Pēdējo septiņu mēnešu laikā mēs mājās esam bijuši tikai apmēram četras nedēļas. Savos ceļojumos mēs esam sēdējuši pie daudziem un dažādiem galdiem, sākot no Aijovas līdz Mēnai. Daži, kurus mēs apmeklējām, dzīvo pilnīgā saskaņā ar saņemto gaismu. Citi, kam bijušas tādas pat iespējas iemācīties veselīgu un pareizu dzīves veidu, spēruši tikai pirmos soļus, lai mainītu savus līdzšinējos ieradumus. Viņi jums sacīs, ka nezina, kā pagatavot ēdienus pa jaunam. Tomēr šai jautājumā par ēdienu pagatavošanu viņiem nav tiesību aizbildināties, jo grāmatā “Kā dzīvot” ir daudz brīnišķu recepšu, un šis darbs ir aizsniedzams visiem. Es nesaku, ka viss, ko šī grāmata māca par ēdienu gatavošanu, ir pilnīgs. Es varbūt drīzumā sniegšu mazu darbu, kas dažā ziņā vairāk saskanēs ar maniem ieskatiem. Tomēr grāmata “Kā dzīvot” satur gandrīz neierobežotas pamācības ēdienu gatavošanā, kas jāievēro ceļotājam, pat starp septītās dienas adventistiem.
Daudzi nedomā, ka pareizi sagatavot ēdienu ir viņu [681] pienākums; tāpēc viņi šai virzienā nemaz necenšas. Šo darbu var veikt vienkārši, veselīgi un viegli, nelietojot taukus, sviestu un gaļu. Ir vajadzīga prasme, kas jāsavieno ar vienkāršību. Lai to panāktu, sievietei ir jālasa un pēc tam lasītais pacietīgi jāizpilda dzīvē. Daudzi cieš, tāpēc ka nevēlas pūlēties. Tādiem es saku: Jums ir pienācis laiks atmodināt savus snaudošos spēkus un sākt lasīt. Mācieties gatavot ēdienus vienkārši, tomēr tā, lai tie būtu ļoti garšīgi un veselīgi.
Ja ir nepareizi, gatavojot ēdienu, domāt tikai par garšas un ēstkāres apmierināšanu, tomēr nevienam nevajadzētu uzskatīt, ka pareiza ir barības vielu nepilnvērtīga diēta. Daudzus cilvēkus novājinājušas slimības, un viņiem vajadzīgs barojošs, bagāts un labi pagatavots uzturs. Mēs bieži atrodam pilnvērtīgu miltu maizi (graham bread), kas ir smaga, skāba un tikai daļēji izcepta. Tas ir izskaidrojams ar intereses trūkumu mācīties un bezrūpību svarīgajā ēdienu pagatavošanas pienākumā. Reizēm mums jāsastopas ar kūkām (gem – cakes) un mīkstiem biskvītiem (soft biscuit), kas ir izkaltēti bet ne izcepti, un arī ar citām līdzīgām lietām. Un tad pavāri jums teiks, ka viņi labi zina vecos ēdienu pagatavošanas veidus un arī prot tā strādāt, bet, ja runā patiesību, tad jāsaka, ka viņu saimei nepatīk pilnvērtīgu miltu (graham) maize; viņi domā, ka, mainot vecos ieradumus, viņi nomirs badā.
Man jāsaka, ka es par to nebrīnītos. Veids, kādā jūs uzturu pagatavojat, padara to nebaudāmu. Tāda barība noteikti izsauks gremošanas traucējumus. Šie nabaga pavāri un tie, kas ēd viņu pagatavotos ēdienus, nobēdājušies jums stāstīs, ka veselības reforma viņiem nav piemērota. Kuņģis nespēj pārvērst labā maizē tādu, kas ir nepilnvērtīga, smaga un skāba; bet šī sliktā maize gan izsauks vesela kuņģa saslimšanu. Kas ēd šādu uzturu, to spēki samazinās. Vai bez iemesla? Daži no šiem cilvēkiem sevi sauc par veselības reformētājiem, bet viņi tādi nav. Viņi neprot pagatavot ēdienus. Viņi cep kūkas un pilnvērtīgu miltu maizi, vāra kartupeļus, bet vienmēr vienu un to pašu, reti ko izmainīdami, un organisms neiegūst spēkus. Viņiem liekas, ka laiks, [682] kas izlietots, mācoties gatavot veselīgus un garšīgus ēdienus, ir izšķiests. Daži rīkojas tā, it kā tas, ko viņi apēd, aiziet zudumā un viss, ar ko viņi var kuņģi piepildīt, labuma ziņā līdzinātos ar neatlaidīgām pūlēm pagatavotiem ēdieniem. Ir svarīgi, lai uzturs mums garšotu. Ja ēdam tikai mehāniski, tad organisms nesaņem pietiekoši barības vielu un nepieaug spēkā. Pretējais vērojams, ja kuņģī uzņemtais ēdiens sagādā baudījumu. Mēs sastāvam no tā, ko mēs ēdam. Lai mūsu asinis būtu labas, ir jāuzņem pareizs uzturs un pie tam pareizi sagatavots.
