[141] Dārgie brāļi un māsas, Kungs man atklāsmē parādīja dažas lietas, kas zīmīgas draudzei tās tagadējā remdenajā stāvoklī, par ko gribu jums stāstīt. Man atklāsmē parādīja draudzi. Eņģelis teica draudzei: “Jēzus tev saka: “Tad nu iekarsies un atgriezies!”” (Atkl. 3:19) Es redzēju, ka šis darbs jādara visā nopietnībā – ir kaut kas ko jānožēlo un kaut kas no kā jāatbrīvojas. Pasaulīga domāšana, patmīlība, mantkārība ir iznīcinājušas Dieva ļaužu garīgo dzīvību.
Jau kopš vairākiem gadiem Dieva ļaužu briesmas ir bijusi mīlestība uz
pasauli. No tās cēlušies patmīlības un mantkārības grēki. Jo vairāk viņi
no šīs pasaules iegūst, jo vairāk viņi tai pieķeras; un tad viņi tiecās
pēc tās vēl un vēl. Eņģelis teica: “Vieglāki ir kamielim ieiet caur
adatas aci, nekā bagātam iekļūt Debesu valstībā.” (Mat. 19:24) Tomēr
daudzi, kas saka ticam, ka mums ir pēdējā brīdinājuma vēsts pasaulei, ar
visiem spēkiem cenšas ieņemt stāvokli, par kuru teikts, ka tiem, kas
tajā atrodas, būs grūtāk ieiet Debesu valstībā nekā kamielim caur adatas
aci.
Šīs zemes bagātības, pareizi izlietotas, ir svētība. Tiem, kam tās
pieder, jāatzīst, ka tās viņiem aizdevis Dievs, un priecīgi jāatdod savi
līdzekļi, lai veicinātu Viņa darbu. [142] Viņi nepazaudēs savu algu
šeit, Debesu eņģeļi viņus laipni uzlūkos, un viņiem arī Debesīs būs
manta.
Es redzēju, ka sātans novēro sevišķās patmīlīgās, alkatīgās tieksmes to raksturos, kas apliecina patiesību, un viņš tos kārdinās, dāvinot labklājību un sniedzot viņiem zemes mantas, jo viņš zina, ka, ja viņi neuzvarēs savas dabīgās tieksmes, viņi klups, mīlēdami mantu un pielūdzot savu elku. Tā sātans savu mērķi bieži sasniedz. Stiprā mīlestība uz pasauli uzvar vai aprij patiesības mīlestību. Viņiem tiek piedāvātas pasaules ķēniņvalstis, un viņi kāri tās tver, domādami, ka viņiem brīnišķi veicies. Sātans triumfē, tāpēc ka viņa plāns ir sekmējies. Viņi ir atmetuši mīlestību uz Dievu un iemīlējuši pasauli.
Es redzēju, ka tie, kam tā veicies, var izjaukt sātana plānu, ja viņi uzvarēs savu patmīlīgo mantkāri, noliekot visu savu īpašumu uz Dieva altāra. Saskatot, ka vajadzīgi līdzekļi, lai veicinātu patiesības lietu un palīdzētu atraitnēm, bāreņiem un cietējiem, viņiem priecīgi jādod un tā jākrāj manta Debesīs.
Ievēro Patiesā Liecinieka padomu: “Ka tev no Manis būs pirkt zeltu, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts, - un baltas drēbes, lai tu topi apģērbts, un tava kailuma kauns nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, lai tu vari redzēt.”(Atkl. 3:18) Lūdzu pamēģini. Šīs dārgās mantas nebūs mūsu daļa bez piepūles no mūsu puses. Mums jāpērk. “Iekarsies un atgriezies” no sava remdenā stāvokļa. Mums jāpamostas, lai ieraudzītu savas nepareizības, lai uzmeklētu savus grēkus un dedzīgi no tiem atgrieztos.
Es redzēju, ka brāļiem, kam pieder īpašumi, darāms īpašs darbs; viņiem jāatraujas no šīs zemes mantām un jāpārvar mīlestība uz pasauli. Daudzi no viņiem mīl šo pasauli, mīl tās bagātības, bet negrib to atzīt. Viņiem jāiekarst un jāatgriežas no savas patmīlīgās mantkāres, lai patiesības mīlestības priekšā viss cits pazustu. [143] Es redzēju, ka daudzi, kuriem ir bagātības, tomēr nopērk to “zeltu, baltas drēbes un acu zāles” kuras Dievs piedāvā. Viņu dedzība spēkā un nopietnībā neatbilst mērķa vērtībai, pēc kura tie tiecas.
