Tomēr neviens par viņu neinteresējas vairāk kā mēs. Pirms mūsu aizbraukšanas uz Austrumiem pagājušajā rudenī es pat lielas sanāksmes priekšā runāju par viņu nepareizo izturēšanos pret māsu Mori. Es runāju par pienākumu godāt tos, kam gods nākas; man liekas, ka piesardzīgie, apdomīgie cilvēki ir tik tālu atšķīrušies no gudrības, ka vairs nav spējīgi pareizi novērtēt morālas vērtības. Es šai draudzei teicu, ka starp viņiem ir ļoti daudz tādu cilvēku, kas atrod laiku saiet kopā, dziedāt un spēlēt savus mūzikas instrumentus; viņi savu naudu atdod māksliniekiem savu attēlu pavairošanai vai arī izlieto to, apmeklējot sabiedriskas izpriecu vietas; bet viņiem nav nekā, ko dot misijas darbā spēkus izsmēlušai sievietei, kas no visas sirds pieņēmusi tagadējo patiesību un atnākusi šurp, lai dzīvotu kopā ar cilvēkiem, kam ir tikpat dārga ticība. Es viņiem ieteicu apstāties un pārdomāt, ko mēs darām, un ierosināju, lai viņi trīs mēnešus saviem mūzikas instrumentiem liktu klusēt un ņemtu laiku, lai, pazemojoties Dieva priekšā, sevi pārbaudītu, nožēlotu savus grēkus un lūgtu, līdz viņi iemācītos saprast, ko no viņiem prasa Dievs kā no ļaudīm, kas saucas par Viņa bērniem. Mani satrauca netaisnība, kas nodarīta Jēzum māsas Mores personā, un es personīgi ar dažiem [677] cilvēkiem par to runāju.
Šis notikums norisinājās klusībā. Bet, neskatoties uz to, ka par māsu Mori ziņoja atklātībā, kam sekoja liels un labs darbs Batl-Krīkas draudzē, tā tomēr nemaz necentās izpirkt savu pagātni, atsaucot māsu Mori atpakaļ. Bet pēc notikušā kāda sludinātāja sieva pat sacīja: “Es neredzu nekāda iemesla, kāpēc br. un māsa Vaiti ir sacēluši tādu troksni par māsu Mori. Man liekas, ka viņi neizprot stāvokli.” Tas tiesa, mēs neizprotam stāvokli. Stāvoklis ir daudz sliktāks, kā mēs to vērtējām. Ja mēs to būtu izpratuši, tad mēs nekad nebūtu atstājuši Batl-Krīku, pirms visā pilnībā nebūtu draudzei atklājuši tās grēku, ļaujot māsai Morei tādā veidā viņus atstāt, un tad būtu kaut kas darīts, lai atsauktu viņu atpakaļ.
Kāds Batl-Krīkas draudzes loceklis, pārrunājot māsas Mores aizbraukšanu, ir izteicis šādu domu: “Neviens tagad tādos gadījumos negrib uzņemties atbildību. Tikai brālis Vaits vienmēr ir rūpējies par šiem cilvēkiem.” Jā, viņš to ir darījis. Viņš ir bijis gatavs tos pieņemt savā mājā, līdz aizņemts katrs krēsls un gulta, un tad ir gājis pie saviem brāļiem un panācis, lai tie uzņemtu tos, kurus viņš vairs nespēja uzņemt. Ja šiem cilvēkiem vajadzēja naudu, viņš to deva un aicināja citus sekot viņa priekšzīmei. Batl-Krīkā jābūt cilvēkiem, kas darītu tā, kā viņš ir darījis, vai arī pār šo draudzi nāks Dieva lāsts. Tur ir ne tikai viens vien, bet piecdesmiti, kas vairāk vai mazāk spēj darīt, tā kā viņš darīja.
Mums ir teikts, ka mums jāatgriežas Batl-Krīkā. Bet mēs to negribam darīt. Varbūt tāds nekad nebūs mūsu pienākums. Mēs tur atradāmies zem smagām nastām, līdz mēs tās vairs nespējām izturēt. Dievam tur vajadzīgi stipri vīri un sievas, kas šo nastu smagumu izdalītu savā starpā. Kas iet uz Batl-Krīku, kas stājas tur kādā darbā, – bet nav labprātīgi pielikt savas rokas pie šāda veida darba, tad būtu tūkstošreiz labāk, ja viņi atrastos kaut kur citur. Ir cilvēki, kas redz un saprot un ar prieku kalpo Jēzum Viņa svēto personā. Lai viņiem ir vieta darbā. Un tie,[678] kas to nevar darīt, iet turp, kur viņi nestāv ceļā Dieva darbam.
Sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem, kas atrodas darba priekšgalā. Ja tie rīkojas nepareizi, tad viss iet nepareizi. Jo lielāka atbildība, jo lielāks posts šo atbildības nesēju neuzticības gadījumā. Ja vadošie brāļi uzticīgi nepilda savus pienākumus, tad tos nepildīs arī tie, kurus viņi vada. Kas atrodas darba priekšgalā Batl-Krīkā, tiem visās vietās jābūt par priekšzīmi ganāmpulkam. Ja viņi tā rīkosies, tad tie saņems lielu atalgojumu. Bet ja ne un tomēr ieņems šādas vietas, tad viņiem būs jādod briesmīgs norēķins.
Mēs darījām, ko spējām. Ja pagājušajā vasarā un rudenī mūsu rīcībā būtu bijuši līdzekļi, tad māsa More tagad atrastos pie mums. Kad mēs uzzinājām, kādi patiesībā ir mūsu apstākļi, par ko stāstīju Liecībās Nr. 13, mēs abi jutāmies priecīgi un sacījām, ka nevēlamies uzņemties atbildību par līdzekļiem. Tas tomēr bija nepareizi. Dievs grib, lai mums būtu līdzekļi, lai mēs varētu kā pagājušos laikos sniegt palīdzību, kur palīdzība ir vajadzīga. Sātans šinī ziņā grib saistīt mūsu rokas un citus vadīt uz bezrūpību, neiejūtību un mantkārību, lai arī uz priekšu atkārtotos tādi cietsirdīgi darbi kā māsas Mores gadījumā.
Mēs redzam bezpajumtniekus, atraitnes, bāriņus, cienīgus nabagus un trūkumā esošus sludinātājus kā daudzas izdevības izlietot līdzekļus par godu Dievam, Viņa darba virzīšanai uz priekšu un svēto ciešanu atvieglošanai, un man vajadzīgi līdzekļi, lai tos izlietotu Dievam. Piedzīvojumu, kas gūti pastāvīgo ceļojumu laikā gandrīz ceturtdaļā gadsimta, redzot cilvēkus, kam vajadzīga palīdzība, darījuši mūs spējīgus gudri un saprātīgi izlietot Kunga naudu. Es pati sev esmu pirkusi rakstāmlietas, pati segusi pasta izdevumus un daudz no savas dzīves laika izlietojusi, rakstot citu labā, un viss, ko par šo darbu esmu saņēmusi, nesegtu manu pasta izdevumu desmito daļu, lai gan šis darbs mani briesmīgi ir nogurdinājis un prasījis daudz dzīvības spēku. Kad mani ļoti lūdza un prasīja, lai pieņemu līdzekļus, es tomēr atteicos vai arī novēlēju tos labdarīgiem mērķiem kā izdevniecības savienībai. Uz priekšu es vairs tā nedarīšu. Es pildīšu savu pienākumu darbā kā vienmēr, bet bailes pieņemt naudu, lai izlietotu to priekš Kunga, man ir zudušas. Šis gadījums ar māsu Mori visā pilnībā mani atmodinājis, lai [679] redzētu, ka tikai sātana darba rezultātā mēs paliekam bez līdzekļiem.
Nabaga māsa More! Kad uzzinājām, ka viņa mirusi, mans vīrs to briesmīgi pārdzīvoja. Mēs abi jutāmies, it kā zaudējuši mīļu māti, pēc kuras tuvuma ļoti ilgojās mūsu sirds. Daži varbūt sacīs, ka, ja viņi būtu atradušies to cilvēku skaitā, kas kaut ko zināja par šīs māsas vajadzībām un ilgām, tad viņi tā nebūtu rīkojušies. Es ceru, ka jums nekad nebūs jāizjūt tādi sirdsapziņas pārmetumi, kādus spiesti izjust daži cilvēki, kas tik ļoti bija iegrimuši paši savos darbos un pasākumos, ka labprātīgi nespēja uzņemties kādu atbildību šīs māsas labā. Kaut Dievs žēlotu tos, kas tik ļoti baidījās no apkrāpšanas, ka ir gatavi atstāt bez ievērības cienīgu, pašuzupurīgu Kristus kalpu. Lai attaisnotu šo nolaidību un nevērību, ir teikti vārdi: Mēs jau tik daudzas reizes esam pievilti, ka mums bail no svešiniekiem. Vai mūsu Kungs un Viņa mācekļi devuši mums tādus norādījumus, lai mēs ļoti uzmanītos un neuzņemtu svešiniekus, lai nebūtu iespējama kļūda un izbēgtu no ciešanām, ko sagādātu necienīgas personas uzņemšana?
Pāvils aicina ebrejus: “Brāļu mīlestība lai pastāv.” Nemieriniet sevi, ka tagad ir tāds laiks, kad šis aicinājums nav vajadzīgs, kad brāļu mīlestība drīkst mitēties. Viņš vēl turpina; “Neaizmirstiet labprāt dot mājas vietu svešiniekiem, jo tā daži nezinot eņģeļus uzņēmuši savās mājās.” Lūdziet, lasiet Mat. 25,31. un tālāk. Lasiet šo tekstu, brāļi, kad jūs ģimenes rīta vai vakara lūgšanas brīdī nākošo reizi savās rokās paņemsiet Bībeli. Labie darbi, kurus savā laikā darījuši ļaudis, ko apsveiks Dieva valstībā, darīti Kristum Viņa ciešošo ļaužu personā. Kas šos labos darbus darīja, tie nedomāja, ka kaut ko dara priekš Kristus. Viņi nedarīja neko vairāk kā tikai savu pienākumu pret ciešošo cilvēci. Tie, kas atradīsies pie kreisās rokas, nevarēs saprast, ka, neņemot vērā Viņa ļaužu vajadzības, ir darījuši pāri Kristum. Tomēr viņi nebija rūpējušies par Jēzu Viņa svēto personā, un šīs nevērīgās nolaidības dēļ viņiem jāiet prom mūžīgā sodībā. Un viena no viņu nolaidības un nevērības izpausmēm izteikta sekojošos noteiktos vārdos: “Es biju svešinieks, bet jūs Mani neesat uzņēmuši.” [680]
Tas neattiecas vienīgi uz Batl-Krīkas draudzi. Mani ļoti apbēdina Sabata ievērotāju savtīgums, kas jūtams visur. Kristus nogājis sagatavot mums mūžīgus mājokļus, un vai lai mēs atsakāmies uzņemt Viņu tikai uz nedaudz dienām Viņa svēto personā, kam nav pajumtes? Viņš atstāja Savu godības mājokli, Savu majestātīgumu, augstā pavēlnieka stāvokli, lai glābtu pazudušo cilvēku. Viņš kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti. Viņš sevi pakļāva apvainojumiem, lai cilvēks tiktu paaugstināts, un ir sagādājis mums mājvietu, kas skaistumā un piemīlīgumā ir nesalīdzināma un pastāvēs tikpat ilgi, cik Dieva tronis. Kas beidzot uzvarēs un sēdēs ar Kristu uz Viņa troņa, tie sekos Viņa priekšzīmei un labprātīgi, priecīgi pienesīs upurus Viņam Viņa svēto personā. Kas nespēj to labprāt darīt, tie aizies prom mūžīgā sodībā.
