1855. gadā brāļiem Mičiganā pavērās ceļš izdevniecību pārvietot uz Betlkrīku. Tai laikā manam vīram bija 2 līdz 3 tūkstoši dolāri liels parāds, un viss, kas viņam, izņemot grāmatas, piederēja, bija rēķini par grāmatām un daži no tiem bija apšaubāmi. Likās, ka darbs apstāsies, pasūtījumu bija maz un neliela apjoma, un viņš baidījās, ka nomirs parādos. Brāļi Mičiganā mums palīdzēja iegūt zemi un uzcelt māju. Dokumenti bija uz mana vārda, tā lai pēc vīra nāves es tos varētu izlietot pēc savas vēlēšanās.
Tās bija skumju pilnas dienas. Es lūkojos uz saviem trim mazajiem zēniem, kas drīz, kā es baidījos, paliks bez tēva, un man uzmācās šādas domas: “Mans vīrs mirs no pārpūlēšanās tagadējās patiesības pasludināšanas darbā, bet kas saprot, ko viņš ir izcietis, nastas, ko viņš gadiem ilgi nesis, un pārmērīgās rūpes, kas salauzušas viņa spēkus un izpostījušas veselību, priekšlaicīgi novedot kapā, atstājot ģimeni bez līdzekļiem un apgādnieka?” Es bieži jautāju, vai Dievs par to nemaz nerūpējas. Vai viņš tam paiet garām neievērojot? Es guvu mieru, zinot, ka ir [98] viens, kas tiesā taisni, un, ka katrs upuris, katra pašaizliedzība, Viņa darba dēļ pārciestās mokas un sāpes ir uzticīgi atzīmētas debesīs un tiks atalgotas. Kunga diena atklās un cels gaismā tās lietas, kas vēl nav darītas skaidras.
Man rādīja, ka Dievs bija nolēmis uzcelt manu vīru pakāpeniski, ka mums jāvingrinās stiprā ticībā, jo katrās mūsu pūlēs sātans mūs nežēlīgi sitīs, ka mums jāskatās pāri redzamajam un jātic. Trīs reizes dienā abi mēs gājām Dieva priekšā un nopietni lūdzām, lai vīrs atveseļotos. Bieži vienu vai otru no mums skāra Dieva spēks. Kungs žēlīgi dzirdēja mūsu nopietnos saucienus, un mans vīrs sāka atspirgt. Vairākus mēnešus trīs reizes dienā Debesīs uzkāpa mūsu lūgšanas par veselību, lai varētu darīt Dieva gribu. Šie lūgšanu brīži bija ļoti dārgi. Mēs tikām vadīti Dieva svētajā tuvumā, un mums bija salda savienība ar Viņu. Nevaru labāk attēlot savas jūtas šai laikā, kā tās ir izteiktas sekojošos izvilkumos no vēstules, ko es rakstīju māsai Hovlandei: “Es esmu pateicīga, ka tagad mani bērni ir pie manis manā uzraudzībā un es viņus labāk varu vadīt pareizā ceļā. Nedēļām esmu jutusi slāpes un izsalkumu pēc pestīšanas, un mēs esam priecājušies gandrīz nepārtrauktā savienībā ar Dievu. Kāpēc mēs paliekam nost no Avota, ja mēs varam nākt un dzert? Kāpēc mēs mirstam bez maizes, kad krātuve ir pilna? Tā tiek sniegta bagātīgi un par velti. Ak, mana dvēsele, mielojies pie tā un dzer ik dienas Debesu priekos! Es neapvaldīšu savu mieru. Dieva slavēšana ir manā sirdī un uz manām lūpām. Mēs varam priecāties mūsu Pestītāja mīlestībā. Mēs varam gavilēt par Viņa sevišķo godību. Mana dvēsele to liecina. Dārgā gaisma ir izklīdinājusi manu grūtsirdību, un es to nekad neaizmirsīšu. Kungs, palīdzi man to paturēt dzīvā atmiņā. Mostieties, visi mani dvēseles spēki! Mostieties un pielūdziet Pestītāju par Viņa brīnišķo mīlestību!
