Nākošajā Sabatā mēs satikāmies ar Orleānas draudzi, kuru mans vīrs iepazīstināja ar mūsu māsas Hannas Mores lietu, kas pelna mūsu visdziļāko līdzjūtību. Kad pagājušajā vasarā mūs apmeklēja br. /Amadon/, viņš pastāstīja, ka māsa More ir bijusi Batl-Krīkā un, neatradusi nodarbošanos, aizgājusi uz /Leelenaw/ apgabalu, lai apmestos pie kāda sena drauga, kurš savā laikā strādāja par līdzstrādnieku Centrālāfrikas misijas laukā. Mans vīrs un es ļoti skumām, ka šis mīļais Kristus kalps juties spiests atstāt savu ticības biedru sabiedrību, un mēs nolēmām viņai rakstīt un aicināt uz dzīvi pie mums. Vēstulē mēs viņu uzaicinājām satikties /Wright/, uz kurieni mums bija norunāts braukt, lai pēc tam viņa pārnāktu uz dzīvi pie mums. /Wright/ mēs viņu nesastapām. Es šeit citēšu viņas atbildi uz mūsu vēstuli, kas datēta ar 1867. gada 29. augustu un ko mēs saņēmām Batl-Krīkā:
“Br, Vait! Jūsu laipnais paziņojums sasniedza mani ar šīs nedēļas pastu. Tā kā pastu šeit saņemam tikai vienu reizi nedēļā un rīt to vedīs atpakaļ, tad steidzu atbildēt. Mēs šeit dzīvojam biezokņos, un kāds indiānis, [667] kājām ejot aiznes pastu piektdienās un atpakaļ atgriežas otrdienās. Par braukšanu aprunājos ar br. Tompsonu, un viņš saka, ka labākais un drošākais ceļš būtu braukt ar kuģi līdz /Milwaukee/ un tālāk līdz /Grand Haven/.
Braucot šurp izdevu visu savu naudu un, pieņēmusi aicinājumu apmesties br. Tompsona ģimenē, palīdzēju māsai Tompsonei mājas darbos un šūšanā. Par to saņēmu vienu dolāru un piecdesmit centus nedēļā, kas sastāv no piecām darba dienām, jo viņi negrib, ka es viņiem strādāju svētdienā (pirmā ned. d.) un es pati nestrādāju Kunga dusas dienā, kuru vienīgo atzīst Bībele. Viņi nemaz negrib, ka es viņus atstāju, neskatoties uz mūsu ticības atšķirībām; un br. Tompsons saka ka es varot palikt pie viņiem, tikai lai es par savu ticību nerunāju viņa ļaudīm. Viņš pat mani ir aicinājis pavadīt viņu sludināšanas ceļojumos, un es to esmu darījusi. Māsai Tompsonei vajadzīga audzinātāja bērniem, jo ārpasaules iespaids ir tik postošs un skolas tik netikumīgas, ka viņa savus mīļos bērnus negrib sūtīt tādos cilvēkos, kamēr viņi nav kļuvuši par kristiešiem, kā viņa saka. Viņu vecākais dēls, kam pašlaik sešpadsmit gadu, ir dievbijīgs un uzticīgs jauneklis. Viņi daļēji ir pieņēmuši veselības reformu, un es domāju, ka drīz to atzīs un iemīlēs pilnīgi. Viņš ir pasūtījis “Veselības Reformētāju”. Es viņam parādīju dažus līdzatvestos eksemplārus.
Es ceru un lūdzu Dievu, lai viņš pieņemtu Svēto Sabatu. Māsa Tompsone jau tam tic. Viņš apbrīnojamā kārtā pieķēries pats saviem ceļiem un noteikti domā, ka rīkojas pareizi. Kaut es tikai varētu panākt, lai viņš izlasītu grāmatas, kuras esmu paņēmusi sev līdzi, kā “Patiesība par Sabatu” (History of the Sabath) u.c., bet viņš uz tām raugās ar neuzticību un saka, ka pēc viņa domām tās nes maldus viņu nostājā; tomēr domāju, ka, ja viņi tikai rūpīgi izlasītu visus mūsu principus, tad viņi tos atzītu par Bībeles patiesībām un ieraudzītu to skaistumu un sakarīgumu. Es nemaz nešaubos, ka māsa T. nekavējoties ar prieku kļūtu par septītās dienas adventisti, ja viņas vīrs tik nikni tam nepretotos. [668] Pirms es atnācu uz šejieni, jutos pārliecināta, ka te mani gaida darbs; tomēr šai ģimenei patiesība jau ir atklāta un, ja es to nevaru vadīt tālāk uz priekšu, tad man liekas, ka savu darbu esmu jau padarījusi vai gandrīz padarījusi. Es nekaunos no Kristus, nekaunos Viņa dēļ šīs samaitātās paaudzes priekšā un ar prieku gribu savienot savu likteni ar Sabata turētājiem un Dieva izredzētajiem ļaudīm.
Lai nokļūtu Grinvilā (Greenville), man vajadzīgi vismaz desmit dolāri. Tos pievienojot mazajai summai, ko esmu nopelnījusi, būtu pietiekoši. Bet tagad es gaidīšu, ko jūs man atrakstīsiet un paziņosiet, kādas ir jūsu domas attiecībā par naudas sūtīšanu man. Pavasarī jau es pati varēšu segt visus ceļa izdevumus, un es domāju, ka labprāt braukšu pie jums. Manas sirds karstākā vēlēšanās ir, lai Kungs mūs vadītu un svētītu visus mūsu pasākumus. Kaut es varētu stāvēt tieši tajā vietā, kuru Kungs man nolēmis Viņa morālajā vīna kalnā, un priecīgi izpildītu katru pienākumu, lai arī cik grūts tas man liktos, kaut vienmēr mana rīcība saskanētu ar Viņa labo prātu, – tā ir mana sirsnīgākā vēlēšanās un mana karstākā lūgšana. Hanna More.”
Saņēmuši šo vēstuli, mēs nolēmām pirmajā brīvajā brīdī aizsūtīt māsai Morei vajadzīgo summu. Pirms savu nodomu varējām izpildīt, izšķīrāmies doties uz Mēnu. No turienes atgriezties paredzējām pēc dažām nedēļām, kad arī vēl pietiktu laika naudas nosūtīšanai un viņas pārbraukšanai pirms navigācijas pārtraukšanas. Bet, nolēmuši palikt un strādāt Menā, Ņūhempšīrā, Vermontā un Ņujorkā, mēs rakstījām kādam brālim šinī apgabalā, lai viņš satiktos ar vietējiem vadošajiem brāļiem un ar viņiem apspriestos par naudas nosūtīšanu māsai Morei un par viņas uzņemšanu, līdz atgriezīsimies mēs. Tomēr šo lietu novilcināja līdz kuģniecības pārtraukšanai un atgriežoties mēs redzējām, ka neviens nav interesējies, lai palīdzētu māsai Morei nokļūt uz šejieni, kur viņa tagad pēc mūsu atgriešanās varētu pārnākt uz mūsu mājām. Mēs jutāmies ļoti apbēdināti un otrajā Sabatā pēc mūsu atgriešanās sapulcē Orleānā mans vīrs iepazīstināja brāļus ar viņas apstākļiem. Īsu ziņojumu par [669] to, kas tika runāts un darīts māsas Mores lietā, viņš sniedza “Review” slejās 1868. gada 18. febr., un tas skan sekojoši:
“Šajā sapulcē mēs darījām zināmu, kādos apstākļos dzīvo māsa Hena More, kas pagaidām apmetusies Mičiganas ziemeļrietumos pie draugiem, kas neievēro Bībeles Sabatu. Mēs pastāstījām, ka šis Kristus kalps pieņēma Sabatu, atrodoties misijas darbā Centrālāfrikā. Kad tas kļuva citiem zināms, tad viņas pakalpojumi šai virzienā vairs nebija vajadzīgi, un viņa atgriezās Amerikā, lai dzīvotu un strādātu kopā ar savas ticības biedriem. Ņemot vērā viņas patreizējo dzīves vietu, mums jāsecina, ka šai ziņā viņa ir vīlusies. Neviens atsevišķs cilvēks nav vainojams, tomēr mums liekas, ka vai nu mūsu organizācija nav pilnīga, jo tās nespēj atbalstīt šādus cilvēkus un palīdzēt viņiem atrast piemērotu derīgu darbu, vai arī brāļi un māsas, kas redzēja māsu Mori, nav pildījuši savu pienākumu. Tad vienbalsīgi pieņēma priekšlikumu aicināt viņu apmesties šai apkārtnē, līdz Ģenerālkonference ar viņas lietu iepazīstinās mūsu ļaudis. Br. Endrūss, kurš arī piedalījās šai sapulcē, pilnīgi piekrita brāļu rīcībai.”
Spriežot pēc tā, kas mums zināms par auksto, vienaldzīgo izturēšanos, ar kādu Batl-Krīkā bija jāsastopas māsai Morei, ir skaidrs, ka mans vīrs, apgalvojot, ka viņas lietā neviens tieši nav vainojams, ir izteicies pārāk maigi. Zinot visu patiesību, kristietis nevar rīkoties savādāk, kā tikai apvainot visus tās draudzes locekļus, kas zināja viņas apstākļus, bet personīgi viņas labā neko necentās darīt. Draudzes vadītāju pienākums noteikti bija interesēties par viņu un par visu ziņot draudzei, ja citi pirms viņiem šo lietu nebija ņēmuši savās rokās. Tomēr atsevišķiem vienas vai otras draudzes locekļiem nevajadzētu domāt, ka viņi ir atvainojami, ja neinteresējas par šādiem cilvēkiem. Pēc visa tā, kas [670] par šo pašuzupurīgo Kristus kalpu ziņots “Review” slejās, ikviens “Review” lasītājs Batl-Krīkā būtu atvainojams tikai tad, ja tas, uzzinot par viņas ierašanos šajā pilsētā, būtu aicinājis viņu pie sevis un apjautājies par viņas vajadzībām.
Māsa Stronga, vec. P. Strongs, Jr. sieva, apmeklēja Batl-Krīku vienā laikā ar māsu Mori. Viņas abas nonāca pilsētā vienā un tajā pat dienā un vienā un tajā pat laikā to atstāja. Māsa Stronga, kas ir pie manis, stāsta, ka māsa More vēlējusies, lai tā teiktu kādu vārdu viņas labā, ka viņa varētu dabūt darbu un palikt kopā ar Sabata turētājiem. Māsa More bijusi labprātīga strādāt jebkurā vietā, bet atzinusies, ka sirds lieta viņai ir skolotājas darbs. Viņa lūgusi arī vec. /A.S. Hutchins/ runāt viņas labā ar “Review” izdevniecības vadošajiem brāļiem un mēģināt dabūt viņai vietu kādā skolā. To br. /Hutchins/ ar prieku ir darījis. Bet tā kā brīvu vietu nav bijis, tad arī nekādas cerības netika dotas. Māsai Strongai viņa arī stāstījusi, ka līdzekļi viņai izsīkuši un ka, ja viņa nedabūs darbu Batl-Krīkā, būs spiesta braukt uz /Leelenaw/ apgabalu. Dziļi izjustos vārdos viņa bieži skumusi, ka viņai jāatstāj brāļi un māsas.
Māsa More bija rakstījusi Tompsona kungam, vai viņš būtu ar mieru pieņemt viņu darbā un dot pajumti savā ģimenē, un gribēja sagaidīt uz šo vēstuli atbildi. Māsa Stronga kopā ar viņu meklēja kādu vietu, kur viņa varētu uzturēties līdz atbildes saņemšanai no T. kunga. Kādā vietā viņai teikts, ka viņa varot palikt no trešdienas līdz piektdienas rītam, kad viņi paši braukšot prom. Šī māsa par māsas Strongas stāvokli pastāstīja savai miesīgajai māsai, kas dzīvoja tuvumā un arī ievēroja Sabatu. Atgriezusies viņa pateikusi māsai Morei, ka tā pie viņas varētu palikt līdz piektdienas rītam, ka viņas māsai neesot ērti viņu pieņemt. Māsa Stronga vēlāk uzzinājusi, ka patiesais atteikšanās iemesls ir bijis māsas Mores nepazīšana. Viņa būtu varējusi viņu uzņemt, bet nav gribējusi.
Tad māsa More jautājusi māsai Strongai, ko viņai darīt. Māsa Stronga Batl-Krīkā bija gandrīz kā svešiniece, tomēr domājusi, ka varēs viņu novietot kāda trūcīga [671] brāļa ģimenē, kas viņai bijis patīkams un kas nesen bija atnācis šurp no /Montcalm/ apgabala. Šis gājiens bijis sekmīgs. Māsa More tur palikusi līdz otrdienai, kad viņa caur Čikāgu aizbraukusi uz /Leelenaw/ apgabalu. Tur viņa aizņēmusies ceļojumam nepieciešamo naudu. Par viņas vajadzībām un trūkumu Batl-Krīkā zināja vismaz daži cilvēki, jo viņi bija informēti, ka par savu īso uzturēšanos institūtā viņa neko nebija maksājusi.
