Man rādīja dažu Sabata turētāju piemērošanos pasaulei. Ak, es redzēju, ka viņi pazemo savu ticības apliecību, apkauno Dieva lietu. Viņi pierāda savas apliecības kļūdainību. Viņi domā, ka nav līdzīgi pasaulei, bet viņi ir tik ļoti līdzīgi viņiem apģērbā, sarunās un darbībā, ka te nav atšķirības. Es redzēju viņus rotājam savu nabaga mirstīgo ķermeni, kas katru brīdi ir padots Dieva pirksta skārienam un var tikt likts uz sāpju gultas. Ak, tad, kad viņi tuvojas savai pēdējai pārmaiņai, nāves bailes moka viņu garu, un lielais jautājums ir: “Vai es esmu sagatavots, lai mirtu? Vai esmu sagatavots, lai parādītos Dieva priekšā un izturētu lielo izmeklēšanas tiesu?” Ja tad jūs viņiem jautāsiet, ko nozīmē būt sagatavotam, lai parādītos Dieva priekšā, viņi jums teiks, ka, ja varētu atsaukt atpakaļ bijušo un pārdzīvot pagātni otrreiz, tad viņi izlabotu savu dzīvi, izvairītos no pasaules muļķībām, tās tukšuma un lepnuma un rotātu savu ķermeni ar pieklājīgu apģērbu, un būtu par piemēru visiem ap sevi. Viņi dzīvotu Dievam par godu.
Kāpēc ir tik grūti dzīvot pašaizliedzīgu, pazemīgu dzīvi? Tāpēc ka tie, kas sevi apliecina par kristiešiem, nav miruši pasaulei. Pēc tam, kad esam miruši, šāda dzīve ir viegla. Bet daudzi ilgojas pēc Ēģiptes lokiem un sīpoliem. Viņiem ir tieksme tērpties un rīkoties, cik vien iespējams līdzīgi pasaulei, un vēl iet uz Debesīm. Tādi kāpj uz citu ceļu, tie neiet pa šauriem vārtiem un šauro ceļu.
Man rādīja klātesošo sabiedrību konferencē. [132] Eņģelis teica: “Daži
nomirs, daži būs padoti septiņām mocībām, daži būs dzīvi un paliks virs
zemes, lai tiktu pārvērsti, Jēzum atnākot.”
Māsa Klarissa M. Bonfei, kas aizmiga Jēzū tikai
trīs dienas pēc šīs atklāsmes, tad bija vesela. Viņa jutās
pārliecināta, ka ir viena no tiem, kas ies kapā, un izklāstīja savu
pārliecību arī citiem
Tie bija svinīgi vārdi, ko teica eņģelis. Es jautāju viņam, kāpēc tik
maz ir ieinteresēti par mūžīgo labklājību, kāpēc tik maz sagatavojas
savai pēdējai pārmaiņai? Viņš teica: “Zeme viņus pievelk, tās bagātības
liekas viņiem vērtīgas.” Viņi atrod diezgan laika, lai pievērstu prātu
bagātībām, bet neatliek laika, lai sagatavotos Debesīm. Sātans vienmēr
ir gatavs viņus iegremdēt arvien dziļāk un dziļāk grūtībās. Tiklīdz
vienas rūpes un bēdas ir ārā no prāta, viņš rada atkal viņos nesvētas
vēlēšanās vēl vairāk pēc zemes lietām un tā paiet viņu laiks, un kad ir
par vēlu, tad viņi redz, ka neko paliekamu nav ieguvuši. Viņi ir tvēruši
ēnas un pazaudējuši mūžīgo dzīvību. Tādiem nebūs aizbildināšanās.
Daudzi ģērbjas kā pasaule, lai gūtu ietekmi. Bet viņi šajā ziņā bēdīgi un liktenīgi maldās. Lai viņiem būtu patiesa un glābjoša ietekme, viņiem ir jāizdzīvo sava ticības apliecība, jāparāda ticība ar taisniem darbiem. Starp kristiešiem un pasauli jādara liela atšķirība. Es redzēju, ka viņu vārdiem, drēbēm un darbiem jāstāsta par Dievu. Tad pār visiem, ar kuriem viņi satieksies, tiks izlieta svēta ietekme, un visi zinās, ka viņi ir bijuši ar Jēzu. Neticīgie redzēs, ka patiesībai, ko mēs apliecinām, ir svēta ietekme un ka ticība Kristus nākšanai ietekmē vīru un sievu raksturu. Ja kāds grib, lai viņa ietekme liecinātu par labu patiesībai, lai viņi dzīvo saskaņā ar to un tā atdarina pazemīgo Paraugu.
Es redzēju, ka Dievs ienīst lepnumu un ka visi lepnie un visi, kas dara ļaunu, būs kā rugāji, un diena, kas strauji tuvojas, tos pilnīgi sadedzinās. Es redzēju, ka trešā eņģeļa vēstij [133] jādarbojas kā raugam daudzu sirdīs, kas apliecina, ka tai tic, un jātīra tās no lepnuma, patmīlības, mantkārības un mīlestības uz pasauli.