Es redzēju šos vīrus, dzenamies pēc zemes īpašumiem. Kādu dedzību viņi parādīja, kādu nopietnību, kādu enerģiju, lai iegūtu zemes bagātības, kas drīz paies. Kādi aukstasinīgi, nekautrīgi aprēķini! Viņi plāno un pūlas agri un vēlu un upurē savu atpūtu un mieru zemes mantai. Ja ar tādu pat dedzību viņi meklētu “zeltu, baltas drēbes un acu zāles “, tad iegūtu šīs vēlamās bagātības savā īpašumā un arī dzīvi, mūžīgo dzīvi Dieva valstībā. Es redzēju, ka, ja kādam “acu zāles” ir vajadzīgas, tad noteikti tiem, kam pieder zemes īpašumi. Daudzi no viņiem ir akli paši pret savu stāvokli, akli pret savu stipro pieķeršanos šai pasaulei. Ak, kaut viņi varētu redzēt!
“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu; ja kas dzird Manu balsi un durvis atvērs, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani.”(Atkl. 3:20)
Es redzēju, ka daudziem pie viņu sirds durvīm atrodas tik daudz gružu, ka viņi nevar durvis atvērt. Dažiem jānovāc nesaskaņas ar brāļiem. Citiem durvis atvērt aizkavē ļauns raksturs, patmīlīga mantkārība. Vēl citiem sirds durvis neļauj atvērt priekšā aizvēlusies pasaule. Visi šie gruži jāizmet āra, un tad viņi var atvērt durvis un uzņemt Pestītāju.
Ak, cik dārgs bija šis apsolījums, kad to man parādīja atklāsmē! “Pie tā es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani.” Ak mīlestība, brīnišķīgā Dieva mīlestība! Pēc visas mūsu remdenības un grēkiem Viņš mums saka: “Atgriezieties pie Manis, un Es atgriezīšos pie jums un dziedināšu visus jūsu pārkāpumus.” Eņģelis šo teikumu atkārtoja vairākas reizes: “Atgriezieties pie Manis, un Es atgriezīšos pie jums un dziedināšu jūs.” [144]
Es redzēju, ka daži ļaudis ar prieku atgriezīsies. Bet citi neļaus, ka Laodiķejas draudzei sniegtās vēstis viņus ietekmē. Viņi visu laiku slīdēs lejup tādā pašā veidā kā iepriekš, un Kungs viņus izspļaus no Savas mutes. Vienīgi tie, kas dedzīgi atgriezīsies, iegūs Dieva labvēlību.
“Kas uzvar, tam Es došu sēdēt ar Mani uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdies ar Savu Tēvu uz Viņa goda krēsla.”(Atkl. 3:21) Mēs varam uzvarēt. Jā, pilnīgi un galīgi! Jēzus mira, lai sagatavotu mums glābšanās ceļu, lai mēs uzvarētu katru ļaunu tieksmi, katru grēku, katru kārdināšanu un beidzot sēdētu kopā ar Viņu.
Mūsu priekštiesība ir iegūt ticību un pestīšanu. Dieva spēks nav mazinājies. Es redzēju, ka Viņa spēks tiek dāvināts tagad tikpat brīvi kā agrāk. Bet Dieva draudze ir pazaudējusi ticību prasīt, enerģiju cīnīties, saucot līdzīgi Jēkabam: “Es Tevi nepalaidīšu, ja tu mani nesvēti.”(1. Moz. 32:26) Izturīga ticība ir mirusi, bet tai jātiek atjaunotai Dieva ļaužu sirdīs. Ir jāprasa Dieva svētības. Ticība, dzīva ticība vienmēr tiecas augšup pie Dieva un godības; neticība – lejup tumsā un nāvē.
Es redzēju, ka draudzē dažu domas nerit pareizā gultnē. Ir daži īpatnēji raksturi, kam ir savi priekšstati, pēc kuriem viņi mēro savus brāļus. Un, ja kāds neatbilsts viņu standartam, tūlīt atklātībā parādās viņu nemiers. Tiešām daži dara kā parunā - izkāš odu un aprij kamieli.
