Man norādīja uz Izraēla bērniem. Ļoti drīz pēc Ēģiptes atstāšanas viņus organizēja un labi apmācīja. Dievs Savā sevišķā aizgādībā sagatavoja Mozu par Izraēla armijas vadoni. Pirms tam viņš bija bijis varens Ēģiptes armiju karavadonis, un kara mākslā viņu nevarēja pārspēt neviens cilvēks. Kungs nepieļāva, ka Viņa svēto saiešanas telti nestu jebkura cilts, kas tik to vēlētos. Viņa prasības bija noteiktas. Viņš sīki aprakstīja kārtību, ko vajadzēja ievērot, nesot svēto Derības šķirstu. Kungs norādīja sevišķu ģimeni no Levija cilts, kas vienīgā drīkstēja to nest. Ja ļaužu labā un Dievam par godu viņiem kādā vietā vajadzēja izplest savas teltis, [651] tad Dievs tam deva zīmi, liekot mākoņu stabam apstāties tieši virs saiešanas telts, kur tas palika, līdz Dievs vēlējās, lai viņi atkal dotos ceļā. Visos ceļojumos viņiem vajadzēja ievērot pilnīgu kārtību. Katrai ciltij bija savs karogs ar tās tēva nama zīmi, un visām ciltīm vajadzēja apmesties zem saviem karogiem. Derības šķirstam paceļoties, Izraēla pulki devās ceļā, un visas ciltis ievēroja kārtību, ejot zem saviem karogiem. Saskaņā ar Kunga norādījumiem svēto Derības šķirstu vajadzēja nest Levija cilts vidū. Tam pa priekšu gāja Mozus un Ārons. Tūlīt aiz viņiem sekoja Ārona dēli ar bazūnēm. Viņi no Mozus saņēma rīkojumus, kurus tie paziņoja ļaudīm, pūšot bazūnes. Šīs bazūnes deva dažādas īpatnējas skaņas, ko ļaudis saprata un kam ļāva vadīt savu gājumu.
Vispirms bazūnētāji deva sevišķu zīmi, aicinot ļaudis būt uzmanīgiem. Tad visiem vajadzēja būt vērīgiem un paklausīt noteiktajai bazūnes skaņai. Bazūņu skaņas bija skaidras, tāpēc arī nenoteiktībai un sajukumam gājienā nebija aizbildinājuma. Katras vienības vadītājs deva noteiktus norādījumus par pienākumiem, kādus no ļaudīm prasīja, un neviens, kas bija uzmanīgs, nepalika neziņā, kas viņam jādara. Kas nepakļāvās pavēlēm, kuras Kungs deva Mozum un Mozus ļaudīm, tos sodīja ar nāvi. Ar pavēļu nesaprašanu aizbildināties nevarēja, jo tādā veidā tikai sevi pierādītu par tīšiem nezinātājiem; un šis pārkāpums prasīja tādu pat sodu. Ja viņi nezināja, ko Dievs viņiem pavēl, tad vainīgi bija viņi paši. Viņiem bija tādas pat iespējas apgūt šīs zināšanas kā citiem cilvēkiem, tāpēc viņu nezināšanas un nesaprašanas grēks Dieva skatījumā bija tikpat liels kā tīša dzirdētās pavēles pārkāpšana.
[652] Derības šķirsta nešanai Kungs nozīmēja sevišķu ģimeni no Levija cilts; citus levītus Dievs izredzēja saiešanas telts un tās rīku nešanai, saiešanas telts uzcelšanas un nojaukšanas darbu veikšanai. Ja kāds ziņkāres dēļ vai nolaidībā atstāja savu vietu un aizskāra kādu svētnīcas daļu vai rīku vai arī tuvojās kādam no šim darbam paredzētajiem strādniekiem, tad tam bija jāmirst. Dievs nepieļāva, ka Viņa svēto saiešanas telti nestu, uzceltu un nojauktu kura katra cilts, kas tik to vēlētos, bet šim mērķim izraudzīja cilvēkus, kas spēja vērtēt veicamā darba svētumu. Šo Dieva izraudzīto vīru uzdevums bija ļaudis dziļi pārliecināt par Derības šķirsta un visu ar to saistīto lietu sevišķo svētumu, lai viņi neziņā un neizpratnē neraudzītos uz tām kā uz parastām un netiktu atgriezti no Izraēla. Viss, kas saistījās ar vissvētāko vietu, bija jāuzlūko ar godbijību.
Izraēla bērnu ceļojumi aprakstīti ļoti sīki un uzticīgi; atbrīvošana, kādu Kungs viņiem sagādāja, viņu pilnīgā organizācija un sevišķā kārtība, kurnēšanas grēks pret Mozu un līdz ar to arī pret Dievu, viņu pārkāpumi, sacelšanās, sodības, tuksnesī pamestie līķi, kas bija iznākums viņu stūrgalvībai, atsakoties pakļauties Dieva gudrajai kārtībai, – šī sīki un pareizi attēlotā aina mums sniegta par brīdinājumu, lai mēs nesekotu viņu nepaklausības priekšzīmei un nekristu līdzīgi viņiem.
“Bet pie lielā pulka no tiem Dievam nebija labs prāts, jo tie ir nobeigti tuksnesī. Un tas noticis mums par priekšzīmi, lai mēs nebūtu ļauna iekārotāji, tā kā tie iekārojušies. Un arī netopiet elku kalpi kā citi no tiem – kā ir rakstīts: ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās diet. Lai arī netiklībai nenododamies, tā kā citi no tiem netiklību ir dzinuši un ir krituši vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši. Lai arī Kristu nekārdinām, tā kā arī citi no tiem Viņu kārdinājuši un ir nomaitāti caur čūskām. Un arī nekurniet, tā kā citi no tiem kurnējuši un ir nomaitāti caur maitātāju. [653] Un viss tas viņiem noticis kā priekšzīme un uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis. Tāpēc, kas šķietas stāvam, tas lai pielūko, ka nekrīt.” Vai varētu būt, ka Dievs ir mainījies un vairs nav kārtības Dievs? Nē, Viņš tagad ir tāds pat kā agrāk. Pāvils saka: “Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.” Šodien Viņš ir tikpat noteikts un prasošs kā toreiz. Un Viņš grib, lai mēs mācāmies kārtību un organizāciju no tās pilnīgās kārtības, kādu ieveda par labu Izraēla bērniem Mozus dienās.