Jēzus nāk, bet vai Viņš atradīs Savus ļaudis piemērojušos pasaulei? Vai Viņš atzīs viņus par Saviem ļaudīm, ko Viņš Sev šķīstījis? Ak, nē, nevienu citu, kā tikai šķīstu un svētu Viņš atzīs par Savu. Tos, kas ir tikuši šķīstīti un balināti ciešanās un paturējuši sevi atšķirtus un neaptraipītus no pasaules, Viņš atzīs par Saviem.
Kad es redzēju briesmīgo patiesību, ka daudzi Dieva ļaudis ir piemērojušies pasaulei, ka starp daudziem mīlestības pilnā un lēnprātīgā Jēzus mācekļiem un neticīgajiem atšķirība ir tikai vārdos, mana dvēsele juta dziļas mokas. Es redzēju, ka Jēzus bija ievainots un atklāti apkaunots. Ar skumjām uzlūkojot pasauli mīlošos Dieva ļaudis, kas pārtiek no tās gara un seko tās paradumiem, eņģelis sacīja: “Atdalieties no viņiem! Atdalieties no viņiem! Lai Viņš jums nenorāda daļu ar neticīgajiem un liekuļiem ārpus pilsētas. Jūsu apliecība jums sagādās vienīgi lielākas mokas, un jūsu sods būs lielāks, tāpēc ka zinājāt Viņa gribu, bet nedarījāt.”
Tie, kas apliecina ticību trešā eņģeļa vēstij, bieži kaitē Dieva darbam ar vieglprātību, jokiem un niekošanos. Es redzēju, ka šis ļaunums bija iespiedies viscaur mūsu rindās. Ir jāpazemojas Kunga priekšā. Dieva Israēlam jāsaplēš sirds un ne drēbes. Reti ir redzama bērnam līdzīga vienkāršība. Vairāk tiek domāts par cilvēku piekrišanu, nekā par Dieva nepatiku. Eņģelis teica: “Savediet kārtībā savu sirdi, pirms nākat tiesas priekšā, pirms trauslais dzīvības pavediens netiek pārgriezts un jūs, neaizsargāti un nesagatavoti tiesai, apgulstaties kapā. Vai, ja arī vēl neieejat kapā, tad, ja jūs visdrīzākajā laikā nemantojat mieru ar Dievu un neatraujat sevi no pasaules, jūsu sirdis kļūs cietākas un jūs paļausieties uz nepatiesu atbalstu – iedomātu sagatavošanos [134] un ieraudzīsiet savu kļūdu pārāk vēlu, lai nodrošinātu pamatotu cerību.”
Es redzēju, ka daži Sabata turētāji pavada stundas, kas ir sliktākas nekā par izšķiesto laiku. Tie studē šādu vai tādu modi, lai greznotu nabaga mirstīgo miesu. Kamēr jūs veidojat savu ārieni līdzīgi pasaulei, tik skaisti, cik vien varat, atcerieties, ka pēc dažām dienām šis pats ķermenis var būt par barību tārpiem. Un, kamēr jūs to rotājat pēc savas gaumes, lai iepriecinātu acis, jūs garīgi mirstat. Dievs ienīst jūsu tukšo, ļauno lepnumu, un Viņš skatās uz jums kā uz rotātiem zārkiem, kas no iekšienes pildīti ar trūdiem un netīrumiem.
Mātes saviem bērniem rāda lepnuma piemēru, un tā darot, sēj sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus. Pļauja būs bagāta un droša. Ko viņas sēj, to viņas arī pļaus. Ražas netrūks. Es redzēju, vecāki, ka jums ir vieglāk iemācīt saviem bērniem lepnību nekā pazemību. Sātans un viņa eņģeļi stāv jums tieši blakus, lai darītu jūsu darbus vai sacītos vārdus ietekmīgus, iedrošinot viņus ģērbties un savā lepnumā sajaukties ar sabiedrību, kas nav svēta. Ak, vecāki, jūs paši savās krūtīs dēstāt ērkšķus, ko jūs bieži sajutīsiet ar bailēm. Cenšoties izravēt bēdīgo mācību, ko esat iemācījuši saviem bērniem, jūs atradīsiet, ka tas ir ļoti grūts uzdevums. Jums paši to nespējat paveikt. Jūs varat viņiem atteikt lietās, kas varētu apmierināt viņu lepnumu, tomēr tas mājos viņu sirdī, ilgojoties pēc apmierinājuma. Nekas cits nevar nonāvēt šo lepnumu kā tikai dzīvais un spēcīgais Dieva Gars. Kad tas, atradīs ceļu uz sirdi, tas tur strādās kā raugs un lepnumu izskaudīs.
