1860. gadā pār mūsu slieksni ienāca nāve. Tika nolauzts [103] mūsu ģimenes koka jaunākais zars. Mazais Herberts, dzimis 1860. gada 20. septembrī, nomita tā paša gada 14. decembrī. Kad šis maigais zars bija nolauzts, neviens nevarēja saprast, kā asiņoja mūsu sirds, izņemot tos, kas saviem mazajiem sekojuši no cerības līdz kapam.
Bet ak, kad 16 gadu vecumā nomira mūsu cēlais Henrijs (Topšemā, 1863. gada 8. dec.) un mēs vairs nedzirdējām viņa agro dziesmu, mūsu māja kļuva vientuļa. Mēs, vecāki un divi palikušie dēli, sitienu izjutām visasāk. Bet dievs mūs iepriecināja smagajā zaudējumā, un ticībā un drosmē mēs devāmies uz priekšu Viņa dotajā darbā, cerībā sastapt mūsu nāves atrautos bērnus tai pasaulē, kur nekad vairs nebūs ne slimības, ne nāves.
1865. gada augustā mans vīrs pēkšņi tika paralizēts. Tas bija smags sitiens ne tikai man un bērniem, bet arī Dieva darbam. Draudzei tika atrauts mana vīra un mans darbs un sātans triumfēja, redzot patiesības darbu tā aizkavētu. Bet, paldies Dievam, viņam nebija atļauts mūs izpostīt. Pēc 15 mēnešiem, kuros bijām atrauti no katra aktīva darba, mēs vēlreiz kopā atgriezāmies, lai strādātu starp draudzēm.
Pilnīgi pārliecināta, ka mans vīrs, kamēr paliks bezdarbībā, no savas ieilgušās slimības neatveseļosies un ka man pienācis laiks iet tālāk un liecināt ļaudīm, es nolēmu kopā ar savu ļoti nespēcīgo vīru apceļot Ziemeļu Mičiganu lielajā ziemas augstumā. Lai izšķirtos ar tik daudz riskēt, bija vajadzīga liela morāla drosme un ticība Dievam. Bet es zināju, ka man darāms darbs, un likās, ka sātans nolēmis mani no tā atturēt. Es ilgi gaidīju, kad mūsu gūsts tiks [104] novērsts, un baidījos, ka, kavējoties vēl ilgāk, aizies pazušanā dārgas dvēseles. Palikt ilgāk prom no lauka man šķita ļaunāk par nāvi, un, ja mēs izejam, tad, ļaunākais, mēs varam tikai iet bojā. Tā 1866. gada 19. decembrī mēs atstājām Betlkrīku un sniega vētrā devāmies uz Mičiganu. Mans vīrs 90 jūdzes garo ceļojumu panesa labāk, kā es baidījos, un, likās, sasniegdams galamērķi, jutās tāpat, kā atstādams Betlkrīku.
Šeit iesākās mūsu pirmais sekmīgais darbs pēc viņa slimības. Šeit viņš sāka strādāt kā agrākos gados, lai gan bija daudz vājāks. Viņš runāja 30–40 minūtes Sabata priekšpusdienā un pirmajā nedēļas dienā, kamēr atlikušo laiku izmantoju es un runāju katru dienu pēcpusdienās apmēram pusotras stundas. Mūs klausījās ar vislielāko uzmanību. Es redzēju, ka mans vīrs kļuva stiprāks, skaidrāks un vienotāks savos tematos. Kad kādā gadījumā viņš skaidri un spēcīgi runāja veselu stundu, sajūtot uz sevis darba nastu, kā pirms slimības, manas pateicības jūtas nebija izsakāmas. Es piecēlos sapulcē un gandrīz pusstundu ar asarām acīs mēģināju atrast atbilstošus vārdus, lai to izteiktu. Sapulce bija dziļi aizkustināta. Es biju pārliecināta, ka mums tā bija labāku dienu ausma.
Dieva roka viņa stiprināšanā bija acīm redzama. Iespējams, ka neviens cits, saņēmis tādu sitienu, neatveseļotos. Tomēr briesmīgo paralīzes šoku, kas nopietni skāra smadzenes, Dieva roka no sava kalpa noņēma un dāvāja viņam jaunus miesas un gara spēkus.
Gados, kas sekoja mana vīra dziedināšanai, Kungs atvēra mums plašu darba lauku. Kaut gan sākumā vietu runātāju tribīnē es ieņēmu nedroši, tomēr, kad Dieva aizgādība atvēra man ceļu, man bija pašpaļāvība stāvēt daudzu klausītāju priekšā. Kopā mēs apmeklējām telts sapulces un citas lielas sanāksmes no Menas līdz Dakotai, no Mičiganas līdz Teksasai un Kalifornijā. [105]
Darbs, iesākts vājumā un neziņā, turpināja pieaugt un nostiprināties. Izdevniecības nami Mičiganā un Kalifornijā, misija Anglijā, Norvēģijā un Šveicē liecināja par tā augšanu. Mūsu pirmā laikraksta metiena vietā, ko uz pastu aiznesa ceļasomā, tagad ik mēnesi no četrām izdevniecībām tika izsūtīti apmēram 140000 mūsu dažādo periodisko izdevumu eksemplāri. Dieva roka ir bijusi ar savu darbu, to svētījot un stiprinot.
Vēlākā manas dzīves vēsture ir savīta ar dažādo mūsu pasākumu vēsturi, ar ko mūsu dzīves darbs bija cieši saistīts. Šo iestāžu uzcelšanai mans vīrs un es strādājām ar vārdu un spalvu. Pat īsi atzīmējot šo darba pilno gadu piedzīvojumus, apraksts tālu pārsniegtu šīs skices robežas. Sātana pūles kavēt darbu un iznīcināt darbiniekus nemitējās, bet Dievs rūpējās par saviem kalpiem un savu darbu.
