Tad sapņoju, ka izskaidrojums ir sekojošs. Lampas attēloja atlikušos ļaudis. Eļļa bija patiesība un Debesu mīlestība, ar kuru Dieva ļaudis pastāvīgi jāapgādā. Cilvēki, kas lampās lēja eļļu, bija pļaujas laukā strādājošie Dieva kalpi. Ko pārstāvēja ļaunā sabiedrība, to tieši pateikt nevaru. Tomēr tie bija cilvēki, kas ļāva sevi vadīt velnam, lai tas viņu ļauno iespaidu sevišķi vērstu pret brāli un māsu Vaitiem. Pēdējā kādu laiku bija ļoti nobēdājusies, tomēr beidzot, pateicoties Dieva žēlastībai un savām nopietnajām pūlēm, tika pāri visam. Tad uz viņiem dusēja Dieva spēks, un tie veica ievērojamu darbu pēdējās žēlastības vēsts pasludināšanā. Māsai Vaitai tomēr bija bagātāks Debesu gudrības un mīlestības krājums kā citiem.”
Šis sapnis stiprināja manu ticību, ka Kungs būs ar jums un
pabeigs iesākto dziedināšanas darbu, un jūs kā agrāk atkal baudīsiet
Svētā Gara svaidījumu, pie tam vēl pilnīgākā mērā. Neaizmirstiet, ka
pazemība ir durvis, kas ved pie bagātajiem Dieva žēlastības krājumiem.
Kaut Kungs svētītu Tevi, Tavu dzīves biedri un bērnus, dāvātu arī
iespēju mums tikties Debesu valstībā. Kristīgās mīlestības saitēs jūsu
Džons Matteson
Oklendā, Visk., 1867. gada 15. jūlijā
Šis sapnis mani zināmā mērā iedrošināja. Brālim Matteson [599] es
uzticējos. Pirms es viņu redzēju savām miesīgajām acīm, man viņu rādīja
atklāsmē pretstatā F no Viskonsinas. Pēdējais bija pilnīgi necienīgs
nest kristieša vārdu, nemaz nerunājot par vēstneša darbu. Brāli Matteson
man rādīja kā pazemīgu, kurš, turpinot svētoties, būtu spējīgs norādīt
dvēselēm uz Dieva Jēru. Par manām garīgajām ciešanām brālis Matteson
neko nezināja. Mēs nekad nebijām apmainījušies vēstulēm. Sapnis, ko
uzzināju šajā laikā un no tāda cilvēka, man likās esam Dieva Roka, kas
izstiepta man palīdzēt.
Mājas celšana ar aizņemtu naudu sagādāja daudz rūpju un sarežģījumu. Mēs atteicāmies no norunātajiem izbraukumiem un karstā laikā ļoti smagi strādājām. Līdzekļu trūkuma dēļ mēs kopīgi gājām pie lauku darbiem, kaplējām, pļāvām un vācām sienu. Es ar dakšām metu sienu kaudzē, bet vīrs ar savām nespēcīgajām rokām man to piemeta. Ņēmu rokās otu un izkrāsoju lielu daļu mūsu mājas iekšpuses. Tādā veidā mēs pārpūlējāmies. Es pēkšņi vairāk neko nespēju darīt. Vairākus rītus jutos pilnīgi sagurusi un Greenbush meža sapulcē manam vīram vajadzēja piedalīties bez manis.
Mūsu vecie cietie rati gandrīz nomocīja mūs un mūsu zirgus. Garie ceļojumi ar tiem, piepūle sapulcēs, rūpes par māju un ar to saistītais darbs – viss tas mums bija pārāk liela slodze, pie tam es baidījos, ka savu darbu jau esmu padarījusi. Mans vīrs centās mani iedrošināt un pamudināja atkal doties ceļā, lai pildītu solījumus ierasties Orange, Greenbush un Ithaca. Beidzot es nolēmu doties ceļā. Ja tad nekļūs sliktāk, nolēmu atkal atsākt ceļojumus. Es braucu desmit jūdzes nometusies ceļos uz spilvena, atbalstīdama galvu uz cita spilvena sava vīra klēpī. Viņš vadīja ratus un balstīja mani. Nākošajā rītā jutos labāk un nolēmām ceļojumu turpināt. Dievs mums palīdzēja Viņa spēkā runāt uz ļaudīm Orange. Atkritēju un grēcinieku labā tika padarīts brīnišķīgs darbs. Greenbush saņēmu spēku un varēju justies brīva. Ithaca Kungs mums palīdzēja runāt uz lielu draudzi, ar kuru agrāk mēs nebijām tikušies. [600]
Mūsu prombūtnes laikā brāļi Kings, Fargo un Maynard nolēma, ka mūsu pašu un zirgu labā mums vajadzētu braukt ar viegliem un ērtiem ratiem. Kad mēs atgriezāmies, viņi aicināja manu vīru līdz uz Ionia un nopirka tur ratus, kuri mums ir pašlaik. Tieši tādi mums bija vajadzīgi, jo tie, ceļojot vasaras karstumā, mani pasargāja no pārguruma.
Šajā laikā mēs saņēmām sirsnīgu aicinājumu ierasties uz sapulcēm Rietumos. Lasot šos aizkustinošos ielūgumus, mēs abi raudājām. Mans vīrs man sacīja: “Elen, mēs šajās sapulcēs nevaram piedalīties. Vislabākajā gadījumā es šādā ceļojumā tik tikko spēšu apkopt pats sevi. Ja tu pagursi, ko es tad darīšu? Tomēr, Elen, mums jābrauc.” Un asaras apslāpēja viņa balsi. Domās pārsprieduši manu nespēku un darba stāvokli Rietumos, sapratuši arī to, ka brāļiem tur vajadzīga mūsu palīdzība, es biju gatava teikt: “Džeims, mēs nevaram piedalīties šajās sapulcēs Rietumos, – tomēr mums jābrauc.” Vairāki mums uzticīgi brāļi, redzēdami mūsu stāvokli, piedāvājās braukt līdzi. Ar to jautājums bija izšķirts. 29. augustā savos jaunajos ratos mēs atstājām Greenville, lai piedalītos vispārējā sanāksmē Wright. Mums sekoja četri pajūgi. Ceļojums līdzjūtošu brāļu sabiedrībā bija ērts un ļoti patīkams. Sapulce bija uzvaru nesoša.
7. un 8. septembrī mēs pavadījām jaukus brīžus Monterey kopā ar brāļiem no Allegan Country. Šeit mēs sastapāmies ar brāli Lafboro, kurš sāka izprast Batl-Krīkā valdošos maldus un skuma, ka viņš nostājies netaisnības pusē, kaitējot darbam, kā arī mums uzkraujot smagus pārbaudījumus. Paklausot mūsu lūgumam, viņš pavadīja mūs uz Batl-Krīku. Pirms mēs atstājām Monterey, viņš atstāstīja sekojošu sapni.
“Kad brālis un māsa Vaiti 7. septembrī atbrauca uz Monterey, viņi lūdza, lai es tos pavadu uz Batl-Krīku. [601] Es vilcinājos izšķirties, domādams, ka mans pienākums varbūt ir vēl turpināt darbu Monterey. Vilcinājos arī tāpēc, ka es viņiem teicu, pretestība Batl-Krīkā nav liela. Vairākas dienas lūdzis par šo jautājumu, es vakarā devos pie miera un, rūpju nomākts, sirsnīgi lūdzu Kungu pēc gaismas šinī lietā.
Sapņoju, ka es kopā ar daudziem citiem Batl-Krīkas draudzes locekļiem braucu ar kādu vilcienu. Vagoni bija zemi, man grūti nācās stāvēt taisni. Tie bija slikti vēdināmi, gaiss tajos bija tik sasmacis, it kā tie mēnešiem ilgi nebūtu vēdināti. Mēs lielā ātrumā braucām pa nelīdzenu ceļu. Vagoni briesmīgi kratījās, tāpēc reizēm krita zemē mūsu mantas, reizēm līdzsvaru zaudēja daži pasažieri. Mums vajadzēja apstāties, lai paceltu pakritušos pasažierus, ceļasomas, vai izlabotu ceļu. Pēc kāda laika likās, ka neskatoties uz mūsu pūlēm, mēs uz priekšu bijām tikuši tikai nedaudz vai pat nemaz. Mēs tiešām izskatījāmies nožēlojami ceļotāji.
