Daži sludinātāji maldās, domādami, ka nevar brīvi runāt, ja savu balsi ļoti nepaaugstina nerunā skaļi [645] un ātri. Viņiem vajadzētu saprast, ka troksnis, skaļa un sasteigta runa neliecina par Dieva spēka klātbūtni. Ne balss spēks ir tas, kas atstāj paliekošu iespaidu. Sludinātājiem jābūt Bībeles pētniekiem un pilnīgi apbruņoties ar mūsu ticības un cerības pamatojumiem un tad, pilnīgi valdot par balsi un izjūtām, pasludināt patiesību tādā veidā, kas ļautu cilvēkiem to mierīgi apsvērt un izšķirties, vadoties no dotajiem pierādījumiem. Izjūtot šo pierādījumu spēku, kurus viņi pasniedz svinīgu, pārbaudošu patiesību veidā, sludinātāji paši čakli un dedzīgi centīsies dzīvot saskaņā ar savu atzīšanu. Dieva Gars pie viņu dvēselēm svētīs tās patiesības, kuras viņi atklāj citiem, un, sniedzot ūdeni citiem, viņi paši kļūs atspirdzināti.
Es redzēju, ka daži mūsu sludinātāji nezina, kā saglabāt savus spēkus, lai nepārpūloties tomēr paveiktu ļoti daudz. Sludinātājiem nevajadzētu sevi nogurdināt ar skaļām un garām lūgšanām. Lūdzot nav nepieciešams piepūlēt rīkli un balsi. Dieva auss vienmēr ir Savu pazemīgo kalpu sirsnīgajiem lūgumiem, un Viņš neprasa, lai tie uzrunājot Viņu, liktu ciest saviem runas orgāniem. Pilnīga uzticība Dievam, stipra paļaušanās uz Viņu, pastāvīga turēšanās pie Viņa apsolījumiem un vienkārša ticība Dievam, ka Viņš ir un būs atmaksātājs visiem, kas Viņu čakli meklē, – lūk, šādas īpašības vērtē Dievs.
Sludinātājiem vajadzētu sevi audzināt un mācīties, kā viņiem piešķirtajā īsajā laikā padarīt iespējami visvairāk, tomēr labi saglabāt savus spēkus, lai arī ārkārtējam vajadzības gadījumam pietiktu dzīvības spēku, ko varētu izlietot nekaitējot veselībai. Reizēm kāds noteikts uzdevums prasa visus spēkus, un, ja sludinātāji jau iepriekš ir sevi pilnīgi izsmēluši un viņiem vairs nav nekādu rezervju, ko mobilizēt šai gadījumā, tad tiek zaudēts arī jau agrāk paveiktais. Reizēm var būt nepieciešami [646] sakopot visus garīgos un fiziskos spēkus, lai jo spēcīgi nostātos par patiesību, lai ļaudīm visiespaidīgākajā veidā atklātu visskaidrākajā gaismā sakārtotus pierādījumus un ar spēcīgiem aicinājumiem un lūgumiem atrastu patiesībai paliekošu vietu cilvēku sirdīs. Kad dvēseles ir nonākušas tik tālu, ka gatavas atstāt ienaidnieka rindas un pārnākt Kunga pusē, tad cīņa kļūst sevišķi asa un neatlaidīga. Sātans un viņa eņģeļi negrib, ka kāds no tiem, kas kalpojis zem tumsības karoga, nostātos zem Valdnieka Imanuēla asinīm slacītā karoga.
Man rādīja pretinieku armijas briesmīgas cīņas stāvoklī. Neviena puse nevarēja iegūt uzvaru, un beidzot Dievam uzticīgie juta, ka viņu spēki izsīkst un ka viņi nespēs apklusināt savus ienaidniekus, ja viņiem neuzbruks un neiegūs viņu kara rīkus. Un tad, riskējot ar savu dzīvību, viņi sakopo visus spēkus un strauji uzbrūk ienaidniekam. Cīņa ir briesmīga; tomēr uzvara ir iegūta un nocietinājumi ieņemti. Ja kritiskajā brīdī armija ir tik ļoti pārgurusi un izsmēlusi savus spēkus, ka nespēj izdarīt pēdējo triecienu, sagraut ienaidnieka nocietinājumus, tad zaudēta ir vairāku dienu, nedēļu un pat mēnešu cīņa, upurētas daudzas dzīvības, un iegūts nav nekas.
