Tikko bijām atgriezušies no Austrumiem, mans vīrs, uzzinājis, ka nekas nav darīts, lai izpildītu mūsu lūgumu aicināt māsu Mori šurp, kur viņa tagad varētu pārnākt uz dzīvi pie mums, rakstīja viņai vēstuli, lai viņa, cik vien iespējams, ātri brauktu pie mums. Uz šo vēstuli viņa atbildēja sekojoši:
Lilenda (Leland), Lilino (Leelenaw) grāfiste, Mičiganas štats 1868. gada 20. februrī.
Mans dārgais brāli Vait! Tavu 3. februārī rakstīto saņēmu sliktā veselības stāvoklī, jo neesmu pieradusi pie šīm aukstajām ziemeļzemju ziemām, kad zemi sedz trīs līdz četras pēdas dziļš sniegs. Pastu mums tagad piegādā uz slēpēm.
Liekas, ka pirms pavasara navigācijas atklāšanas man pie jums nokļūt nav iespējams. Ceļi pat bez sniega ir diezgan slikti. Viņi man saka, ka vislabāk esot gaidīt uz navigācijas atklāšanu un tad doties uz /Milwaukee/ un no turienes uz /Grand Haven/, lai pēc tam ar vilcienu brauktu līdz jums vistuvākajai vietai. Biju cerējusi nokļūt pie mūsu mīļajiem ļaudīm jau rudenī, bet šī priekštiesība man netika piešķirta.
Man liekas, ka patiesības, kam mēs ticam, kļūst arvien nopietnākas un svarīgākas un mūsu darbs, kam jāsagatavo ļaudis Kunga atnākšanai, nav atliekams. Mums ne tikai pašiem jāietērpjas kāzu apģērbā, bet par nepieciešamo sagatavošanos uzticīgi jāstāsta arī citiem. Es vēlētos nokļūt pie jums, bet liekas, ka tas nav iespējams vai arī vismaz nav ieteicams vienai pašai sliktā veselības stāvoklī doties tādā ceļojumā ziemas vidū. Kad notiks Ģenerālkonference, kuru jūs minējāt? Un kur tā [672] notiks? Domāju, ka caur “Review” es to gan uzzināšu.
Liekas, saslimu tāpēc, ka Sabatu pavadīju viena pati savā aukstajā istabiņā, bet nevarēju iedomāties, ka Sabatu varētu svētīt saules dienas (svētdienas) ievērotāju vidū, kur dienas kārtībā ir visādi darbi un laicīgas sarunas. Domāju, ka pirmās nedēļas dienas ievērotājiem šī diena ir vissmagākā darba diena. Tiešām man liekas, ka vislabākie svētdienas svētītāji pareizi netur svētu nevienu dienu. Ak, kā es ilgojos atkal būt kopā ar Sabata ievērotājiem! Māsa Vaita vēlēsies mani redzēt reformētā tērpā. Vai viņa nebūtu tik laipna un neatsūtītu man paraugu, par ko es satiekoties samaksāšu. Man šķiet, ka, ierodoties pie jums, man tādam tērpam jau vajadzētu būt. Man tas ļoti patīk. Māsa Tompsone domā, ka arī viņa labprāt nēsātu reformēto tērpu.
Man grūti elpot, jo vairāk per nedēļu neesmu varējusi gulēt. Iemesls tam, pēc manām domām, ir saplaisājušais dūmvads, kāpēc gulēt iešanas laikā manu istabu pildīja dūmi un gāzes, un tādā pat telpā man nācās arī gulēt, jo to nav iespējams pareizi izvēdināt. Sākumā es nedomāju, ka dūmi ir tik neveselīgi, un arī neņēmu vērā dažādās gāzes, kas radās no malkas un oglēm un kopā ar dūmiem piesārņoja gaisu. Es atmodos ar tādu gaisa trūkuma izjūtu, ka nakts pavadīju sēdot, jo likās, ka guļot nevaru elpot. Nekad agrāk nebiju izjutusi tik briesmīgu aizdusu (gaisa trūkumu). Es baidījos, ka nekad vairs nevarēšu gulēt. Tad es sevi nodevu Dieva rokās dzīvībai vai nāvei, lūdzot Viņu mani saudzēt, ja vēl kaut kādā veidā esmu vajadzīga Viņa vīna dārzā; citas vēlēšanās dzīvot man nebija. Es jutos pilnīgi samierinājusies ar Dievu un nodevos Viņa rokās. Bet es arī sapratu, ka man jāpretojas sātaniskajiem iespaidiem. Tāpēc es pavēlēju sātanam no manis atkāpties un teicu Kungam, ka pati nevēlos ne dzīvību, ne nāvi, bet pilnīgi padodos Viņam, kam nekas nav apslēpts. Es nezināju, ko nākotne man var nest, tāpēc teicu: Tavs prāts ir vislabākais. [673] Dzīvei priekš manis nav nekādas vērtības, ja iet runa par tās priekiem. Visas bagātības un viss gods, ko tā var dot, nav nekas, salīdzinot ar derīgumu. Es neilgojos pēc tādām mantām; tās nevar apmierināt, nedz aizpildīt sāpīgo tukšuma izjūtu, ko aiz sevis atstāj neizpildīts pienākums. Es negribētu dzīvot nelietderīgu, bezsatura dzīvi. Un, ja arī šāda nāve atgādina mocekļu nāvi, es esmu ar mieru mirt, ja tas ir Dieva prāts.
