Dārgie brāļi, Kungs man atklāsmē rādīja dažas lietas, kas attiecas uz austrumu un rietumu pavalstniecībām. Es jūtu, ka mans pienākums ir darīt tās jums zināmas. Es redzēju, ka Dievs ir atvēris ceļu tagadējās patiesības izplatīšanai Rietumos. Lai aizkustinātu ļaudis Austrumos, vajadzīgs daudz vairāk spēka. Patlaban Austrumos iespējams paveikt ļoti maz. [147] Tagad sevišķi jāpūlas tur, kur iespējams gūt vislabākās sekmes.
Ļaudis Austrumos ir dzirdējuši Kristus otrās nākšanas pasludināšanas un ir redzējuši tik spilgti atklājamies Dieva spēku, bet pēc tam atkrituši atpakaļ vienaldzības un bezrūpības stāvoklī, tā kā tagad viņus sasniegt gandrīz neiespējami. Neskatoties uz sevišķo piepūli un vislabākajām dāvanām, Austrumos padarīts pavisam maz.
Es redzēju, ka ļaudis Rietumos var aizkustināt daudz vieglāk nekā Austrumos. Viņiem nav atspīdējusi patiesības gaisma. Viņi nav to atmetuši, un viņu sirdis ir daudz maigākas un uzņēmīgākas pret patiesību un Dieva Garu. Daudzu sirdis Rietumos ir jau sagatavotas, lai dedzīgi satvertu patiesību. Kad Dieva kalpi izies, lai strādātu dārgo dvēseļu atpestīšanai, viņi savā grūtajā darbā saņems daudz iedrošinājuma. Kad cilvēki ir čakli dzirdēt un daudzi pieņem patiesību, tad attīstās un nostiprinās dāvanas, ko Dievs devis Saviem kalpiem. Tie redz, ka viņu pūles vainagojas sekmēm.
Es redzēju, ka Rietumos ar tām pašām pūlēm varēs padarīt desmitreiz vairāk nekā Austrumos un ka ceļš tur ir atvērts vēl lielākām sekmēm. Es redzēju, ka tagad daudz var paveikt Viskonsinā un vēl vairāk Illinoisā un ka patiesību jācenšas izplatīt Minesotā un Aijovā. Tā ietekmēs daudzas sirdis. Man atklāsmē atklāja lielu, ļoti lielu darbalauku, kur vēl nav būts; bet nepietiek pašuzupurīgas palīdzības, lai izietu strādāt pat tikai pusē no vietām, kur ļaudis ir gatavi patiesību dzirdēt un pieņemt.
Darbs jāuzsāk jaunos laukos, pilnīgi jaunos. Daudzi gribēs uzsākt darbu paši ar saviem līdzekļiem un ieies šādos laukos cerībā paši segt savus izdevumus. Te, es redzēju, ir laba izdevība Dieva namturiem darīt savu daļu un atbalstīt tos, kas nes patiesību uz šīm vietām. [148] Atdot Dievam Viņa īpašumu šiem namturiem vajadzētu uzskatīt par lielu priekšrocību. Tā darot, viņi izpildīs Rakstos norādīto pienākumu un atbrīvos sevi no daļas zemes mantas, kas tagad daudziem pārpilnībā dzīvojošiem ir par nastu. Tā viņi arī papildinās savu mantu Debesīs.
Es redzēju, ka teltis austrumos nav atkārtoti jāceļ tajās pašās vietās. Ja tās ieteicamas, tad tiem, kas pavada telti, šai cīņā vajadzētu iziet ar saviem līdzekļiem. Telts jāceļ tur, kur patiesība nav pasludināta. Pēc telts uzcelšanas tā labi jāapgādā ar strādniekiem.
