Tagad es turpināšu notikumu pārskatu, un mūsu darbu Vermontas sanāksmes laikā varbūt vislabāk varēs saprast, ja vārdu pa vārdam atkārtošu 1867. gada 27. decembrī mūsu dēlam Batl-Krīkā rakstīto vēstuli:
“Mans mīļais dēls Edson! Es sēdu pie br. D.T. (Bourdean) rakstāmgalda (West Enosburgh). Noslēdzoties mūsu sanāksmei (Topshamx, Me.), es jutos ļoti sagurusi. Kārtojot savu ceļasomu, pārgurumā gandrīz zaudēju samaņu. Pēdējais darbs, ko tur darīju, bija br. A ģimenes ieaicināšana un sevišķa saruna ar viņiem. Satiekoties ar šo ģimeni, izteicu pamudinošus un iepriecinošus vārdus, kā arī norāju un sniedzu padomu, kā labot nepareizo. Visu, ko es teicu, viņi pilnībā pieņēma. Sekoja asarām pavadīta kļūdu atzīšana, un br. un māsa guva lielu atvieglojumu. Šis darbs man ir krusta nešana un ļoti mani nogurdina.
Kad iekāpām vilcienā, es apgūlos un apmēram vienu stundu atpūtos. Tai vakarā man (Westbrook, Me.) bija norunāta tikšanās ar brāļiem no Portlendas un apkārtnes. Mēs apmetāmies pie br. Mārtina laipnās ģimenes. Visu pēcpusdienu nespēju pat sēdēt, bet, tā kā biju spiesta piedalīties vakara sapulcē, tad tomēr gāju uz skolas namu, kaut arī jutu, ka stāvēt ļaužu priekšā un runāt man nav [654] spēka. Namu pildīja dziļi ieinteresēti klausītāji. Br. Endrūss atklāja sapulci un teica īsu uzrunu; tad sekoja Tava tēva piezīmes. Pēc tam piecēlos es un, izrunājusi tikai nedaudz vārdu, jutu, ka atgūstu spēkus; viss vājums likās izgaisis, un es pilnīgi brīvi runāju apmēram vienu stundu. Jutos neizsakāmi pateicīga Dievam par palīdzību tieši tai brīdī, kad man tā tik ļoti bija vajadzīga. Trešdienas vakarā gandrīz divas stundas brīvi runāju par tērpu un veselības reformu. Tā kā pirms šīm divām sapulcēm jutos ļoti, ļoti nogurusi, tad spēku negaidītā atjaunošanās mani stipri iedrošināja.
Mēs priecājamies, ka varējām viesoties br. Mārtina ģimenē, un ceram redzēt viņu mīļos bērnus atdodam savas sirdis Kristum un kopā ar vecākiem cīnāmies kristiešu cīniņā un pēc uzvaras iegūšanas nesam nemirstības vainagu.
Ceturtdien mēs devāmies atkal uz Portlendu un pusdienojām br. (Cowell) ģimenē. Mums ar viņiem bija sevišķas pārrunas, kas, mēs ceram, nāks viņiem par labu. Mēs dziļi jutām līdzi br.(Gowell) sievai. Šī mātes sirds ir dziļi cietusi, redzot savu bērnu sāpes un nāvi un guldot viņus klusajā kapā. Gulošiem ir labi. Kaut māte tagad meklētu visu patiesību un krātu sev mantu Debesīs, lai, Dzīvības Devējam atnākot un atbrīvojot gūstekņus no nāves lielā cietuma, atkal varētu satikties tēvs, māte un bērni un atjaunotos ģimenes vienotības saites, lai vairs nekad netiktu sarautas.
