Apmēram pēc trim nedēļām es paģību un nokritu uz grīdas un paliku gandrīz bez samaņas 36 stundas. Citi baidījās, ka es nedzīvošu, bet atbildot lūgšanai es atkal atdzīvojos. Vienu nedēļu vēlāk tika paralizēta mana kreisā puse. Man bija savāda aukstuma sajūta un nejūtīgums galvā un stipras sāpes deniņos. Mēle likās smaga un stīva. Es nevarēju skaidri runāt. Kreisā roka un visa kreisā puse bija bezspēcīga. Es domāju, ka mirstu un savās lūgšanās es pāri par visu meklēju pierādījumu, ka Kungs mani mīl. Mēnešiem ilgi es biju cietusi pastāvīgas sāpes sirdī un pastāvīgi jutos nospiesta. Es biju mēģinājusi kalpot Dievam, vadoties no pamatlikumiem, bez jūtām, bet tagad es slāpu pēc pestīšanas. Es ilgojos satvert Viņa svētības, neievērojot fiziskās ciešanas.
Brāļi un māsas sanāca kopā, lai īpaši lūgtu par mani. Mana vēlēšanās piepildījās, es saņēmu svētību no Dieva un biju pārliecināta, ka Viņš mani mīl. Bet sāpes turpinājās un ar katru stundu es kļuvu nespēcīgāka. Atkal brāļi un māsas sapulcējās, lai manu gadījumu nestu Kunga priekšā. Es biju tik vāja, ka nevarēju balsī lūgt. Mans izskats, likās, ka vājināja ticību tiem, kas bija ap mani. Tad manā priekšā stājās Dieva apsolījumi, tā kā es tos iepriekš nebiju redzējusi. Man likās, ka sātans cīnās, lai mani atrautu no vīra un bērniem un liktu mani kapā un manī pamodās jautājumi: “Vai tu vari ticēt kailam Dieva apsolījumam? Vai tu vari staigāt ticībā, lai arī kāds būtu ārējais [94] izskats?”. Ticība atdzīvojās. Es čukstēju vīram: “Es ticu, ka es atveseļošos”. Viņš atbildēja: “Es vēlos kaut es varētu tam ticēt”. Es pavadīju šo nakti bez atvieglojuma, tomēr stiprā ticībā paļaudamās uz Dieva apsolījumiem. Es nevarēju gulēt, bet turpināju savas klusās lūgšanas. Tieši pirms rīta es iemigu.
Pamodos, saulei lecot, pilnīgi brīva no sāpēm. Spiediens uz sirdi bija pazudis un es biju ļoti laimīga. Ak, kāda pārmaiņa! Man likās, ka Dieva eņģelis mani bija aizskāris, kamēr es gulēju. Mani pildīja pateicība. Manas lūpas slavēja Dievu. Es pamodināju vīru un pastāstīju brīnišķīgo darbu, ko Kungs pie manis darījis. Sākumā viņš tikko to varēja aptvert, bet kad es piecēlos, apģērbos un staigāju pa māju, viņš līdz ar mani slavēja Dievu. Slimā acs vairs nesāpēja. Dažās dienās pampums pilnīgi pazuda un redze pilnīgi atjaunojās. Darbs bija padarīts.
Atkal es apmeklēju ārstu. Tiklīdz viņš bija pārbaudījis pulsu, viņš sacīja: “Kundze, jūsu organismā notikusi pilnīga pārmaiņa, bet tās divas sievietes, kas bija pie manis pēc padoma, kad jūs te bijāt pēdējo reizi, ir mirušas.” Es viņam sacīju, ka viņa zāles nav mani izārstējušas, jo es nevienu no tām nevarēju lietot. Kad es aizgāju, ārsts manam draugam par mani sacīja: “Viņas gadījums ir noslēpums. Es to nesaprotu.”.
Drīz mēs atkal apmeklējām Mičiganu, un es panesu garu un nogurdinošu ceļojumu pa nelīdzeniem stepju ceļiem un dubļu muklājiem, bet mani spēki neizsīka. Mēs jutām, ka Kungs grib, lai apmeklējam Viskonsinu un tad mēs norunājām izbraukt no Džeksonas ar vilcienu desmitos vakarā.
Gatavojoties iet uz vilcienu, mēs jutāmies ļoti svinīgi un iedalījām laiku lūgšanām. Nodevuši sevi Dievam, mēs nevarējām apvaldīt asaras. Dziļi svinīgā noskaņojumā aizgājām uz staciju. Iekāpām vilciena priekšējā vagonā, kam ir sēdekļi ar augstām atzveltnēm, cerēdami, ka šonakt varēsim [95] mazliet pagulēt. Vagons bija pilns un mēs devāmies atpakaļ uz nākošo un tur atradām vietas. Es nenoņēmu savu cepuri kā parasti, kad ceļojām naktī un arī ceļa somu turēju rokās, it kā kaut ko gaidītu. Mēs abi runājām par mūsu vienādajm sajūtām.