[99] Dvēseles, kas ir ap mums, ir jāmodina un jāglābj, vai arī tās aizies bojā. Mēs nedrīkstam zaudēt nevienu acumirkli. Mums visiem ir ietekme, kas liecina par vai pret patiesību. Es vēlos nest ar sevi nepārprotamus pierādījumus, ka esmu viena no Kristus māceklēm. Mēs gribam vēl kaut ko blakus Sabata reliģijai. Mums ir vajadzīgi izdzīvoti pamatlikumi un ik dienas sajust personīgu atbildību. Daudzi no tā izvairās, un auglis ir bezrūpība, vienaldzība, modrības un garīguma trūkums. Kur ir draudzes garīgums? Kur ir vīri un sievas, pilni ticības un Svētā Gara? Mana lūgšana ir: “Šķīstī savu draudzi, ak Dievs!” Mēnešiem es priecājos par brīvību, un esmu nolēmusi apņēmusies kārtot sarunas un visus savus ceļus pareizi Kunga priekšā.
Mūsu ienaidnieki var priecāties. Viņi var runāt rūgtus vārdus un viņu mēles izteikt neslavu, viltu un melus, tomēr tas mūs neizkustinās. Mēs zinām, kam esam ticējuši. Mēs neesam nedz skrējuši nedz strādājuši velti. Nāk atmaksas diena, kad visus iztiesās saskaņā ar miesā darītiem darbiem. Tā ir patiesība, ka pasaule ir tumša. Pretestība var stipri augt. Smējēji un zobgaļi savā netaisnībā var kļūt nekaunīgi. Tomēr mēs netiksim izkustināti, jo mēs paļaujamies uz Visvarenā spēcīgo roku.
Dievs sijā savus ļaudis. Viņam būs tīra un svēta draudze. Mēs nevaram lasīt cilvēka sirdi. Bet Kungs ir paredzējis līdzekļus, lai draudzi uzturētu skaidru. Ir cēlušies samaitāti ļaudis, kas nevar dzīvot kopā ar Dieva tautu. Viņi nicina aizrādījumus un netiks laboti. Viņi varēja pārliecināties, ka viņu cīņa ir netaisna. Viņiem bija laiks nožēlot savus maldus, bet viņu “es” tiem bija par dārgu, lai liktu tam nomirt. Viņi to baroja, un “es” pieauga spēkā, un viņi atšķīrās no Dieva uzticīgajiem ļaudīm, kurus Viņš šķīsta. Mums visiem ir iemesls pateikties Dievam, ka ceļš ir atvērts, lai glābtu draudzi, jo, ja ar mums paliktu šie samaitātie liekuļi, tad pār mums jānāk Dieva dusmām.
[100] Katra godīga dvēsele, ko šiem neapmierinātajiem izdodas piekrāpt, saņems par viņiem patiesu gaismu, jo Debesu eņģeļi ir gatavi viņus apmeklēt, lai apgaismotu saprašanu. Mums nav no kā bīties šajā lietā. Tuvojoties spriedumam, visi parādīs savu īsto raksturu un atklāsies, kurai sabiedrībai viņi pieder. Siets sijā. Nesacīsim: “Apturi savu roku, ak Dievs!”. Draudzei jātiek šķīstītai, un tīrīšanas darbs notiks. Dievs valda, lai tautas slavē Viņu. Es nemaz nedomāju klusēt. Esmu nodomājusi, būt pareiza un darīt pareizi. Tiesa notiks. Tā atvērs grāmatas, un mūs tiesās pēc mūsu darbiem. Visas nepatiesības, kas izteiktas pret mani, nedarīs mani ne ļaunāku, ne labāku, ja vien tās nevada mani tuvāk Pestītājam.
Kopš mēs pārcēlāmies uz Betlkrīku, Kungs sāka novērst mūsu gūstu. Mičiganā atradām līdzjūtīgus draugus, kas bija gatavi dalīties mūsu nastās un piepildīt mūsu vajadzības. Veci, pārbaudīti draugi centrālajā Ņujorkā un Jaunanglijā, īpaši Vermontā, juta mums līdz mūsu bēdās un bija gatavi mūs atbalstīt. Betlkrīkas sanāksmē 1856. gada novembrī Dievs darbojās priekš mums. Viņu kalpu prāts bija pievērst Dieva draudzes dāvanām. Ja Dieva dusmas bija nākušas pār ļaudīm, tāpēc ka dāvanas bija pamestas novārtā un noniecinātas, tagad bija patīkamas izredzes, ka Viņa labvēlība būs atkal pār mums, ka Viņš žēlīgi atjaunos dāvanas un tās dzīvos draudzē, lai stiprinātu vājos, labotu un norātu maldošos. Darbs saņēma jaunu dzīvību, un sludinātāju pūles pavadīja sekmes.
