Neskatoties uz darbu rūpēm un atbildībām, ar ko bija pārpildīta mana vīra dzīve, sešdesmitajos gados viņš vēl bija darbīgs un garīgi un fiziski spēcīgs. Trīs reizes viņš bija paralizēts, tomēr, pateicoties Dieva svētībai un dabiski stiprajam organismam, stingrai veselības likumu ievērošanai, viņš arvien no jauna atspirga. Atkal viņš ar savu parasto centību un enerģiju ceļoja, sludināja un rakstīja. Plecu pie pleca mēs Kristus darbā bijām strādājuši 36 gadus un cerējām, ka abi kopā varēsim būt uzvarošā noslēguma liecinieki. Bet Dieva griba tāda nebija. Mans jaunības izvēlētais [106] sargs, dzīves draugs, manu darbu un ciešanu dalībnieks tika atņemts no maniem sāniem un es atstāta, lai cīnītos un pabeigtu savu darbu viena.
1881. gada pavasarī un agro vasaru mēs pavadījām kopā mūsu mājā Batlkrīkā. Vīrs cerēja tā iekārtot savus darbus, lai mēs varētu doties uz Klusā okeāna piekrasti un nodoties rakstīšanai. Viņš juta, ka esam kļūdījušies, atļaujot šķietamai darba vajadzībai un brāļu lūgumiem mūs pārliecināt iesaistīties aktīvā sludināšanas darbā, kad mums vajadzēja rakstīt. Mans vīrs vēlējās daudz pilnīgāk parādīt godības pilno atpestīšanu, un es – ilgi pārdomāju svarīgu grāmatu sagatavošanu. Mēs abi jutām, ka tikai atjaunojot savus garīgos spēkus, mums būs iespēja pabeigt darbu un atpūsties no karstas cīņas un pēc tam dot mūsu tautai dārgo patiesības gaismu, kuru Dievs atklāj mūsu saprašanai – tas ir mūsu pienākums gan pret pašiem, gan pret Dieva darbu.
Dažas nedēļas pirms mana vīra nāves es viņam aizrādīju, cik svarīgi būtu atrast darba lauku, kur mēs būtu brīvi no nastām, kas neizbēgamas Batlkrīkā. Atbildot viņš stāstīja par dažādām vietām, kas vēl prasīja viņa uzmanību, iekams mēs varētu aiziet, par pienākumiem, kas kādam tomēr jādara. Tad ar dziļām jūtām viņš jautāja: “Kur ir vīri, kas darīs šo darbu? Kur ir tie, kam nesavtīga interese par mūsu iestādēm? Kas nostāsies taisnības pusē, neļaujot nekādam iespaidam sevi ietekmēt?”.
Ar asarām viņš izteica rūpes par mūsu iestādēm Batlkrīkā. Viņš sacīja: “Mana dzīve ir veltīta šo iestāžu uzcelšanai. To atstāšana man līdzinātos nāvei. Tās ir kā mani bērni un es nespēju no tām šķirt savas intereses. Šīs iestādes ir Kunga rīki, lai darītu īpašu darbu. Sātans pūlas kavēt un vājināt katru līdzekli, ar kuru Kungs strādā, lai glābtu cilvēkus. Ja lielais pretinieks pārvērš šīs iestādes pēc pasaules parauga, viņa nolūks ir sasniegts. Manas [107] lielākās rūpēs ir, lai īstais vīrs būtu īstajā vietā. Ja tie, kas stāv atbildīgās vietās, morāli ir vāji, pamatlikumos svārstīgi un tiecas pretī pasaulei, tad diezgan daudzi padosies viņu iespaidam. Ļauni iespaidi nedrīkst valdīt. Es labāk mirtu, nekā dzīvotu un redzētu šīs iestādes nepareizi vadītas vai nogriežamies no mērķa, kura dēļ tās celtas.
No visiem pasākumiem es visilgāk un visciešāk esmu savienots ar izdevniecības darbu. Nododoties šai darba nozarei, trīs reizes esmu pārcietis paralīzi. Tagad, kad Dievs man atjaunojis fiziskos un garīgos spēkus, es jūtu, ka varu kalpot Viņa darbā tā, kā nespēju nekad agrāk. Es gribu redzēt uzplaukstam izdevniecības darbu. Tas ir saaudzis ar visu manu būtni. Ja es aizmirstu šī darba intereses, tad lai mana labā roka aizmirst savu uzdevumu.”.