Dienu iepriekš es māsai Tompsonei sacīju: ”Ja es būtu pie br. Vaita, tad par mani lūgtu Dievu un es kļūtu vesela.” Viņa jautāja, vai nevaram ataicināt jūs un br. Endrūsu; tas tomēr likās neiespējami, jo, pēc visa spriežot es jūsu atbraukšanu nesagaidītu. Es sapratu, ka Kungs ar Savu lielo spēku un vareno elkoni var mani darīt veselu arī šeit, ja tas būtu man vislabākais. Es jutos droša, ka Viņam tas iespējams. Es zināju, ka Viņš var sūtīt eņģeli, kas cīnītos pret to, kam ir nāves vara, tas ir, velnu, un biju pārliecināta, ka Viņš to darītu, ja tas būtu vislabākais. Es arī sapratu, ka Viņš var norādīt uz līdzekļiem, kas nepieciešami priekš manas atveseļošanās, un ka, ja tas būs vajadzīgs, Viņš to noteikti arī darītu. Drīz pēc tam man kļuva labāk, un es mazliet varēju gulēt.
Tā jūs redzat, ka vēl esmu dzīva, kā piemineklis Dieva žēlastībai un uzticībai, ar kādu Viņš rūpējas par Saviem ciešošajiem bērniem. Viņš cilvēku bērnus labprāt negrib ne apbēdināt, ne sāpināt; bet reizēm grūtības un bēdas vajadzīgas kā audzinošs līdzeklis, lai mēs tik daudz nepieķertos šīs zemes dzīvei.
“Un liec mums meklēt pastāvīgu laimi
aiz mūsu seklās un iznīkstošās pasaules robežām.”
Tagad es varu sacīt līdz ar dzejnieku:
“Kungs man nav jābaidās,
Vai dzīvoju, vai mirstu.
Es priecāšos, ja ilgi mani gadi,
Lai ilgi kalpotu es Tev.
Ja dzīve īsa, kam bēdāties?
Šai zemei jāiet bojā.
Tu neliec nastas grūtākas
Par tām, ko pats reiz nesi.
Kas Viņa valstī vēlas nākt,
Tam jāiet caur šīm durvīm.
Kungs, nāc, ja žēlastībā lēmi, [674]
Ka redzu Tavu vaigu;
Ja prieku sēji zemes virsū,
Kāds būsi godībā, mans Kungs?
Es laimīgs beigšu savu bēdu stāstu
Un smago, grēka mākto dienu skaitu,
Lai reiz ar visiem cīnītājiem
Kā uzvarētājs teiktu Dievu.
Kas mani gaida, nezinu,
Mans skats to nespēj saredzēt;
Bet labi man, ka Kungs to zin.
Viņš mani neatstās nekad.”
(Pēc /Baxter/)
Pagājušajā naktī atkal nevarēju gulēt, un
šodien jūtos ļoti slikti. Lūdziet, lai notiek Dieva prāts, lai tas
piepildās vai nu caur manu dzīvi vai nāvi.
Mūžīgās dzīvības cerībā jūsu Hena More.
P.S Ja zināt kādu citu iespēju, kā es drīzāk varētu nokļūt pie jums, tad ziņojiet par to. H.M.”
Viņa ir mirusi, tomēr runā. Vēstules, ko šeit citēju, ar dziļu interesi lasīs tie, kas pēdējā “Review” numurā būs lasījuši paziņojumu par viņas nāvi. Viņa varēja kļūt par svētību kurā katrā Sabata turētāju ģimenē, kas būtu izpratuši viņas vērtību; bet tagad viņa dus. Mūsu brāļi Batl-Krīkā un tās apkārtnē, uzņemot šo dievbijīgo sievieti, varēja darīt vairāk, nekā tikai apsveikt Jēzu savās mājās. Bet šī iespēja ir zudusi. To darīt nebija ērti. Viņi to nepazina. Viņa bija jau gados un varēja kļūt par apgrūtinājumu. Šādas izjūtas aizslēdza viņai to mājas, kas sevi sauc par Jēzus draugiem, kas gaida uz Viņa drīzo atnākšanu, un aizdzina viņu prom no cilvēkiem, kurus viņa mīlēja, pie tādiem, kas neatzina viņas ticību, prom uz Mičiganas ziemeļiem, ziemas aukstumā, kas viņu sastindzināja nāvē. Viņa mira kā mocekle, un viņas nāvē vainojams ir baušļus turošās tautas savtīgums un mantkārība.