Vilciens no Džeksonas bija attālinājies apmēram trīs jūdzes, kad tā gaita kļuva ļoti nevienāda. Tas grūdās atpakaļ un tad rāvās uz priekšu un beidzot apstājās. Es atvēru logu un ieraudzīju, ka gandrīz pie beigām viens vagons apgāzies. Dzirdēju sāpju vaidus. Bija liels juceklis. Lokomotīve bija nomesta no sliedēm, bet vagons, kurā mēs atradāmies, bija uz sliedēm un no priekšējiem vagoniem to šķīra apmēram simts pēdas. Bagāžas vagons nebija daudz cietis un mūsu lielā grāmatu soma nebija ievainota. Otrās klases vagons bija sasists un gabali no tā kā arī pasažieri, bija aizmesti sliedēm abās pusēs. Vagons, kurā mēs bijām mēģinājuši dabūt vietu, bija stipri sadragāts un viens gals pacēlies pār drupu kaudzi. Savienojums nebija pārlauzts, bet vagons, kurā mēs atradāmies, bija atvienojies no priekšējā, it kā eņģelis to būtu atšķīris. Četri bija miruši vai bīstami ievainoti un daudzi bija ļoti cietuši. Mēs jutām, ka Dievs sūtījis eņģeli, lai pasargātu mūsu dzīvības.
Mēs atgriezāmies Džeksonā un nākošajā dienā iekāpām vilcienā uz Viskonsinu. Mūsu apmeklējums šinī štatā bija Dieva svētīts. Mūsu pūļu rezultātā tika atgrieztas dvēseles. Kungs mani stiprināja izturēt nogurdinošo ceļojumu.
1854. gada 29. augustā ar Villija piedzimšanu pieauga mūsu ģimenes atbildība. Šai laikā saņēmām pirmos laikraksta numurus, ko nepareizi sauca “Patiesības Vēstnesis” (“The Messenger of the Truth”). Tie, kas mums caur šo laikrakstu cēla neslavu, bija norāti par kļūdām un maldiem. Viņi nepanesa rājienu un vispirms slepeni un pēc tam atklāti izlietoja savu iespaidu pret mums. To mēs būtu pacietuši, bet šie ļaunie cilvēki iespaidoja dažus no tiem, kas stāvēja pie mums. Daži, kuriem mēs [96] bijām uzticējušies un kas bija atzinuši, ka mūsu darbi ir ārkārtīgi Dieva svētīti, atrāva savas simpātijas no mums un līdzīgā mērā veltīja tās pretiniekiem.
Kungs man bija rādījis šī grupējuma raksturu un galīgo iznākumu. Viņa dusmas bija uz tiem, kas savienoti ar šo laikrakstu un Viņa roka bija pret tiem. Lai gan kādu laiku viņiem var sekmēties un izdoties piekrāpt dažus godīgus cilvēkus, tomēr patiesība beidzot uzvarēs un katra godīga dvēsele izrausies no krāpnieku varas un skaidra izies no šo ļauno cilvēku iespaida. Tā kā Dieva roka bija pret tiem, tiem jāiznīkst.
Mana vīra veselība atkal kļuva ļoti vāja. Viņš cieta no klepus un sāpēm plaušās. Viņa nervu sistēma bija pārpūlēta. Garīgā piepūle, nastas, kuras viņš nesa Ročesterā, darbs izdevniecībā, slimības un nāve ģimenē, līdzjūtības trūkums tajos, kas varētu dalīties viņa darbos, līdz ar ceļošanu un sludināšanu viņa spēkiem bija par daudz liela slodze, un tajā brīdī likās, ka dilonis viņu ievedīs kapā. Tas bija drūms un tumšs laiks. Daži gaismas stari laiku pa laikam izspiedās cauri biezajiem mākoņiem, sniedzot mums mazu cerību, citādi mēs būtu nonākuši izmisumā. Dažreiz likās, ka Dievs bija mūs atstājis.
“Vēstneša” (“Messenger”) grupa par mums izplatīja dažādus melus. Bieži atcerējos dziesminieka vārdus: “Neapskaities par bezdievīgiem, neiekarsies par ļauna darītājiem, jo it kā zāle tie drīz top nocirsti un savītīs kā zaļa zāle.” (Ps. 37:1,2- KJV tulk.) Daži šīs lapas rakstītāji pat gavilēja par mana vīra vājumu, sacīdami, ka Dievs parūpēsies par viņu un novāks no ceļa. Kad viņš to lasīja gulēdams slims, viņa ticība atjaunojās un viņš izsaucās: “Es nemiršu, bet dzīvošu un izskaidrošu Kunga darbus un varēšu vēl sludināt viņu bērēs.” [97] Likās, ka pār mums pārklājušies vistumšākie mākoņi. Ļauni cilvēki, izlikdamies dievbijīgi, paklausīja sātanam un steidzās kalt melus un vērst savus spēkus pret mums. Ja Dieva lieta būtu tikai mūsu vien, mēs varētu trīcēt, bet darbs atradās Tā rokās, kas varēja sacīt: “Neviens nespēj to izraut no Manām rokām!” Mēs zinājām, ka Jēzus dzīvo un valda. Mēs varējām sacīt Kungam: “Tā ir tava lieta, un Tu zini, ka tā nav bijusi mūsu pašu izvēle, bet mēs savu daļu esam darījuši pēc Tavas pavēles!”.
