Māsai Vaitei rokās bija liels kauss ar kuru viņa smēla avota ūdeni,
dzēra pati un tad sniedza to citiem. Man likās, ka br. Vaits uzrunāja
apkārt stāvošos cilvēkus un sacīja: “Tagad jūs redzēsiet kādu iespaidu
atstāj šis ūdens.” Tad viņš dzēra un tūlīt atspirga, un tāpat notika ar
visiem citiem, kas dzēra šo ūdeni, viņu sejas pauda enerģiju un spēku.
Man likās, ka br Vaits runājot un laiku palaikam dzerot no šī ūdens
uzlika rokas uz tvertnes malas un trīs reizes tajā iegremdējās. Pēc
katras iegremdēšanās viņš pacēlās spēcīgāks nekā iepriekš un visu laiku
turpināja runāt, aicinādams citus gremdētie “avotā” kā viņš to sauca, un
dzert no tā dziedinošajām straumēm. Viņa balss, tāpat kā māsas Vaites
balss likās ļoti melodiska. “Es ļoti priecājos, ka esmu atradis šo
avotu. [604] Man tuvojās māsa Vaite ar ūdens kausu un sniedza to, lai es
dzertu, es tik ļoti priecājos, ka atmodos, pirms biju dzēris no šī
ūdens.
Dž.N.Longboro.
Montereja Mičiganā, 1867. gada 8. septembrī
14. un 15. septembrī mēs noturējām daudz dodošas sanāksmes Batlkrīkā. Šeit mans vīrs brīvi un droši norāja dažus Dieva darbā augstas vietas ieņemošu cilvēku grēkus un pirmo reizi pēc desmit mēnešiem piedalījās vakara sapulcēs, uzrunādams sapulcējušos. Bija iesākts labs darbs, un draudze, kā jau ziņots “Review” slejās, solījās stāvēt ar mums, ja, atgriežoties no Rietumiem, mēs gribētu strādāt pie viņiem.
Kopā ar br. un m. Meinardiem un brāļiem Smitu un Omstedu piedalījāmies lielajās sapulcēs Rietumos, kuru galvenās uzvaras pilnībā aprakstītas “Review” slejās. Piedaloties sapulcē Viskonsinā, es jutos pavisam sagurusi. Batlkrīkā es biju strādājusi pāri saviem spēkiem un ceļojuma laikā gandrīz zaudēju samaņu. Četras nedēļas es daudz cietu balss aizsmakuma dēļ un tikai ar grūtībām runāju uz ļaudīm. Sabata vakarā man bija iekaisusi rīkle un aizsmakusi balss. Tā kā biju aizmirsusi cepuri, tad slimība skāra arī smadzenes. No rīta atmostoties, galvā bija īpatnēja sajūta. Balsis man likās vibrējošas, un viss manā priekšā it kā šūpojās. Ejot es grīļojos un gandrīz saļimu uz grīdas. Paēdu brokastis, cerēdama gūt atvieglojumu, bet kļuva tikai sliktāk. Es stipri saguru un nespēju nosēdēt.
Pēc priekšpusdienas sapulces mans vīrs atgriezās mājās un teica, ka ir apsolījis, ka es runāšu pēcpusdienā. Stāvēt ļaužu priekšā man likās neiespējami. Kad vīrs man jautāja par ko es runāšu, es nespēju sakopot un paturēt prātā nevienu teikumu tomēr es domāju, ka, ja Dievs gribēs [605], lai es runāju tad Viņš mani arī stiprinās. Ticībā uzdrošinājos iet, jo sliktākā gadījumā man varēja tikai neizdoties. Grīļodamās aizgāju uz telti, galvā pastāvot savādai neskaidrībai. Tomēr brāļiem, kas kalpoja no paaugstinājuma, es sacīju, ka, ja viņi atbalstīs mani ar savām lūgšanām, tad es runāšu. Es ticībā stāvēju ļaužu priekšā un pēc kādām piecām minūtēm manas domas noskaidrojās, un krūtīs balss kļuva brīvāka, un es vairāk kā stundu runāju, neizjūtot traucējumus uz, tūkstoš pieci simti dedzīgiem klausītājiem. Beigusi runāt, sevišķi spēcīgi izjutu Dieva žēlastību un laipnību par mani, un es nevarēju nepiecelties un nepastāstīt par savu slimību un Dieva svētību, kas mani atbalstīja, kamēr es runāju. Kopš šīs sapulces balss man kļuva stipri brīvāka un mana veselība ir uzlabojusies.
