“Bērni, kas lutināti un auklēti, vienmēr gaidīs pret sevi tādu izturēšanos, un, ja viņu cerības nepiepildās, tad viņi kļūst neapmierināti un mazdūšīgi. Tāda rīcība un noskaņojums iezīmēs visu viņu dzīvi; viņi jutīsies bezpalīdzīgi, meklēs palīdzību pie citiem, gaidot, lai citi viņiem izdabātu un pakļautos. Bet, ja viņiem runā pretī, pat tad, kad viņi jau pieauguši par vīriem un sievām, viņi domā, ka pret viņiem izturas nepareizi; un tā viņi mokās, iedami cauri dzīvei, tik tikko spēdami panest paši sevi, bieži kurnēdami un skaizdamies, ka viss nenotiek pēc viņu prāta.
Neizpratnē vecāki māca saviem bērniem mācības, kas priekš viņiem izrādīsies postošas un kas sēj ērkšķus zem viņu pašu kājām. Viņi domā, ka, apmierinot bērnu iegribas un ļaujot viņiem izdabāt savām tieksmēm, viņi iemantos savu [686] bērnu mīlestību. Kādi maldi! Bērni, kas tā tiek lutināti, uzaug savās iegribās neierobežoti, nepiekāpīgi savās tieksmēs, savtīgi, prasoši un uzpūtīgi, par lāstu sev un visiem ap viņiem. Lielā mērā vecāku rokās ir bērnu nākošo dienu laime. Uz viņiem gulstas svarīgais darbs – veidot šo bērnu raksturu. Bērnībā dotās pamācības pavadīs viņus visā dzīvē. Vecāki sēj sēklu, kas uzaugs un nesīs augļus, labus vai sliktus. Viņi var sagatavot savus dēlus un meitas laimei vai postam.
Bērniem jau ļoti agri vajadzētu mācīties būt derīgiem, palīdzēt pašiem sev un palīdzēt citiem. Daudzas šī laikmeta meitas bez sirdsapziņas pārmetumiem var noskatīties, kā mātes pūlas, vāra, mazgā veļu un gludina to, kamēr pašas sēd istabā, lasa stāstus, ada apmales, tamborē vai izšuj. Viņām sirds ir tik nejūtīga kā akmens. Bet kur radies šis ļaunums? Kas ir tie, kuri parasti šajā lietā ir visvairāk vainīgi? Nabaga piekrāptie vecāki! Viņi neņem vērā savu bērnu nākamo labumu un savā nepareizajā maigumā ļauj viņiem slinki sēdēt vai arī darīt pavisam nenozīmīgas lietas, kas neprasa ne prātu, ne muskuļu pielietošanu, un tad vecāki savas slinkās meitas atvaino ar nespēku un vājumu. Kas viņas ir padarījis vājas? Daudzos gadījumos vainīga vecāku nepareizā rīcība. Samērīga vingrināšanās mājas darbos attīsta kā garu, tā arī miesu. Bet nepareizu uzskatu dēļ bērniem šīs iespējas atņem, līdz darbs viņiem sāk riebties. Tas ir nepatīkams un nesaskan ar viņu cilvēka lieluma izpratni. Valda uzskats, ka cēlai sievietei nav jāstrādā, ka pat ir nepieklājīgi mazgāt traukus, gludināt veļu un stāvēt pie veļas vannas. Mūsu nelaimīgajā laikmetā bērniem sniedz šādu modes mācību.
Dieva ļaudīm vajadzētu vadīties no augstākiem principiem nekā pasaules cilvēkiem, kas cenšas visu savu rīcību piemērot modei. Dievbijīgiem vecākiem savus bērnus vajadzētu audzināt [687] lietderīgai dzīvei….Sagatavojiet viņus nest nastas jau jaunībā. Ja jūsu bērni nav raduši strādāt, tad viņi ātri pagurs. Viņi sūdzēsies par sāpēm sānos, plecos un par nogurumu locekļos, un jums draud briesmas līdzjūtībā pašiem padarīt viņu darbu, neļaujot viņiem izjust pat ne vismazākās ciešanas. Sākumā bērniem uzlieciet vieglākas nastas un tad ar katru dienu tās palieliniet, līdz viņi zināmu darba daudzumu var padarīt bez noguruma. Bērnu sānu un plecu sāpju galvenais iemesls ir bezdarbība….
Mātēm vajadzētu savas meitas ņemt līdzi virtuvē un pacietīgi tās audzināt. Viņu miesas uzbūvei šāds darbs nāks par labu; muskuļi iegūs pienācīgu vingrumu un domas, dienai noslēdzoties, būs veselīgākas un cēlākas. Viņas varbūt būs nogurušas, bet cik salda ir atpūta pēc pareiza darba daudzuma. Miegs, brīnišķais dabīgais atjaunotājs, dos jaunus spēkus nogurušajai miesai un sagatavos to nākošās dienas pienākumiem. Nelieciet bērniem domāt, ka ir vienalga, vai viņi strādā vai ne. Māciet viņiem, ka viņu palīdzība ir vajadzīga, ka viņu laikam ir vērtība un ka jūs esat atkarīgi no viņu darba.”