Br. (Gowell) savos ratos mūs aizveda uz vilcienu. Mēs tikko paguvām iekāpt vilcienā, kas tūlīt atgāja. Braucām piecas stundas un Mančesteras stacijā sastapām br. A.V. Smitu, kurš mūs te gaidīja, lai aizvestu uz savām mājām šai pilsētā. Te mēs cerējām vienu nakti atpūsties; bet, lūk, mūs sagaidīt bija ieradušies [655] daudzi cilvēki. Viņi bija nākuši no (Amherst) deviņas jūdzes, lai pavadītu vakaru kopā ar mums. Mums bija ļoti patīkamas sarunas, kas derīgas, mēs ceram, visiem. Gulēt devāmies ap desmitiem. Nākošajā rītā jau agri atstājām ērto, viesmīlīgo br. Smita māju, lai turpinātu ceļojumu uz Vašingtonu. Tas bija garlaicīgs, nogurdinošs ceļš. Ratus atstājām (Hillsborough), jo atradām pajūgu, kas mūs aizveda 12 jūdzes līdz Vašingtonai. Brālim (Golby) bija kamanas un segas, un mēs braucām pavisam ērti, līdz vairs tikai dažas jūdzes mūs šķīra no ceļa mērķa. Te vairs nebija tik daudz sniega, lai varētu labi braukt ar kamanām; sacēlās vējš, un pēdējās divas jūdzes mums sejā un acīs sāpīgi sitās sniegs ar lietu, liekot stipri ciest no aukstuma. Pajumti beidzot atradām labajā br. C.K. (Farnsworth) mājā. Viņi mums sniedza visas iespējamās ērtības un ļoti rūpējās, lai mēs atpūstos. Tomēr atpūtas mums bija pavisam maz, to es Tev varu apgalvot.
Sabatā Tavs tēvs runāja priekšpusdienā, un apmēram pēc divdesmit minūšu pārtraukuma runāju es, sniedzot norājošu liecību pret dažiem cilvēkiem, kuri lietoja tabaku, kā arī pret br. Bolu, kas bija stiprinājis mūsu ienaidnieku rokas, apsmejot atklāsmes un publicējot pret mums vērstus rūgtus vārdus Bostonas “Crisis’ un Aijovā izlaistajā laikrakstā “Hope of Israel” (Izraēla cerība). Vakarā norunāja sapulcēties pie br. (Farnsworth). Sanāca draudzes locekļi, un Tavs tēvs uzaicināja br. Bolu izteikt savus iebildumus pret atklāsmēm un dot iespēju uz tiem atbildēt. Tā pagāja vakars. Br. Bols negribēja piekāpties un stipri pretojās; viņš bija ar mieru piekrist dažiem punktiem, tomēr stingri aizstāvēja savu viedokli. Br. Endrūss un Tavs tēvs vienkārši un saprotami izskaidroja jautājumus, ko viņš bija pārpratis, un nosodīja viņa netaisno rīcību pret Sabatu ievērojošajiem adventistiem. Mēs visi jutām, ka esam darījuši vislabāko, ko tai dienā spējām, lai vājinātu ienaidnieka spēkus. Sapulce ieilga pāri desmitiem.
[656] Nākošajā rītā mēs atkal apmeklējām sanāksmes sapulces namā. Tavs tēvs runāja no rīta. Bet tieši pirms viņa runas ienaidnieks lika kādam nožēlojamam, vājam brālim domāt, ka uz viņa gulstas pārsteidzoši liela atbildības nasta par draudzi. Viņš rāpoja, runāja, vaidēja un kliedza, un kaut kas viņu briesmīgi nospieda, ko neviens laikam nesaprata. Tiem, kas atzina patiesību, mēs centāmies atklāt briesmīgo tumsu un atkrišanu, kādā viņi bija nonākuši, lai tie pazemīgi atzītu savus maldus un, sirsnīgi nožēlojot savus grēkus, atgrieztos pie Kunga, tā kā Kungs varētu atgriezties pie viņiem un dziedināt viņu atkrišanu. Sātans pūlējās kavēt darbu, liekot šai nožēlojamai, neprātīgajai dvēselei modināt riebumu cilvēkos, kas vēlējās rīkoties saprātīgi. Es piecēlos un sniedzu šim vīram skaidru liecību. Viņš divas dienas nebija nekā ēdis, un sātans viņu bija piekrāpis un iegrūdis galējībā.
Tad sludināja Tavs tēvs. Dažus brīžus mums bija pārtraukums, un pēc tam es mēģināju runāt par tērpu un veselības reformu un sniedzu skaidru liecību tiem, kas bija stāvējuši ceļā jauniešiem un neticīgajiem. Dievs man palīdzēja skaidri runāt uz br. Bolu un Kunga Vārdā viņam teikt, ko viņš ir darījis. Viņš bija stipri aizkustināts.
Vakarā sapulce atkal notika pie br. (Farnsworth). Sanāksmju laikā pūta stiprs vējš, tomēr br. Bols neizpalika ne no vienas sapulces. Turpinājām apskatīt to pašu jautājumu, iztirzājot viņa līdzšinējo rīcību. Ja Kungs jebkad ir palīdzējis kādam cilvēkam runāt, tad Viņš tiešām šinī naktī bija ar br. Endrūsu, kad viņš kavējās pie domām par ciešanām Kristus dēļ. Viņš pieminēja Mozu, kas atteicās saukties par faraona meitas dēlu, labāk vēlēdamies ciest bēdas kopā ar Dieva ļaudīm, nekā uz īsu laiku baudīt grēka priekus (laimi), turēdams Kristus negodu par tādu bagātību, ko neatsver Ēģiptes mantas; Mozus skatījās uz algu. Br. Endrūss rādīja, [657] ka šis ir viens no daudzajiem gadījumiem, kad Kristus negods vērtēts augstāk par pasaules bagātībām un godu, skanošiem tituliem un izredzēm uz valdnieka kroni, kā arī augstāk par ķēniņvalsts slavu. Ticības acis pastāvīgi raudzījās uz krāšņo nākotni un atlīdzinošo atalgojumu uzskatīja par tik vērtīgu, ka vislielākās bagātības, kādas šī pasaule varēja piedāvāt, zaudēja savu vērtību. Dieva bērni ir pacietuši zaimus, pātagas, saites un ieslodzījumus, viņi ir akmeņiem nomētāti, gabalos sazāģēti, kārdināti, apkārt gājuši aitu un kazu ādās, atstāti, apbēdināti, mocīti un ticībā un cerībā visu to varējuši saukt par vieglām bēdām; nākotne, mūžīgā dzīvība likās tik dārga, ka savas ciešanas, salīdzinot ar atalgojuma lielumu, tie uzskatīja par niecīgām.
Br. Endrūss atstāstīja kāda uzticīga kristieša piedzīvojumu, kuram savas ticības dēļ vajadzēja iet bojā mocekļa nāvē. Pirms tam viņš bija sarunājies ar kādu ticības brāli par kristieša cerības spēku; vai šis spēks būs pietiekošs, lai uzturētu viņu visu laiku, kamēr liesmas dedzinās viņa miesu. Šis brālis lūdza kristieti, kuram vajadzēja iet uz sārta, dot viņam kādu zīmi, ja kristieša ticība un cerība būs stiprāka par rijošām uguns mēlēm. Arī viņš gaidīja tādu pat likteni un šī liecība stiprinātu viņu gaidāmajām mokām. Kristietis prasīto zīmi apsolīja dot. Mocekļa gājienu uz sadedzināšanas vietu pavadīja dīka un ziņkārīga pūļa ļaunās zobgalības un izsmiekls. Šie ļaudis bija sapulcējušies redzēt kristieša sadedzināšanu. Atnesa žagaru saišķus, un tiem pielika uguni. Šī skata kristīgais liecinieks neatrāva acis no sava brāļa, mocekļa, saprotot, ka daudz kas saistās ar norunāto zīmi. Liesmas kļuva arvien lielākas. Mocekļa āda kļuva melna, bet norunātās zīmes nebija. Ne uz mirkli viņš nenovērsa acis no moku pilnā skata. Cietēja rokas sačervelējās. Likās, ka uguns savu darbu ir padarījusi, ka mocekļa sirds uz visiem laikiem apklususi; bet pēkšņi, [658] liesmu skautas, pret debesīm paceļas mocekļa abas rokas. Kristīgais brālis, kura sirds bailēs sāka pagurt, redz līksmo signālu, viņš jūt, ka no satraukuma dreb visa viņa miesa un atkal stipra kļūst ticība, cerība un drosme. Viņš raud prieka asaras.
Stāstot par nomelnējušajām, degošajām rokām, kas, liesmu apņemtas, paceļas uz augšu, br. Endrūss pats raudāja kā mazs bērns. Gandrīz visu klausītāju acīs bija asaras. Šī sapulce beidzās ap desmitiem vakarā. Tumsības mākoņi gandrīz pilnīgi izgaisa. Piecēlās br. Hemingvejs un sacīja, ka lietodams tabaku, pretodamies atklāsmēm un vajādams savu sievu, tāpēc, ka viņa ticēja atklāsmēm, viņš esot pilnīgi atkritis no Dieva, bet turpmāk viņš vairs tā negribot darīt. Brālis lūdza, lai sieva un visi mēs viņam piedotu. Viņa sieva teica aizkustinošus vārdus. Viņa meita un vēl daži citi piecēlās, lai lūgtu Dievu. Tad viņš paziņoja, ka pēc viņa domām māsas Vaitas sniegtās liecības nāk tieši no Dieva troņa un ka viņš nekad vairs neuzdrošinātos tām pretoties.