Kas gatavo ēdienus, tiem reliģija uzliek pienākumu mācīties, kā dažādos veidos sagatavot veselīgu un garšīgu uzturu. Mātēm vajadzētu mācīt bērnus, kā gatavot ēdienus. Kāda cita izglītība jaunai sievietei varētu būt vēl svarīgāka? Ēšana saistās ar dzīvību. Trūcīgs, nepilnvērtīgs un slikti pagatavots uzturs, novājinot asinis radošos orgānus, pastāvīgi pasliktina asins sastāvu. Ir sevišķi svarīgi, lai ēdienu pagatavošanas mākslu uzskatītu par vienu no galvenajiem izglītības nozarojumiem. Labu pavāru ir pavisam maz. Jaunas sievietes domā, ka kļūt par pavāru nozīmē pazemoties kalpa stāvoklī. Tā tas tomēr nav. Viņas šo jautājumu neapskata no pareiza redzes viedokļa. Zinātne par veselīgu ēdienu pagatavošanu, sevišķi par maizes cepšanu, nav maznozīmīga.
Daudzās ģimenēs cilvēki cieš no gremošanas traucējumiem. Šo saslimšanu iemesls bieži ir slikta maize. Namamāte nolemj, ka to nedrīkst aizsviest prom, un saime šo maizi apēd. Vai slikta maize izlietojama šādā veidā? Vai jūs to gribat ievadīt kuņģī, lai pārvērstu asinīs? Vai kuņģim ir spēks skābu maizi padarīt par saldu, smagu par vieglu vai sapelējušu par svaigu?
Audzinot meitas, mātes šai izglītības nozarei nepiegriež vērību. Viņas vienas uzņemas rūpju nastas un strādā, līdz viņu spēki gandrīz pilnīgi izsmelti, bet savas meitas aizbildina, ka viņām jāejot ciemos, jātamborējot vai jānododoties citām viņām pašām patīkamām lietām. [683] Tā ir nepareiza mīlestība, nepareiza laipnība. Mātes kļūdainā rīcība atnes ļaunumu bērna dzīvei, un šis iespaids bieži vien jūtams visu mūžu. Kad meita ir tik veca, ka varētu nest vienu otru dzīves nastu, tad viņa tam vēl nav sagatavojusies. Tāda meita neuzņemsies dzīves rūpes un nastas. Viņa staigās apkārt, darba nenoslogota, atrodot iespējas un iemeslus, kā izvairīties no atbildībām, kamēr rūpju nasta smagi spiež māti, kas iet savu ceļu līdzīgi ratiem zem smagas kūlīšu kravas. Meita nedomā, ka viņa ir nepieklājīga, bet viņa ir bezrūpīga un nevērīga, jo pretējā gadījumā viņa redzētu mātes nogurušo skatu un sāpju izteiksmi sejā un censtos darīt savu daļu, nest smagākās nastas un palīdzēt, jo māte ir jāatslogo no rūpēm, vai arī viņai būs jāliekas ciešanu gultā, kas var būt arī viņas nāves gulta.
Kāpēc mātes grib būt tik aklas un nevērīgas savu meitu audzināšanā? Es jūtos sāpināta, kad, apmeklējot dažādas ģimenes, redzu māti nesam smagās nastas, kamēr meita, dzīvespriecīga, enerģiska, vesela un stipra, dzīves rūpes un grūtības nemaz nepazīst. Kad notiek lielākas sanāksmes un ģimenēm jārūpējas par atnākušo sabiedrību, tad bieži visas rūpes uz sevis uzņemas māte, kamēr meitas sēd un tērzē ar jauniem draugiem, pavada laiku viesu vidū. Šāda nostāja man liekas tik nepareiza, ka es tikko varu atturēties, lai nerunātu ar bezrūpīgajiem, nevērīgajiem jauniešiem un neaicinātu viņus pie darba. Atbrīvojiet savu nogurušo māti. Lieciet viņai apsēsties viesistabā un pamudiniet viņu atpūsties un priecāties savu draugu sabiedrībā.