23. un 24. jūlijā, Sabatā un svētdienā, mums bija norunāts apmeklēt telts sapulci Šarlotē. Tā kā mana veselība bija vāja, mēs nolēmām ceļot ar privātu transportu. Ceļā mans vīrs šķita mundrs, lai gan viņu bija pārņēmis svinīgs noskaņojums. Viņš atkārtoti slavēja Kungu par piedzīvoto žēlastību un svētībām un brīvi izteica savas jūtas par pagātni un par nākotni: “Kungs ir labs un ļoti slavējams. Viņš ir palīgs bēdu laikā. Nākotne liekas mākoņaina un nedroša, bet Kungs mums neļaus pagurt. Kad nāks bēdas, Viņš dos savu žēlastību tās paciest. Kas Kungs mums bijis un ko Viņš mums darījis – tam jāizraisa mūsos pateicība, lai nekad nekurnam un nesūdzamies. Mūsu darbus, nastas un upurus nekad visi pilnīgi nenovērtēs. Es redzu, ka, atļaujoties par šīm lietām bēdāties, esmu zaudējis mieru un Dieva svētības. [108]
Man bija grūti panest manu motīvu pārprašanu un manu labāko pūļu palīdzēt, iedrošināt un stiprināt brāļus atkārtotu sagrozīšanu, vēršot tās pret mani. Bet es atcerējos Jēzu un Viņa vilšanos. Viņa dvēsele bija apbēdināta, kad tie, kurus Viņš bija nācis svētīt, Viņu nenovērtēja. Man vajadzēja vairāk kavēties pie Dieva žēlastības un Viņa mīlestības pilnās laipnības, slavējot vairāk Viņu un mazāk sūdzoties par brāļu nepateicību. Ja es vienmēr būtu atstājis visas savas bēdas Dievam, mazāk domādams par to, ko citi sacījuši vai darījuši pret mani, tad man būtu bijis vairāk prieka un miera. Tagad es vispirms centīšos sargāt sevi, lai es negrēkotu ne vārdos, ne darbos un tad palīdzētu saviem brāļiem darīt līdzenu ceļu viņu kājām. Esmu vairāk gaidījis no ļaudīm, kā drīkstēju. Es mīlu Dievu un Viņa darbu un mīlu arī savus brāļus.”.
Ceļojot es nedomāju, ka tas ir pēdējais mūsu kopīgais ceļojums. Laiks pēkšņi pārmainījās. Tveicīgā karstuma vietā iestājās stindzinošs aukstums. Manam vīram kļuva auksti, bet viņš domāja savu veselību esam tik labu, ka šis augstums nevar atstāt nekādu paliekošu iespaidu. Viņš Šarlotē strādāja sapulcēs, ar lielu skaidrību un spēku pasludinot patiesību. Viņš runāja par prieku, ko viņš sajūt, griežoties pie ļaudīm, kas parāda tik dziļu interesi par tematiem, kas viņam visdārgākie. “Kungs patiesi atspirdzinājis manu dvēseli” – viņš sacīja. “Kamēr es lauzu citiem dzīvības maizi. Visur Mičiganā ļaudis dedzīgi sauca pēc palīdzības. Kā es ilgojos tos iepriecināt un stiprināt ar dārgām patiesībām, piemērotām šim laikam!”.
Atgriežoties mājās, mans vīrs žēlojās par vieglu neveselības sajūtu, tomēr kā parasti viņš devās savā darbā. Katru rītu mēs apmeklējām birzi mūsu mājas tuvumā un vienojāmies lūgšanās. Mēs bijām norūpējušies, lai zinātu mūsu pienākumu. Pastāvīgi no dažādām vietām nāca vēstules, aicinot mūs apmeklēt telts sapulces. Neskatoties uz [109] lēmumu nodoties rakstīšanai, bija grūti atteikt sastapties ar brāļiem šajās svarīgajās sanāksmēs. Mēs nopietni lūdzām pēc gudrības, lai zinātu pareizo ceļu.
Sabata rītā kā parasti mēs kopā aizgājām uz birzi, un mans vīrs ļoti dedzīgi lūdza trīs reizes. Likās, ka viņš negrib mitēties lūgt Dievu pēc īpašas vadības un svētības. Viņa lūgšanas tika uzklausītas; miers un gaisma nāca mūsu sirdīs. Viņš slavēja Kungu un sacīja: “Tagad es visu nododu Jēzum! Es jūtu saldu Debesu mieru, pārliecību, ka Kungs mums rādīs mūsu pienākumu, jo mēs vēlamies darīt Viņa gribu.”. Viņš pavadīja mani uz dievnamu ar dziedāšanu un lūgšanu atklāja kalpošanu. Tā bija pēdējā reize, kad viņš stāvēja man blakus uz paaugstinājuma.