Dievišķā aizgādība šinī gadījumā briesmīgi norājusi to cilvēku rīcību, kas šo svešinieku neielaida savās [675] mājās. Viņa patiesībā nebija svešinieks. Viņas labā slava bija zināma, tomēr viņu neuzņēma. Daudzi nopietni pārdomās māsas Mores likteni, viņas uzturēšanos Batl-Krīkā, pazemīgi lūdzot pajumti pie ļaudīm, kas viņai tik mīļi. Un, ja šie cilvēki domās sekos viņai uz Čikāgu, kur viņa aizņēmās naudu ceļa izdevumu segšanai uz savu pēdējo dusas vietu, – un ja viņi padomās par kapa kopu /Leelenaw/ zemē, kur sev mieru atradis šis mīļais bezpajumtnieks, – Dievs, žēlo tos, kas vainīgi viņas gadījumā!
Nabaga māsa More! Viņa dus. Mēs darījām, ko spējām. Kad pagājušajā augustā bijām Batl-Krīkā, mēs saņēmām pirmo no šeit citētajām vēstulēm, bet mums nebija naudas, ko viņai aizsūtīt. Mans vīrs rakstīja uz Viskonsinu un Aijovu, prasot līdzekļus, un saņēma septiņdesmit dolāru, kas sedza ar pagājušajā septembrī Rietumos notikušajām saistītos izdevumus. Mēs cerējām, ka, atgriežoties no rietumiem, saņemsim līdzekļus, ko nekavējoties varēsim aizsūtīt māsai Morei, lai viņai būtu iespējams nokļūt mūsu jaunajā dzīves vietā /Montcalm/ apgabalā.
Augstsirdīgi Rietumu draugi deva mums vajadzīgos līdzekļus, bet, kad nolēmām pavadīt br. Endrūsu uz Mēnu, šo lietu atlikām, līdz būsim atgriezušies mājās. Austrumos mēs nedomājām uzturēties ilgāk par četrām nedēļām, un tad pēc atgriešanās mums vēl būtu pietiekoši laika, lai nosūtītu māsai Morei naudu un viņa pirms navigācijas izbeigšanās varētu pārbraukt uz mūsu māju. Bet, kad izšķīrāmies palikt Austrumos dažas nedēļas ilgāk, kā iepriekš bijām plānojuši, mēs nekavējoties rakstījām dažiem brāļiem šai apkārtnē, uzticēdami viņiem rūpes par māsas Mores pārbraukšanu un par viņas uzturēšanos šeit līdz mūsu atgriešanās brīdim. Es saku, mēs darījām, ko spējām.
Bet vai mums par šo māsu vajadzēja vairāk interesēties kā citiem? Ko mums varēja dot šī darbā nogurusī misionāre? Viņa nespētu veikt mūsu mājas darbus, un mums bija tikai viens bērns, ko viņa varētu mācīt. Tiešām neko daudz nevarēja gaidīt no savus spēkus izsmēlušās sievietes, kas bija jau gandrīz 60 gadus veca. Mums [676] viņa tiešām nebija sevišķi vajadzīga, tikai – lai Dieva svētības nāktu pār mūsu māju. Ir daudz iemeslu, kāpēc mūsu brāļiem vajadzēja vairāk interesēties par māsu Mori nekā mums. Mēs viņu nekad nebijām redzējuši un par viņas dzīvi un nodošanos Kristus lietai un cilvēcei zinājām tikai tikpat daudz, cik visi citi “Review” lasītāji. Brāļi Batl-Krīkā šo cēlo sievieti, un daži no viņiem lielākā vai mazākā mērā zināja par viņas ilgām un trūkumu. Mums nebija naudas, ar ko viņai palīdzēt, bet viņiem tā bija. Mūs jau tā nomāca rūpju nasta, un mājās mums bija vajadzīgi jaunības enerģijas un dzīves prieka pildīti cilvēki. Palīdzība bija vajadzīga mums, bet ne mums vajadzēja palīdzēt citiem. Pie tam vairākumam mūsu brāļu Batl-Krīkā ir tādi apstākļi, ka māsa More viņiem nesagādātu nekādas rūpes vai grūtības. Viņiem ir laiks, spēks un salīdzinoši viņiem rūpju ir daudz mazāk.