Tomēr šai lietā vainīgas nav vienīgi meitas. Kļūdu ir pielaidusi arī māte. Viņa nav pacietīgi mācījusi meitām, kā pagatavojami ēdieni. Viņa zina, ka meitām trūkst zināšanu ēdienu pagatavošanai, un tāpēc nekad nevar justies brīva no darba. Viņai jābūt klāt visur, kur vajadzīga gudrība un uzmanība. Jaunām sievietēm vajadzētu apgūt pilnīgas zināšanas ēdiena pagatavošanā. Lai arī kādi būtu viņu dzīves apstākļi, šīs ir zināšanas, [684] ko vienmēr var praktiski izlietot. Tā ir viena no izglītības nozarēm, kam ir vistiešākais iespaids uz cilvēka dzīvību, sevišķi uz mīļo tuvinieku dzīvību. Daudzas sievas un mātes, kas nav saņēmušas pareizu audzināšanu un neprot pagatavot ēdienus, ik dienas sniedz savai ģimenei slikti pagatavotu uzturu, kas pastāvīgi un nenovēršami bojā gremošanas orgānus, pasliktinot asins sastāvu, un bieži izsauc akūtus iekaisumus un priekšlaicīgu nāvi. Daudzus cilvēkus ieved kapā smagas, skābas maizes ēšana. Man stāstīja, ka kādā gadījumā kalpone izcepusi smagu, skābu maizi. Lai no tās atbrīvotos un neveiksmi apslēptu, viņa maizi atdevusi divām ļoti lielām cūkām. Otrā rītā namatēvs atradis savas cūkas beigtas un, pārbaudot siles, ieraudzījis šīs smagās maizes gabalus. Viņam jautājot, kalpone atzinusies, ko darījusi. Viņai pat prātā nebija nācis, ka smagā maize uz cūkām atstās tādu iespaidu. Ja smagā, skābā maize nokauj cūku, kas var aprīt klaburčūsku un gandrīz kuru katru riebīgu lietu, kādu iespaidu tad tā atstās uz cilvēka jūtīgajiem gremošanas orgāniem?
Katras ticīgas kristīgas meitenes un sievietes pienākums ir nekavējoties mācīties, kā no nebīdelētiem kviešu miltiem izcept labu, saldu un vieglu maizi. Mātēm vajadzētu ņemt savas meitas līdzi uz virtuvi, kad viņas vēl ir pavisam jaunas, un mācīt viņām ēdienu pagatavošanas mākslu. Māte nevar gaidīt, ka meitas izpratīs mājturības noslēpumus, ja viņas šai virzienā nemācās. Norādījumus vajadzētu sniegt pacietībā un mīlestībā un ar savu gaišo sejas izteiksmi un iepriecinošiem vārdiem padarīt šo darbu, cik vien iespējams, patīkamu. Ja meitas kļūdās vienu, divas vai trīs reizes, tad nerājiet tās. Mazdūšība jau pati dara savu darbu, kārdinot viņas teikt: “Nav vērts, es to nevaru veikt!” Šāds brīdis nav norāšanai piemērots laiks. Griba kļūst vāja. Nepieciešami iedrošinoši, priecīgi un cerību pilni vārdi, kā: “Nekad nedomā par pielaistajām kļūdām. Tu esi [685] tikai mācekle, un ir dabīgi, ka Tu kļūdies. Mēģini atkal no jauna. Domā par to, ko Tu dari. Esi ļoti uzmanīga, un Tev noteikti izdosies.”
Daudzas mātes neizprot šīs zināšanu nozares svarīgumu un labāk dara visu vienas pašas, lai tikai nevajadzētu uzņemties grūtības un pūles, kas saistās ar bērnu apmācīšanu un viņu pielaisto kļūdu panešanu. Un, kad meitām, kaut arī viņas cenšas, neveicas, tad māte viņas aizsūta prom ar vārdiem: “Nav vērts, jūs tāpat neizdarīsiet šo vai to darbu. Jūs mani vairāk traucējat un apgrūtināt, nekā palīdzat.”
Tā mācekļu pirmās pūles tiek atraidītas, un pirmā neveiksme tā atvēsina viņu interesi un dedzību uz mācīšanos, ka viņas baidās no nākošā mēģinājuma un labāk šuj, ada, uzpoš māju un dara visu ko, lai tikai nebūtu jāgatavo ēdieni. Šāda mātes izturēšanās ir ļoti nepareiza. Viņai vajadzēja savas meitas pacietīgi pamācīt, lai viņas praktiskajā darbā iegūtu pieredzi, kas novērstu neveiklību un pilnveidotu nepiedzīvojušā strādnieka neprasmīgās kustības. Šeit es gribu pievienot izvilkumus no Liecības Nr. 10, kas publicēta 1864. gadā:
