Siena pļaujā nopelnītie līdzekļi bija pietiekami, lai apmierinātu mūsu patreizējās vajadzības un lai samaksātu izdevumus braukšanai uz Ņujorkas štata rietumiem un atpakaļ.
Mūsu pirmā sanāksme Ņujorkā tika noturēta Volnejā, kāda brāļa šķūnī. Piedalījās apmēram 35 cilvēki, visi, ko šajā štata daļā varēja sapulcināt. Bet no šī skaita tikai divu nostāja bija atzīstama. Daži atradās nopietnos maldos un katrs enerģiski uzspieda savus uzskatus, paziņojot, ka tie saskan ar Rakstiem.
Šīs nepierastās domstarpības mani smagi nospieda un man likās, ka Dievam tika laupīts gods un zem šīs nastas es zaudēju samaņu. Daži baidījās, ka es mirstu, bet Kungs paklausīja savu kalpu lūgšanas un es atguvu samaņu. Debesu gaisma dusēja pār mani un es drīz biju atraisīta no zemes lietām. Mani pavadošais eņģelis rādija man dažus klātesošo maldus un arī patiesību pretstatā viņu maldiem. Šie pretrunīgie uzskati, kas kā viņi domāja, esot saskaņā ar Bībeli, saskanēja vienīgi ar viņu domām par Bībeli. Viņiem vajadzēja atstāt savus maldus un pievienoties trešā eņģeļa vēstij. Mūsu sapulce noslēdzās ar uzvaru. Patiesība uzvarēja. Brāļi atsaucās no saviem maldiem un savienojās ar trešā eņģeļa vēsti. Dievs viņus ļoti svētīja un daudzus pievienoja viņu skaitam.
No Volnejas mēs devāmies uz Portgibsonu, lai apmeklētu sapulci br. Edsona šķūnī. Tur bija klāt tādi, kas mīlēja patiesību, bet klausījās un glabāja maldus. Pirms sapulce noslēdzās, Kungs apņēma mūs ar savu spēku. Man atkal atklāsmē rādīja, cik svarīgi brāļiem Rietumņujorkā atstāt savas domstarpības un savienoties Bībeles patiesībā. Mēs atgriezāmies Midltaunā, kur pa ceļojuma laiku bijām [87] atstājuši savu bērnu. Un tagad tas mums likās sāpīgs pienākums. Mēs jutām, ka dvēseļu labā mums jāupurē mūsu mazā Henrija sabiedrība un ka bez atlikuma jānododas darbam. Mana veselība bija vāja un viņš noteikti saņemtu mana laika lielāko daļu. Tas bija smags pārbaudījums, tomēr es neuzdrošinājos atļaut manam bērnam stāvēt manu pienākumu ceļā. Es ticēju, ka Kungs viņu mums pataupīja, kad viņš bija ļoti slims, un ja es ļaušu viņam mani aizkavēt darīt savu pienākumu, Dievs to man atņems. Viena Kunga priekšā ar vislielākajām sāpēm un asarām es nesu upuri un nodevu savu vienīgo bērnu, vienu gadu vecu citai, lai tā vingrinātos mātes jūtās un darītu mātes darbu. Mēs viņu atstājām brāļa Hovlanda ģimenē, kurai mums bija vislielākā uzticība. Viņi bija labprātīgi nest nastas, lai atstātu mūs cik vien iespējams brīvus strādāt Dieva darbā. Mēs zinājām, ka viņi spēs labāk rūpēties par Henriju nekā mēs ceļojot un ka zēnam bija ļoti vēlami iegūt pastāvīgu māju un labu disciplīnu. Bija grūti šķirties no sava bērna. Viņa mazo bēdīgo sejiņu, kādu es to atstāju, nakti un dienu redzēju savā priekšā. Tomēr Kunga spēkā es atrāvu domas no viņa un centos darīt labu citiem. Br. Hovlanda ģimene piecus gadus pilnīgi rūpējās par Henriju.