Es redzēju, ka jauni un veci izturas nevērīgi pret Bībeli. Viņi nedara to par savu studiju grāmatu un dzīves mērauklu, kā viņiem to vajadzētu darīt. Šajā nevērībā īpaši ir vainojama jaunatne. Vairākums no viņiem ir gatavi un atrod pietiekami laika, lai lasītu jeb kuru citu grāmatu. Bet Vārdu, kas norāda uz mūžīgo dzīvību, [135] rūpīgi nelasa un ik dienas nestudē. Šī dārgā, svarīgā grāmata, kas viņus tiesās pēdējā dienā, vispār netiek pētīta. Tukšus stāstus lasa uzmanīgi, kamēr Bībele paliek neievērota. Nāk diena, apmākusies un ļoti tumša, kad visi gribēs būt pilnīgi apgādāti ar skaidro, vienkāršo Dieva Vārda patiesību, lai viņi varētu lēnprātīgi, tomēr noteikti pamatot savu cerību. Es redzēju, ka šim viņu cerības pamatam jāstiprina viņu pašu dvēseles briesmīgajai cīņai. Bez tā viņi ir trūkumā, un viņiem nevar būt stigrība un apņēmība.
Labāk vecāki būtu sadedzinājuši tukšos stāstus un romānus, tiklīdz tie ienāk viņu mājās. Tā viņu bērniem būtu žēlastība. Uzdrošinies šīs stāstu grāmatas lasīt, un tās Tevi it kā apbur. Tās samulsina un saindē prātu. Vecāki, es redzēju, ka, ja jūs neatmodīsities savu bērnu mūžīgajām interesēm, viņi jūsu nevērības dēļ noteikti pazudīs. Iespēja, ka tādi neuzticīgi vecāki paši tiks izglābti, ir ļoti niecīga. Vecākiem jābūt priekšzīmīgiem. Viņiem uz savu ģimeni jāatstāj svēts iespaids. Viņu drēbēm jābūt pieklājīgām, kas atšķirtos no apkārtējās pasaules. Ja viņi vērtē savu bērnu mūžīgās intereses, viņi norās viņu lepnumu un to darīs pareizi to neveicinot vārdos un darbos. Ak, kāds Dieva ļaužu lepnums, kas man tika rādīts pie Dieva atzīstošiem ļaudīm! Tas ir palielinājies ar katru gadu, kamēr tagad ir neiespējami noteikt un atšķirt Sabata turētāju adventistu no pasaules, kas ir ap viņiem. Es redzēju, ka šim lepnumam jātiek izrautam no mūsu ģimenēm.
Daudz ir izdots par lentītēm un cepuru mežģīnēm, apkaklītēm un citām
nevajadzīgām tērpu rotām, kamēr Jēzus, [136] Godības Ķēniņš, Kas atdeva
savu dzīvību, lai mūs atpestītu, nesa ērkšķu kroni. Mūsu Kunga svētā
galva bija rotāta ar ērkšķu vainagu. Viņš bija bēdu Vīrs un pazina
ciešanas. “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ
satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa
brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5). Tomēr tie, kas apliecina, ka
ir mazgāti Jēzus asinīs, kas par viņiem izlietas, ģērbjas un rotā savu
mirstīgo miesu un iedrošinās sevi saukt par svētā, pašaizliedzīgā un
pazemīgā Parauga sekotājiem. Ak, kaut viņi varētu redzēt, kā Dievs to
redz un kā tas man ir parādīts! To panest man likās pārāk grūti un to
uzskatot, man dvēsele sažņaudzās bailēs. Eņģelis teica: “Dieva tauta ir
īpaši svēta, tādu Viņš to pats Sev šķīsta.” Es redzēju, ka ārējais
izskats uzrāda sirds stāvokli. Ar lentītēm un apkaklītēm un nevajadzīgām
lietām apklāta āriene rāda, ka sirdī uz visu to ir mīlestība. Pirms
šādas personas nebūs šķīstītas no šiem viltojumiem, tās nekad neredzēs
Dievu, jo vienīgi sirdsskaidrie Viņu redzēs.
Piezīme: Man bieži jautāts, vai es ticu, ka ir
nepareizi valkāt vienkāršas linu apkaklītes. Mana atbilde vienmēr ir
bijusi nē. Daži ir ņēmuši galējo nozīmi no tā, ko esmu rakstījusi par
apkaklītēm, un apgalvojuši, ka ir nepareizi tādas valkāt. Man rādīja
dārgi izstrādātas apkaklītes un dārgas un nevajadzīgas lentes un
mežģīnes, kādas valkājuši daži Sabata turētāji un vēl tagad valkā modes
un ārišķību dēļ. Runājot par apkaklītēm, es nedomāju, ka nav jāvalkā
nekas līdzīgs apkaklītēm un, minot lentes, – ka nemaz lentes nebūtu
jāvalkā. – E.G.V. piezīme 2. izdevumā