Sekojošā pirmdienā viņš ļoti sala un nākošajā dienā arī man uzbruka slimības lēkme. Kopā mūs aizveda uz sanatoriju ārstēšanai. Piektdien mans stāvoklis kļuva labvēlīgāks. Ārsti man pateica, ka mans vīrs tiecas aizmigt, ka viņam draud briesmas. Mani nekavējoties aizveda uz viņa istabu, un tiklīdz biju paskatījusies uz viņa seju, zināju, ka viņš mirst. Es mēģināju viņu piecelt. Viņš saprata visu, ko viņam sacīja un atbildēja uz visiem jautājumiem, ko varēja atbildēt ar jā vai nē, bet likās, ka vairāk neko nespēja pasacīt. Kad sacīju, ka es domāju, ka viņš mirs, viņš neizskatījās pārsteigts. Es jautāju, vai Jēzus ir viņam dārgs. Viņš teica: “Jā, jā!”. “Vai tu nevēlies dzīvot?” – es jautāju. Viņš atbildēja: “Nē!”.
Tad mēs nometāmies ceļos pie viņa gultas un es lūdzu par viņu. Viņa sejas izteiksme bija miera pilna. Es viņam teicu: “Jēzus tevi mīl. Mūžīgā rokas ir zem tevis!”. Viņš atbildēja: “Jā, jā!”.
Brālis Šmits un citi brāļi pie viņa gultas lūdza un aizgāja, lai nakts lielāko daļu pavadītu lūgšanās. Mans vīrs sacīja, ka viņš nejūt sāpju, bet viņš acīmredzami ātri sakrita. Doktors Kellogs un viņa palīgi darīja [110] visu, kas bija viņu spēkos, lai viņu atrautu nāvei. Viņš lēni atdzīvojās, bet palika ļoti vājš.
Nākošajā rītā likās, ka viņš viegli atlabis, bet pusdienas laikā viņš sala un pēc tam zaudēja samaņu. 1881. gada 6. augustā, Sabatā, pulksten 5 pēc pusdienas viņš mierīgi izelpoja dzīvību bez cīņas un vaida.
Mana vīra nāve, tik pēkšņa, tik negaidīta, mani ļoti satrieca. Savā nespēka sakopoju visus spēkus, lai līdz pēdējam paliktu pie viņa gultas, bet, kad redzēju viņa acis aizvērtas nāvē, novārgušais organisms neizturēja un es sabruku. Kādu laiku likās, ka es svārstos starp dzīvību un nāvi. Dzīvības liesma dega tik vāji, ka likās, elpa varēja to izdzēst. Naktī mans pulss kļuva vājš un elpa seklāka un seklāka, kamēr likās, ka tā mitēsies. Vienīgi pateicoties Dieva svētībām un ārstu un kopēju nemitīgajām rūpēm un modrībai, mana dzīvība tika saglabāta.
Lai gan pēc mana vīra nāves es vēl nebiju piecēlusies no savas slimības gultas, nākošajā Sabatā mani aiznesa uz dievnamu, lai es piedalītos viņa izvadīšanā. Svētrunas beigās es jutu pienākumu liecināt par kristieša cerības vērtību bēdu un smagu zaudējumu stundā. Kad es piecēlos, Kungs man deva spēku runāt apmēram 10 minūtes pārpildītajā sapulcē, paaugstinot Dieva žēlastību un mīlestību. Kalpošanas noslēgumā es sekoju savam vīram uz Ouk-Hillas kapiem, kur viņu nolikām dusēt līdz augšāmcelšanās rītam.
Lai gan nelaime manus fiziskos spēkus bija pilnīgi izsmēlusi, tomēr lielajā zaudējumā mani uzturēja dievišķā žēlastība. Redzot sava vīra pēdējos elpas vilcienus, es jutu, ka Jēzus ir man daudz dārgāks kā jebkad iepriekšējās dzīves stundās. Kad es stāvēju pie sava pirmdzimušā un aizvēru viņa acis nāvē, es varēju sacīt: “Tas Kungs ir devis, Tas Kungs [111] ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!”. (Ījaba 1:21) Tad es jutu, ka man ir atbalsts Jēzū. Un kad mans pēdējais dzimušais bija izrauts no manām rokām un sev blakus uz spilvena vairs neredzēju viņa mazo galvu, tad es varēju sacīt: “Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!”. Un nu, kad man bija atņemts tas, uz ko biju balstījusies lielajās bēdās, ar kuru biju strādājusi 36 gadus, es varēju uzlikt savas rokas uz viņa acīm un sacīt: “Es uzticu savu dārgumu Tev līdz augšāmcelšanās rītam”.