Te pēkšņi mēs nonācām pie vilciena apgriešanās ierīces, kas bija pietiekoši liela, lai uz tās uzbrauktu viss vilciens. Tur stāvēja brālis un māsa Vaiti. Kad es izkāpu no vilciena, viņi sacīja: “Šis vilciens iet pavisam nepareizā virzienā. Tam pilnīgi jāapgriežas.” Viņi abi pieķērās rokturiem, kas darbināja apgriešanās ierīci, un vilka tos no visa spēka. Stumjot rokas ratiņus cilvēki nekad nav strādājuši spēcīgāk par viņiem, kad tie grieza šīs ierīces rokturus. Es stāvēju un skatījos, līdz redzēju, ka vilciens sāk griezties. Tad es izsaucos: “Tas kustas!” Arī es pieķēros pie rokturiem, lai viņiem palīdzētu. Vilcienu es vairs nevēroju, jo mēs visas pūles pielikām vilciena apgriešanai.
Veikuši savu uzdevumu mēs paskatījāmies uz vilcienu un redzējām,
ka tas bija pārveidojies. Zemo, slikti vēdināmo vagonu vietā, kuros mēs
braucām, stāvēja plaši, augsti un labi vēdināti vagoni ar lieliem,
gaišiem logiem. Viss bija uzposts un mirdzēja. Tie bija elegantāki par
salonu un restorānu vagoniem, kādus es jebkad biju redzējis. Sliežu ceļš
bija gluds, līdzens un stingrs. [602] Vilcienā sēdošo pasažieru sejas
pauda laimi un prieku, bet tajās bija redzama arī paļāvība un svinīgums.
Likās, ka visi ar notikušajām pārmaiņām bija apmierināti un pilnīgi
pārliecināti par veiksmīgu nokļūšanu galā. Šoreiz vagonā atradās brālis
un māsa Vaiti, un viņu sejas staroja svētā priekā. Kad vilciens sāka
kustēties, mani pārņēma tāda laimes sajūta, ka es pamodos, jūtot, ka šis
sapnis ir tieši saistīts ar Batlkrīkas draudzi un ar notikumiem šajā
draudzē. Tagad es nešaubījos, ka man ir jābrauc uz Batlkrīku un sniegt
palīdzību Vaitu laulātajam pārim. Kā es priecājos, ka varu atrasties
šeit un redzēt, kādas Dieva svētības pavada brāļa un māsas Vaitu dedzīgo
darbu, lai savestu kārtībā šo draudzi.
Dž.N.Longboro
Pirms mēs atstājām Montereju brālis Longboro nodeva man sekojošu kāda cita sapņa atstāstījumu, kuru viņš redzējis ap savas sievas nāves laiku.
“Lai pravietis, kas sapņus redz, sapņus stāsta.”(Jer. 23:28)
Kādā vakarā, kad daudz biju domājis par br. un māsas Vaitas bēdām, par viņu lomu trešā eņģeļa vēsts pasludināšanas darbā un par mūsu kļūdu, nenostājoties tiem līdzās, un pēc tam, kad savu nepareizo rīcību biju izsūdzējis Kungam un lūdzis Viņa svētības par br. un m. Vaiti, es devos pie miera.
Sapnī man likās, ka atrodos savā dzimtajā pilsētā, kādas garas kalnu nogāzes pakājē. Es runāju ar lielu nopietnību un teicu “Ak, kaut es varētu atrast visas vainas dziedinošu avotu!” Man likās, ka kāds skaists, glīti tērpies jauns cilvēks izgāja uz priekšu un patīkamā balsī sacīja: “Es tevi aizvedīšu pie avota.” Viņš man rādīja ceļu, un es centos tam sekot. Mēs gājām gar kalna nogāzi ar lielām grūtībām šķērsojām trīs slapjas, purvainas vietas, kur plūda mazas duļķainas upītes. Tām pāri varēja tikt vienīgi brienot. Pārvarējuši tās, nonācām uz skaistas cietzemes. [603]Tur piekalnē, atradās iedobums un liels avots, no kura izplūda tīrs dzirkstošs ūdens. Tajā bija ielikta liela tvertne, ļoti līdzīga iegremdēšanas kubulam Batlkrīkas veselības institūtā. Kāda caurule savienoja ar tvertnes vienu galu, un otrā galā ūdens tvertnei plūda pāri. Spoži spīdēja saule, un ūdens dzirkstīja tās staros. Kad tuvojāmies avotam, jaunais cilvēks neko neteica, tikai raudzījās uz mani un apmierināts smaidīja, kā arī pamāja ar vienu roku uz avota pusi, it kā gribēdams sacīt: “Vai tu nedomā, ka šis ir visas vainas dziedinošs avots?” Liela cilvēku grupa ar br. un m. Vaiti priekšgalā tuvojās avotam no pretējās puses. Visi viņi izskatījās jauki un priecīgi, un likās, ka viņu vaigos staroja svēta nopietnība.