Rietumos mēs sastapāmies ar baumām, kas tikai mazliet atpalika no mana vīra pilnīgas apmelošanas. Tās izcēlās Ģenerālkonferences laikā un izplatījās visās lauku daļās. Atstāstīšu vienu piemēru, ka mans vīrs ir tik traks uz naudu, ka nodevies vecu pudeļu pārdošanai. Patiesība ir sekojoša: kad mēs gatavojāmies pārcelties, es jautāju vīram, ko lai darām ar ļoti daudzām vecām pudelēm. Viņš sacīja: “Svied tās prom!” tieši tad istabā ienāca mūsu Villijs un piedāvājās tās iztīrīt un pārdot. Es viņu pamācīju kā darīt un paskaidroju, ka tas, ko viņš par pudelēm iegūs, piederēs viņam. Un, kad mans vīrs brauca uz pasta kantori, viņš sev līdzi paņēma Villiju un pudeles. Viņš nevarēja to nedarīt sava mazā, čaklā dēla labad. Villijs pārdeva pudeles un saņēma naudu. Braucot uz pasta kantori, Vīrs paņēma ratos arī vienu brāli, kas saistīts ar “Review” izdevniecību. Viņš laipni sarunājās, braucot uz pilsētu un atriežoties no tās. Redzot Villiju nākam pie ratiem un jautājam par pudeļu vērtību un redzot arī aptiekāru sarunājoties ar manu vīru par to, kas tik ļoti interesēja [606]Villiju, šis brālis tad nesacīja nevienu vārdu, bet vēlāk nekavējoties sāka izplatīt baumas, ka br. Vaits brauc uz pilsētu pārdot vecas pudeles, un tāpēc viņam jābūt trakam. Pirmo reizi par pudelēm mēs dzirdējām pēc pieciem mēnešiem Aiovā.
Šīs lietas no mums slēpa tā kā mēs nepareizo iespaidu nevarējām novērst, bet tie, kas saucās par mūsu draugiem izplatīja pieminētās baumas it kā uz vēja spārniem. Jutāmies pārsteigti, ka izpētot šo lietu un gandrīz no visiem šīs draudzes locekļiem dzirdot atzīšanos par nupat izteikto, atklājās, ka mazākā vai lielākā mērā šīm ziņām ir noticējuši gandrīz visi, un tie, kas sevi sauc par kristiešiem, ir auklējuši nopēlumu, rūgtumu un cietsirdības jūtas pret mums, sevišķi pret manu slimo vīru, kurš cīnās par dzīvību un brīvību. Daži parādījuši bezdievīgu garu un ir stāstījuši, ka mans vīrs būdams bagāts, tomēr alkst pēc naudas.
Atgriežoties Batlkrīkā mans vīrs aicināja brāļu padomi noorganizēt satikšanos ar draudzi lai visu varētu iztirzāt tās priekšā un pārtrauktu nepareizo baumu izplatīšanu. Brāļi sanāca kopā no daudzām valsts daļām un mans vīrs bezbailīgi uzaicināja visus izteikt, kas tiem iebilstams pret viņu, lai viņš atklāti uz visu var atbildēt un tā pārtraukt slepeno apmelojumu izplatīšanos. Kļūdas, kas iepriekš jau bija atzītas “Review” slejās, tagad viņš pilnīgi atzina atklātās sapulces un atsevišķu personu priekšā un arī izskaidroja daudzus notikumus, uz kuriem pamatojās nepareizie un muļķīgie apmelojumi, un pārliecināja visus par šo apsūdzības nepatiesību.