Līdzīgs darbs stāv mūsu priekšā. Daudzi ir pārliecināti, ka mums ir patiesība, tomēr ir tā, it kā viņus atturētu ar dzelzs saitēm; viņi neuzdrošinās riskēt, baidīdamies no sekām, kādas izraisītu nostāšanās patiesības pusē. Daudzi atrodas izšķiršanās ielejā, kur viņiem vajadzīgi sevišķi, skaidri izteikti un sirsnīgi uzaicinājumi, kas liktu viņiem nolikt kara ieročus un ieņemt vietas Kunga pusē. Tieši šajos kritiskajos laika posmos sātans šīs dvēseles saista ar visstiprākajām saitēm. Ja Dieva kalpi ir pilnīgi paguruši un izsmēluši visas fizisko un garīgo spēku rezerves, tad viņi domā, ka vairāk neko nespēj darīt un bieži pilnīgi atstāj darba lauku, lai sāktu strādāt kādā citā vietā. Un viss, [647] gandrīz pilnīgi viss laiks līdzekļi un darbs, ir izšķiests par neko. Tiešām, būtu bijis labāk, ja viņi darbu šai vietā nekad nebūtu uzsākuši, jo, ja pēc tam, kad ļaudis dziļi izjutuši Dieva Gara pārliecinošo spēku un nonākuši līdz izšķiršanās punktam, viņiem atļauj pazaudēt interesi un izšķirties pret pierādījumiem, tad otrreiz vairs nav tik viegli viņus noskaņot par labu patiesībai. Daudzos gadījumos tas ir bijis šo cilvēku pēdējais lēmums.
Ja sludinātāji būtu saglabājuši spēku rezervi un tieši tai brīdī, kad cīņa liekas vissmagākā, pūlētos sevišķi nopietni, izsakot visnoteiktākos aicinājumus un sirsnīgākos lūgumus, un kā drosmīgi karavīri viskritiskākajā mirklī dotu ienaidniekam triecienu, tad viņi arī gūtu uzvaru. Dvēseles saņemtu spēku salauzt ienaidnieka važas un izšķirties par mūžīgo dzīvību. Pareizi vadīts darbs, veikts īsā lakā, piešķirs sekmes iepriekšējām pūlēm, kas prasījušas ilgu laiku, bet darba atlikšana pat uz nedaudzām dienām daudzos gadījumos izvērtīsies par pilnīgu zaudējumu. Sludinātājiem jānododas darbam līdzīgi misionāriem un jāmācās strādāt tā, lai gūtu vislabākos panākumus.
Daži sludinātāji, iesākot priekšnesumu sēriju, ir ļoti dedzīgi, uzņemas nastas, kuras Dievs no viņiem neprasa, izsmeļ savus spēkus dziedāšanā, garās, skaļās lūgšanās un runās, un tad viņi ir pilnīgi noguruši un spiesti iet uz mājām atpūsties. Kas ar šādu darbu iegūts? Tiešām nekas. Strādnieki bija apgaroti un dedzīgi, bet viņiem trūka saprašanas. Atklājās, ka viņi nav gudri vadoņi. Viņi brauca izjūtu ratos, bet pret ienaidnieku netika gūta neviena uzvara. Viņa cietoksnis palika neieņemts.
Man rādīja, ka Dieva kalpiem vajadzētu sevi disciplinēt un sagatavoties cīņai. Dieva darba vadītājiem vajadzīga lielāka gudrība par to, ko prasa no karavadoņiem tautu kaujās. Dieva izredzētie sludinātāji dara [648] lielu darbu. Viņi cīnās ne vien pret cilvēkiem, bet arī pret sātanu un viņa eņģeļiem. Ir vajadzīga gudra vadība. sludinātājiem ir jākļūst par Bībeles pētniekiem un pilnīgi jānododas darbam. Uzsākot kādā vietā strādāt, viņiem vajadzētu būt spējīgiem izskaidrot mūsu ticības pamatus, ne strauji un vētraini, bet lēnprātīgi un bijīgi. Varenie pierādījumi, kas pasniegti lēnprātībā un Dieva bijībā, ir tas spēks, kas pārliecinās cilvēkus.
Šajās pēdējās briesmu pilnajās dienās darbam vajadzīgi spējīgi Kristus kalpi, – spējīgi vārdos un mācībā, kas pazīst Rakstus un izprot mūsu ticības pamatus. Man norādīja uz sekojošām Rakstu vietām, kuru nozīmi daži sludinātāji nav sapratuši: ”Svētījiet Dievu Kungu savās sirdīs un esiet arvien gatavi ar lēnību un bijāšanu atbildēt katram, kas atbildēšanu prasa, par cerību, kas ir jūsos.” “Jūsu valoda lai ir arvien mīlīga un ar sāli sālīta, ka jūs zināt ikvienam atbildēt, kā pienākas.” “Bet Kunga kalpam nepienākas strīdēties, bet lēnīgam pret visiem un tādam, kas māk mācīt un ļaunu panest; kas ar lēnprātību pretiniekus māca, vai Dievs jel kad tiem nedotu atgriezties pie patiesības atzīšanas; un vai jel viņi neuzmostos no velna valga, no kā tie savaldzināti uz viņa prātu.”