Pārāk ilgi pieļauti šādi sastinguši uzskati un tiem ir izdabāts. Ir plūkti salmi. Ja draudzē nepastāv patiesas grūtības, tad apmāti cilvēki tās rada paši. Draudze un Kunga kalpi ir novērsti no Dieva, patiesības un Debesīm, lai dzīvotu tumsā. Sātans par to priecājas, tādas lietas viņam sagādā baudu. Bet šie pārbaudījumi draudzi nešķīsta un nepavairo Dieva ļaužu spēku. [145]
Es redzēju, ka daži sāk garīgi zaudēt spēku. Kādu laiku tie ir dzīvojuši modri un vērojuši, vai viņu brāļi staigā taisni, uztraukušies par katru viņu kļūdu. Taču, tā izturoties, viņu domas nav ne pie Dieva, ne pie Debesīm, nedz arī pie patiesības, bet gan tur, kur sātans grib, proti, pie kaut kā cita. Viņu pašu dvēseles ir pamestas novārtā. Viņi reti redz un jūt paši savas kļūdas, jo viņiem pietiek darba, vērojot citu kļūdas. Savas dvēseles aplūkošanai un savas sirds pārmeklēšanai neatliek laika. Viņi aprunā kādas citiem kleitas, cepures un priekšauti. Un par šiem tematiem ir ko runāt vairākas nedēļas. Es redzēju, ka dažu bēdīgu dvēseļu reliģija balstās tikai uz citu apģērba un rīcības vērošanas un kļūdu novērošanu. Ja viņi nemainīsies, Debesīs viņiem nebūs vietas, jo viņi arī pie Kunga atradīs kļūdas.
Eņģelis teica: “Salīdzināšanās ar Dievu ir katra personīgs darbs.” Tas norit starp Dievu un mūsu dvēseli. Bet tie, kas daudz uzmanības velta citu kļūdām, nerūpējas par sevi. Šie iztēlē bagātie kļūdu meklētāji bieži paši sevi izārstētu no šīs paražas, ja ietu tieši pie tā, par kuru viņi domā, ka tas rīkojas nepareizi. Tas būtu tik grūti, ka viņi labāk atteiktos no saviem ieskatiem. Bet ir viegli atļaut mēlei brīvi skraidīt par vienu vai otru, kad apvainotais nav klāt.
Daži domā, ka ir nepareizi ievērot noteiktu kārtību Dieva pielūgšanā. Bet es redzēju, ka nav nekas slikts ja Dieva draudzē būs kartība. Es redzēju, ka sajukums Kungam ir nepatīkams un ka jābūt kārtībai lūgšanā un dziedāšanā. Mums nav jānāk dievnamā, lai lūgtu par savām ģimenēm, izņemot, ja jūtamies dziļi ietekmēti, Dieva Gara pārliecināti. Vispār īstā vieta lūgšanām par ģimeni ir ģimenes altāris. Ja [146] tas, par ko lūdzam, atrodas tālumā, tad Kungs jāpiesauc kambarītī. Dievnamā jālūdz pēc klātesošās svētības un jāsagaida, ka Dievs dzirdēs un atbildēs mūsu lūgšanas. Tādas sapulces būs dzīvas un interesantas.
Es redzēju, ka visiem jādzied ne tikai ar garu, bet arī ar izpratni. Dievam nepatīk žargons un disonanse. Kārtība vienmēr Viņam patīk vairāk nekā nekārtība. Un jo pareizāk, harmoniskāk Dieva ļaudis dziedās, jo vairāk Viņš būs pagodināts, jo lielāku labumu gūs draudze un jo labvēlīgāk tiks ietekmēti neticīgie.
Man rādīja kārtību, pilnīgo Debesu kārtību, un es priecājos, klausoties turienes pilnīgās mūzikas skaņas. Kad atklāsme beidzās, šejienes dziedāšana skanēja ļoti skarbi un nesaskanīgi. Es redzēju eņģeļu pulkus, kas stāvēja noteiktā četrstūrī. Katram bija zelta arfa. Katras arfas galā bija instruments toņu noskaņošanai. Viņu pirksti pa stīgām neslīdēja pavirši, bet tie aizskāra dažādas stīgas, lai radītu dažādas skaņas. Bija viens eņģelis, kas vienmēr vada, kas pirmais aizskar arfu un uzdod toni. Tad visi savienojas bagātā, pilnīgā Debesu mūzikā. To nevar aprakstīt. Tā ir dievišķīga Debesu melodija, pa kuras laiku no katras sejas atstaro Jēzus attēls, mirdzot neizsakāmā godībā.