Apspriežot jautājumu par mūsu īpašumu patieso vērtību, sev un visiem klātesošajiem par pārsteigumu viņš redzēja, ka kopvērtība ir tikai 1500$, neieskaitot zirgus un ratus, un izdoto grāmatu un tabulu atlikumu, kuru pārdošana pēdējā gadā, kā apliecināja sekretārs, nav segusi tās naudas procentus, ko viņš parādā Izdevniecības Savienībai. Šīs grāmatas un tabulas pašreiz nevar uzskatīt par sevišķi vērtīgām ne nu vēl mūsu tagadējos apstākļos. [607] Kad mans vīrs bija vesels viņš neatrada laiku savu veikalniecisko pārskatu noslēgšanai, un slimības laikā viss atradās citu rokās. Radās jautājums, kas noticis ar viņa īpašumu. Vai viņš ir apkrāpts? Vai viņa aprēķinos ir kāda kļūda? Vai arī viņš nenoskaidrojis, kas viņam pieder, ir devis gan vienam, gan otram labam mērķim, nezinādams savas patiesās iespējas dot, un nezinādams, cik daudz viņš ir devis.
Viens no mūsu veikalniecisko lietu caurskatīšanas rezultātiem bija nesatricinātas uzticības saglabāšana pret tiem, kam vajadzēja kārtot visu, kas saistījās ar mūsu īpašumu. Mums arī nav pamats domāt, ka mūsu ierobežotie līdzekļi ir izskaidrojami ar kādu kļūdu aprēķinos. Pārskatot mana vīra veikalnieciskās lietas pēdējo desmit gadu laikā un ņemot vērā viņa devību līdzekļu došanā darba atbalstīšanā visās tā nozarēs, vispareizākais secinājums ir tas, ka mūsu vērtības izlietotas tagadējās patiesības darbā. Mans vīrs rēķinus neveda, un, cik viņš ir devis, par to var spriest tikai pēc atmiņas un pēc atzīmēm “Review” slejās. Patiesība, ka mums pieder tik maz vērtību, kas atklājās šajā laikā, kad manu vīru raksturoja kā bagātu cilvēku, un kas tomēr vēl un vēl dzenas pēc laicīgās mantas, mums lika priecāties, jo tas bija vislabākais atspēkojums nepareizajiem apvainojumiem, kas aptraipīja mūsu iespaidu un mūsu kristiešu slavu.
Mūsu īpašumi var pazust, un mēs tomēr priecāsimies Dievā, ja šīs vērtības ir izlietotas Dieva lietas attīstībai. Mēs ar prieku esam atdevuši savas vislabākās dienas, savus vislabākos spēkus, esam tos gandrīz pilnīgi izsmēluši un jau izjūtam priekšlaicīga vecuma nespēku, un tomēr mēs gribam priecāties. Bet, ja tie, kas sevi sauc par mūsu brāļiem uzbrūk mūsu labajai slavai un iespaidam, attēlojot mūs kā bagātus un pasaulīgus cilvēkus, kas turpina kārot pēc vēl lielākas bagātības, tad tas mums ļoti sāp. Ļaujiet mums priecāties par mūsu labo slavu un iespaidu, kas pēdējos divdesmit gados mums maksājis tik dārgi, ka esam kļuvuši nabagi, zaudējuši veselību un gandrīz arī [608] dzīvību, un mēs būsim pilnīgi apmierināti un līksmi atdosim darbam to mazumu, kas mums vēl ir palicis pāri.
Izmeklēšana bija rūpīga un tā mūs atbrīvoja no visiem apvainojumiem un apsūdzībām un no jauna radīja pilnīgu savstarpējās vienprātības izjūtu. Atskanēja sirsnīga, sirdi plosoša nožēla par cietsirdīgo izturēšanos pret mums, un mēs visi izjutām sevišķu Dieva svētību. Atkritēji un grēcinieki atgriezās, un 44 cilvēki pieņēma kristību, no kuriem 16 kristīja mans vīrs un 28 brāļi Andrievs un Longboro. Mēs jutāmies iedrošināti tomēr bijām ļoti noguruši. Manam vīram un man vajadzēja iznest visu šī ļoti grūtā un satraucošā darba smagumu. Kā mēs, neskatoties uz vājo veselību, izturējām šo izmeklēšanu, kas gandrīz visi vērsās pret mums, sludināšanas darbs, pamācības un vēlās vakara sapulces, un tajā pašā laikā sagatavojot šo darbu, manam vīram strādājot kopā ar mani, pārrakstot un izlabojot to iespiešanai un pārlasot labojumu, to visu zina vienīgi Dievs. Tomēr mēs to pārdzīvojām, un mums ir cerība Dievā, ka Viņš uzturēs mūs mūsu darbā arī nākotnē.
