Mīļais brāli un māsa C.! Atklāsmē man rādīja jūsu stāvokli. Raugoties uz jūsu dzīvi, tā man likās esam briesmīga kļūda. Br. C., Tu neesi laimīgs, Tu nevari darīt laimīgus arī citus. Tu neesi kopis sirsnību, maigumu un mīlestību. Visā laulības [695] dzīves laikā Tava sieva ir cietusi līdzjūtības un mīlestības trūkuma dēļ. Tava laulības dzīve lielā mērā ir līdzinājusies tuksnesim, un tajā ir pavisam maz zaļojošu vietu, uz kurām varētu atskatīties ar pateicību. Tā tam nav jābūt.
Neatklājoties darbos, mīlestībai nav vairāk iespēju pastāvēt kā ugunij bez kurināmā. Tu, br. C., domāji, ka Tava cieņa Tev neatļauj laipnos darbos parādīt savas jūtas un izmantot katru iespēju ar sirsnīgiem vārdiem un laipnu skatu parādīt sievai savu mīlestību. Tavas jūtas bieži mainās, un Tu pārāk daudz ļaujies iespaidoties no apkārtējiem apstākļiem. Tu neesi sapratis, ka ir nepareizi un Dievam nepatīkami, ja Tu savam prātam ļauj pilnīgi iegrimt pasaulīgajās lietās un tad ienes laicīgās nepatikšanas savā ģimenē, tādā kārtā savā mājā ielaižot pretinieku. Tā atvērt viņam savas mājas durvis Tev ir pavisam viegli, bet Tu redzēsi, ka aizvērt tās tik viegli nebūs; izdzīt ienaidnieku no mājas, ja tas jau ir ielaists, būs ļoti grūti. Atstājot darbu, noliec arī ar to saistītās rūpes, grūtības un nepatikšanas. Savā ģimenē nāc ar priecīgu sejas izteiksmi, ar līdzjūtīgu interesi, ar maigumu un mīlestību. Tāda izturēšanās būs labāka par naudas zālēm un ārstiem Tavas sievas labā. Tā dos veselību miesai un stiprumu dvēselei. Jūsu dzīves gājums ir bijis ļoti nelaimīgs, un jūs abi esat darījuši savu daļu, lai tas tāds būtu. Dievam nepatīk jūsu bēdas; to cēlonis ir pašsavaldīšanās trūkums.
Tu ļauj sevi pārvaldīt jūtām. Tu, br. C., domā, ka parādīt mīlestību, runāt laipni un sirsnīgi ir Tevis necienīgi. Visi šie maigie vārdi pēc Tavām domām ir sentimentālisma (mīkstsirdības) un vājuma izpausme un nav nepieciešami. Bet to vietā nāk īgni vārdi – nesaskaņas un ķildas izraisoši un nosodoši vārdi. Vai tos Tu uzskati par vīrišķīgiem un cēliem, par stiprā dzimuma cienīgiem? Lai kā arī Tu uz tiem skaties, Dievam tie nepatīk, un [696] Viņš šos vārdus ieraksta savā grāmatā. Eņģeļi atstāj dzīvokli, kur atskan strīdi, kur tiek izmainīti strīda vārdi, kur sirds pateicību gandrīz nepazīst, kur nopēluma vārdi atdalās no lūpām līdzīgi melnām pikām, aptraipot drēbes, aptraipot kristīgo raksturu.
Kad Tu apprecējies, tad Tava sieva Tevi mīlēja. Viņa bija jūtīga, tomēr viņas veselība nebūtu tāda, kāda tā tagad ir, ja Tu no savas puses būtu bijis rūpīgāks un viņa stingrāka rakstura. Bet Tavs izteiktais vēsums ir darījis Tevi līdzīgu ledus kalnam, aizsaldējot visus mīlestības un sirsnības kanālus. Tavi pārmetošie vārdi un pieķeršanās kļūdām ir atstājusi iespaidu, kas līdzīgs postam, kādu jūtīgam, vārgam stādam nes krusa. Stāda dzīvības spēki ir sastindzināti un gandrīz iznīcināti. Pieķeršanās pasaulei iznīcina Tava rakstura labākās īpašības. Tava sieva ir savādāka – augstsirdīgāka un devīgāka. Bet, kad viņa, kaut mazās lietās, ir atļāvusies rīkoties pēc saviem augstsirdīgākajiem instinktiem, tad Tu esi juties neapmierināts un viņu par to norājis. Tu sevī kop skopumu un nenovīdību. Tu liec savai sievai saprast, ka viņa Tev ir slogs un nasta un ka tai nav nekādu tiesību būt devīgai un augstsirdīgai uz Tava rēķina. Visi šie apstākļi ir tik nospiedoši un drosmi atņemoši, ka viņa ir pazaudējusi cerību un spēku, nespēj to izturēt un spiesta pakļauties šiem kaitīgajiem iespaidiem. Viņas slimības pamatā ir nervu sistēmas sabrukums. Ja laulības dzīve būtu bijusi patīkama, tad arī veselība būtu laba. Bet visas jūsu laulības dzīves laikā pie jums ir viesojies dēmons, gavilējot par jūsu postu.
Izirušās cerības jūs abus padarījušas pavisam nelaimīgus. Par savām ciešanām jūs nesaņemsiet nekādu algu, jo paši tās esat izsaukuši. Jūsu vārdi līdzīgi nāvīgai indei ir iedarbojušies uz nerviem un smadzenēm, kauliem un muskuļiem. Jūs pļaujat to, ko esat sējuši. Jūs neņemat vērā viens otra jūtas un ciešanas. Dievam nepatīk Tavs skarbais, nejūtīgais un pasauli mīlošais gars. Br. C., mantas kārība ir visa ļaunuma sakne. Tu esi mīlējis naudu, mīlējis pasauli; savas sievas slimību Tu esi uzskatījis par smagu un briesmīgu slogu, nesaprotot, [697] ka viņas saslimšanā pats esi ļoti vainīgs. Tu nezini, ko nozīmē būt apmierinātam. Tu kavējies pie savām grūtībām. Iedomātais trūkums un tālā nākotnē iespējamā nabadzība nedod Tev miera. Tu esi norūpējies, apbēdināts un izmisis. Liekas, ka Tavas smadzenes vienmēr ir satrauktas un Tavs gars nospiests. Tu nekop sevī mīlestību uz Dievu un no sirds nepateicies Viņam par visām tām svētībām, kādas laipnais Debesu Tēvs Tev dāvinājis. Tu redzi tikai dzīves tumšo pusi. Pasaulīgais neprāts ietin Tevi kā nospiedošā tumsas mākonī. Sātans par Tevi līksmojas, jo Tu saņemsi bēdas un postu, lai gan Tev ir aizsniedzams miers un laime.
Tu noklausies svētrunu, – patiesība atstāj uz Tevi iespaidu, un pamostas gara cēlākie spēki, lai vadītu Tavu rīcību. Tu ieraugi, cik maz esi upurējis Dievam un cik daudz esi rūpējies par savu es, un patiesības iespaids Tevi noskaņo par labu taisnībai; bet, aizejot no šī svētījošā iespaida, tas nepaliek Tavā sirdī, un Tevī atkal atgriežas vecās, neauglīgās, nenovēlīgās jūtas. Darbs un darbs, un atkal darbs; lai iegūtu naudu, kas Tev šķiet nepieciešama, jo citādi Tu iedomājies, ka Tevi sagaida trūkums un bada nāve, Tu līdz pēdējam pārslogo smadzenes, kaulus un muskuļus. Šis ir sātana viltus gājiens, viena no viņa labi izdomātajām cilpām, lai vadītu Tevi pretī bojāejai. “Apmierinātība šodien slēpj sevī ļaunumu.” Tomēr Tu sev bēdas izsauc priekšlaicīgi.
Tu netici Dievam, nemīli Viņu un nepaļaujies uz Viņu. Ja tas tā nebūtu, tad Tu Viņam uzticētos. Tu pats pūlies atbrīvoties no Kristus rokām, baidīdamies, ka Viņš par Tevi nerūpēsies. Tiek upurēta veselība. Dievs netiek pagodināts Tavā miesā un Tavā garā, kas pieder Viņam. Mājās nevalda patīkams un mierinošs noskaņojums, kas varētu dziedināt un uzvarēt Tavā raksturā spēcīgi izteikto ļaunumu. Gara augstākos, cēlākos spēkus pārvarējuši zemākie orgāni, turpina attīstīties Tava rakstura sliktās īpašības.