Dieva cilvēkam, Kristus kalpam, jābūt pilnīgi sagatavotam uz ikvienu labu darbu. Šim labajam darbam nav vajadzīgs ārišķīgi grezns un uzpūsti cienīgs sludinātājs. Tomēr attiecīga pieklājība aiz runātāja pults ir nepieciešama. Evaņģēlija sludinātājam nevajadzētu būt nevērīgam pret savu stāju. Ja viņš ir Kristus pārstāvis, tad viņa uzvešanās, viņa stāja, kustības un mīmika nedrīkstētu būt tāda rakstura, kas klausītājos izraisītu nepatiku. Sludinātājiem vajadzētu būt uzmanīgiem un smalkjūtīgiem. Viņiem jāatbrīvojas no visa neveiklā, neizkoptā ieradumos, stājā, kustībās un mīmikā un jācenšas pēc vienkāršas, pazemīgas, tomēr cieņas pilnas izturēšanās. Apģērbam vajadzētu atbilst viņu godājamam [649] stāvoklim. Valodai vienmēr jābūt svinīgi nopietnai un izmeklētai. Man rādīja, ka nav pareizi lietot rupjus, negodbijīgus izteicienus, uzjautrināšanās nolūkā atstāstīt anekdotes vai smieklīgus piemērus, lai tikai izsauktu smieklus. Sarkasms un pretinieka izteicienu nostādīšana nepareizā gaismā nemaz nesaskan ar Dieva prātu. Sludinātājiem nevajadzētu domāt, ka viņi nevar labot savu balsi un izturēšanās veidu; šinī ziņā var daudz darīt. Balsi var izkopt tā, ka pat ilgāka runāšana nekaitēs balss orgāniem.
Sludinātājiem vajadzētu mīlēt kārtību un audzināt pašiem sevi; tad viņiem būs panākumi Dieva draudzes sludināšanā, un viņi spēs ļaudis apmācīt saskaņotam darbam. Draudze tad līdzināsies labi saliedētai karavīru vienībai. Ja disciplīna un kārtība vajadzīgas sekmīgai darbībai kaujas laukā, tad tā jo vairāk vajadzīga cīņā, kurā mēs esam iesaistījušies, jo mērķis, kas mums jāaizsniedz, ir daudz vērtīgāks un savā raksturā augstāks par mērķiem, kuru dēļ pretējās puses cīnās kaujas laukā. Cīņa, kurā mēs piedalāmies, izšķir mūžīgas intereses.
Eņģeļi darbojas saskanīgi. Visā viņu rīcībā valda pilnīga kārtība. Jo vairāk mēs atdarināsim eņģeļu pulku saskaņu un kārtību, jo sekmīgākas būs šo Debesu vēstnešu pūles mūsu labā. Ja mēs neredzam vajadzību pēc saskanīgas rīcības un mūsu darbā nav kārtības, disciplīnas un organizācijas, tad eņģeļi, kas ir pilnīgi organizēti un rīkojas visnoteiktākajā kārtībā, nevar sekmīgi mums palīdzēt. Apbēdināti tie novēršas, jo viņiem nav atļauts svētīt sajukumu, izklaidētu darbību un dezorganizāciju. Kas vēlas sev nodrošināt Debesu eņģeļu līdzdarbību, tiem visiem jāstrādā pilnīgā saskaņā ar viņiem. Kas svaidīti no augšienes, tie visā savā darbā centīsies pēc kārtības, disciplīnas un vienotas rīcības, un tad Debesu eņģeļi varēs ar viņiem sadarboties. Bet nekad, nekad šie [650] Debesu sūtņi neatzīs par labu neregularitāti, organizācijas trūkumu un nekārtību. Visi šie ļaunumi ir sātana darba rezultāti, lai vājinātu mūsu spēkus, atņemtu drosmi un kavētu sekmīgu strādāšanu.
Sātans labi zina, ka tikai kārtībai un saskanīgai darbībai var būt sekmes. Viņš labi zina, ka viss, kas saistīts ar Debesīm, ir pilnīgā kārtībā, ka padotība un pilnīga disciplīna raksturo eņģeļu pulku darbu. Viņš apzināti pūlas, cik tālu vien iespējams, novest kristieša vārda nesējus prom no Debesu kārtības. Tāpēc viņš pieviļ pat tos, ka sevi sauc par Dieva ļaudīm, vadot uz domām, ka kārtība un disciplīna ir garīguma ienaidnieki; ka viņu vienīgā drošība ir atļaut katram rīkoties pēc sava prāta un palikt stingri atšķirtiem no kristīgām sabiedrībām, kas ir apvienotas un savā darbā cenšas pēc disciplīnas un saskaņas. Visas pūles ievest kārtību viņiem šķiet bīstamas, cilvēkam pienākošās brīvības ierobežošana; tāpēc no tām baidās kā no pāvestības. Šīs pieviltās dvēseles uzskata, ka lielīšanās ar domu un rīcības brīvību ir kaut kas labs. Viņi negrib pieņemt neko, ko kāds cilvēks saka, un nepakļaujas nevienam cilvēkam. Man atklāja, ka sātans sevišķi pūlas pavedināt cilvēkus uz domām, ka Dievs vēlas, lai viņi atšķirtos katrs par sevi un neatkarīgi no brāļiem izvēlētos savus īpatnējos ceļus.