Laikraksti tika pieprasīti, un tas izrādījās tieši tas, kas darbam bija vajadzīgs. “Patiesības Vēstnesis” drīz savu darbību izbeidza, un pretrunīgie gari, kas caur to bija runājuši apklusa. Mans vīrs bija spējīgs samaksāt [101] visus savus parādus. Viņš vairs neklepoja, plaušas un kakls nesāpēja, un viņš pakāpeniski atguva veselību, tā ka viņš viegli varēja runāt trīs reizes Sabatā un vēl pirmajā nedēļas dienā. Šis brīnišķīgais darbs pie viņa atjaunošanas bija no Dieva, un visa slava pienācās Viņam.
Kad pirms aiziešanas no Ročesteras, mans vīrs kļuva tik nespēcīgs, ka viņš vēlējas atbrīvoties no atbildības par izdevniecības darbu. Viņš ieteica, lai draudze uzņemas darba nastu un lai to vada draudzes izraudzīta izdevniecības komiteja, un lai neviens ar izdevniecību saistītais negūst no tā finansiālu labumu, bet tikai atalgojumu par savu darbu.
Lai gan šim jautājumam atkārtoti tika pievērsta uzmanība, mūsu brāļi neuzsāka nekādu darbību attiecībās uz to līdz 1861. gadam. Līdz pat šim laikam mans vīrs bija izdevniecības nama likumīgais īpašnieks un vienīgais darba vadītājs. Viņš priecājās par aktīvo darba atbalstītāju uzticību, kas uzticēja viņam savus līdzekļus, tos laiku pa laikam ziedojot, kad darba pieaugšana prasīja stiprināt izdevniecības darbu. Lai gan “Review” bieži atkārtoja paziņojumu, ka izdevniecības māja īstenībā ir draudzes īpašums, tomēr, tā kā viņš bija vienīgais likumīgais vadītājs, mūsu ienaidnieki izmantoja izdevību, lai apvainotu viņu spekulācijā, un darīja visu iespējamo, lai kaitētu manam vīram un aizkavētu darba attīstību. Šādos apstākļos 1861. gada pavasarī, saskaņā ar Mičiganas likumiem, viņš organizēja “Septītās dienas adventistu apvienības izdevniecību”.
Lai gan rūpes, ko mums sagādāja izdevniecības darbs un citas darba nozares, nesa daudz apjukuma, tomēr bērnu atstāšana citu aprūpē bija pats lielākais upuris, ko no mums prasīja Kunga darbs.
[102] Henrijs bija prom no mums 5 gadus, un Edsons mūsu rūpes sajuta pavisam maz. Gadiem ilgi mūsu ģimene bija ļoti liela un māja kā viesnīca, un mēs daudz laika pavadījām ārpus mājām. Es ļoti vēlējos, lai mani bērni uzaugtu brīvi no ļauniem ieradumiem, un bieži skumu, domājot, cik ļoti mūsu dzīve atšķiras no citu vecāku dzīves, kas nenesa nastas un rūpes, kas varēja vienmēr būt ar saviem bērniem, dot viņiem padomus un pamācīt un kas savu laiku pavadīja gandrīz tikai savās ģimenēs. Un es jautāju, vai Dievs prasa tik daudz no mums un citus atstāj bez nastām? Vai tā ir vienlīdzība? Vai mums tā jāsteidzas no vienām rūpēm pie citām, no vienas darba nozares pie citas, ka bērnu audzināšanai atliek pavisam maz laika? Daudzas naktis, kamēr citi gulēja, es pavadīju rūgtās asarās.
Es izplānoju dažus labvēlīgākus ceļus priekš saviem bērniem, bet tad radās iebildumi, kas šos manus plānus iznīcināja. Es biju asi jūtīga pret mūsu bērnu kļūdām, un katra viņu nepareizība nesa man tādas sirdssāpes, kas kaitēja veselībai. Esmu vēlējusies, lai dažas mātes kādu īsu laiku atrastos apstākļos, kādos es biju gadiem ilgi, tad viņas novērtētu svētības, ko viņas bauda, un spētu labāk just līdzi manās grūtībās. Mēs lūdzām un strādājām priekš mūsu bērniem un apvaldījām viņus. Mēs neatstājām novārtā rīksti, bet, pirms to lietojām, vispirms pūlējāmies, lai liktu viņiem ieraudzīt viņu kļūdas un tad lūdzām ar viņiem. Mēs centāmies, lai mūsu bērni saprastu, ka, atvainojot viņu grēkus, mēs iemantotu Dieva nepatiku. Un mūsu pūles viņu labā bija svētītas. Viņu lielākais prieks bija mums patikt. Viņi nebija brīvi no kļūdām, bet mēs ticējām, ka viņi tomēr bija Kristus ganāmpulka jēri.