Tu esi savtīgs, prasošs un valdonīgs. Tāds Tu nedrīksti [698] būt. Tavu izglābšanos izšķir nostāja pret pamatlikumiem, – kalpošana Dievam, vadoties no pamatlikumiem, ne no jūtām vai impulsiem. Dievs Tev palīdzēs, ja Tu izjutīsi palīdzības vajadzību un apņēmīgi ķersies pie darba, uzticoties Viņam no visas savas sirds. Bieži vien Tu bez pietiekoša iemesla zaudē drosmi. Tu kop sevī jūtas, kas radniecīgas naidam. Tava patika un nepatika izpaužas pārāk stipri. Tev sevi šai ziņā jāsavalda. Valdi mēli. “kas ne vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spēcīgs arī savaldīt visu miesu” Pēc palīdzības jāsauc uz To, Kas ir varens palīdzēt. Tad Viņš būs Tavs stiprums un Tavs patvērums, Tavas priekšturamās bruņas un Tavs drošais Sargs.
Ko Tu dari, lai sagatavotos labākai dzīvei? Sātans ir tas, kas liek Tev domāt, ka visi spēki ir jāizlieto, lai varētu dzīvot šajā pasaulē. Tu baiļojies un drebi par mūžīgo dzīvi. Kur redzamas raizes, nopietna dedzība, lai šajā ziņā nepiedzīvotu neveiksmi un neciestu neaptverami milzīgu zaudējumu? Pazaudēt kādu nieku no šīs pasaules –Tev šķiet esam briesmīga nelaime, kas Tev var pat maksāt dzīvību. Bet doma par iespēju pazaudēt Debesis Tevi neuztrauc pat uz pusi tik daudz.
Nododoties rūpēm un pūlēm glābt šo dzīvi, Tev draud briesmas pazaudēt mūžīgo dzīvi, zaudēt mūžīgo godību. Tu nedrīksti atļauties zaudēt šīs bagātības, šo sevišķi lielo un neizmērojamo laimi. Kāpēc Tu nerīkojies kā saprātīgs cilvēks un ar tādu pašu nopietnību, čaklumu un neatlaidību, ar kādu Tu tiecies pēc šīs nelaimīgās, nožēlojamās dzīves un pēc iznīkstošajām zemes mantām, nedzenies pēc labākas dzīves, pēc nevīstoša vainaga un neiznīkstošām bagātībām?
Tava sirds piesaistīta Tavām šīs zemes mantām, tāpēc tā nevar pieķerties Debesu lietām. Šīs nožēlojamās lietas, kas ir redzamas, – šīs zemes lietas – aizklāj skatam debesu godību. Kur ir Tava manta, tur būs arī Tava [699] sirds. Tavi vārdi stāstīs, Tavi darbi rādīs, kur ir Tava manta. Ja tā atrodas šinī pasaulē, ja tās ir šīs zemes mazais ieguvums, tad Tavas rūpes būs vērstas šinī virzienā. Ja Tu tieksies pēc nemirstīgā mantojuma ar tā vērtībai atbilstošu nopietnību, spēku un dedzību, tad Tu būsi īsts mūžīgās dzīvības kandidāts un godības mantinieks. Katru dienu Tev vajag atgriezties no jauna. Mirsti sev ik dienas, turi savu mēli kā iemauktos, uzmani un pārbaudi savus vārdus, beidz kurnēt un sūdzēties, lai pār Tavām lūpām nenāk neviens nopeļošs vārds. Ja tas arī prasa lielas pūles, tad tomēr nemities cīnīties; tā rīkojoties, Tu saņemsi atalgojumu.
Tava dzīve tagad ir nožēlojama, ļaunu priekšnojautu pildīta. Tavu acu priekšā rēgojas drūmas ainas; tumša neticība ietin Tavu dzīvi. Runājot neticībai par labu, Tava tumsa ir arvien vairāk pieņēmusies; Tu atrodi apmierinājumu, kavējoties pie nepatīkamiem tematiem. Ja citi cenšas teikt cerību pilnus vārdus, tad tu, runājot vēl dedzīgāk un dzēlīgāk viņos iznīcini katru cerības staru. Tavas grūtības un bēdas Tavai sievai pastāvīgi izraisa sirdi plosošas domas, ka slimības dēļ viņa Tev ir par nastu. Tu mīli tumsu un bezcerību, par to runā un domā un plosi savu dvēseli, atsaucot atmiņā visu, kas varētu būt par iemeslu, lai kurnētu pret savu ģimeni, pret Dievu, un kas darītu Tavu sirdi līdzīgu laukam, kuram pāri gājusi uguns, iznīcinot visu zaļumu un pametot to sausu un sačervelējušos.