Es redzēju, ka tā ir kļūda, atgriezties noteiktajās vietās ar tādām pat dāvanām atkal kā jau iepriekšējos gados. Ja iespējams, jāizmanto pēc iespējas piemērotākas dāvanas. Būtu labāks un lielāks labums, ja notiktu mazāk telts sapulču, bet strādātu ar lielāku spēku un dažādām dāvanām. Vietās, kur atmodināta interese, vajadzētu uzkavēties ilgāk. Teltis nojauktas pārāk lielā steigā. Ir vajadzīgas neatlaidīgas pūles, lai tie, kas ietekmēti labvēlīgi patiesībai, izšķirtos un nodotos patiesībai. Daudzās vietās, kur uzceltas teltis, sludinātāji palikuši tikai tik ilgi, līdz aizspriedumi sāka izzust. Pēc tam daži būtu klausījušies bez aizspriedumiem, bet tieši tad telts bija nojaukta un aizsūtīta uz citu vietu. Riņķis ir apiets, laiks pavadīts, līdzekļi izdoti, bet Dieva kalpi redz, ka telts sezonā paveikts ļoti maz. Tikai nedaudzi atzinuši patiesību; un Dieva kalpi, saņemdami maz pamudinājuma un iedrošinājuma, piedzīvo, ka viņu dāvanas neatraisās. Viņi nepieaug garīgumā un spēkā, bet kļūst arvien vājāki.
Es redzēju, ka Rietumos jāpieliek īpašas pūles, strādājot tieši telts sanāksmju veidā, jo Dieva eņģeļi tur sagatavo prātus patiesības uzņemšanai. [149] Tāpēc Dievs ir pamodinājis dažus Austrumos doties uz Rietumiem. Viņu dāvanas var padarīt vairāk Rietumos nekā Austrumos. Darba nasta ir Rietumos, un ir ļoti svarīgi, ka Dieva kalpi dotos turp, kur Viņa Aizgādība atvērusi ceļu.
Es redzēju, ka, vēstij ļoti pieaugot spēkā, Dieva aizgādība atvērs un
sagatavos ceļu arī Austrumos. Tad tur varēs padarīt daudz vairāk nekā
tagad. Dievs ar lielu spēku sūtīs dažus no Saviem kalpiem uz vietām, kur
tagad maz vai neko nevar darīt. Un tad daži, kas tagad ir vienaldzīgi,
celsies un satvers patiesību.
Tālāk ir aprakstīta atklāsme, kas dota Raundgrovā, Ilinoisā 1856. gadā, 9. decembrī
Es redzēju, ka Dievs brīdinājis tos, kas devās no Austrumiem uz
Rietumiem. Viņš tiem ir rādījis viņu pienākumu, ka viņu mērķim nav jābūt
bagātības iegūšanai, bet gan darīt labu dvēselēm, dzīvot saskaņā ar
ticību un stāstīt apkārtējiem, ka šī pasaule nav viņu mājas. Brīdinājumi
bija pietiekoši, ja tikai tie būtu ievēroti. Bet daudzi neņēma vērā, ko
Dievs viņiem rādīja. Viņi skrēja tālāk un tālāk un uzsūca pasaules
garu. “Skaties atpakaļ,” teica eņģelis, “un apsver visu, ko Dievs ir
rādījis par šo kustību no Austrumiem uz Rietumiem. Vai jūs tam esat
paklausījuši? Es redzēju, ka jūs esat gājuši pilnīgi pretēji Dieva
pamācībām un bagātīgi iepirkušies. Jūsu darbi apkārtējiem nestāsta, ka
jūs meklējat labāku zemi. Tie skaidri parāda, ka jūsu māja un manta ir
šeit. Jūsu darbi noliedz jūsu ticību.”
Tas vēl nav viss. Starp brāļiem trūkst vajadzīgās mīlestības. “Vai es esmu sava brāļa sargs?” Šīs jūtas skaidri redzamas. Brāļu sirdīs ir patmīlīgs un mantkārīgs gars. Tā vietā, lai sargātu brāļu intereses un rūpētos par tiem, jūsu rīcībā parādījies skops, patmīlīgs [150] gars, ko Dievs ienīst. Tiem, kam ir tik augsta apliecība un kas skaita sevi par Dieva īpašiem ļaudīm, ar savu apliecību teikdami, ka viņi ir čakli labos darbos, jābūt cēliem, augstsirdīgiem un laipniem un vienmēr gataviem atbalstīt savus brāļus un dot viņiem labākās izdevības. Augstsirdība dzemdē augstsirdību, un patmīlība dzemdē patmīlību.
Es redzēju, ka pagājušajā vasarā galvenais mērķis bija no šīs pasaules sagrābt pēc iespējams vairāk. Dieva pavēles neievēroja. Ar saprātu kalpojam Dieva likumam, bet daudzu domas pakļautas pasaulei. Kamēr visas viņu domas ir aizņemtas ar zemes lietām, kalpojot tām, viņi nevar kalpot Dieva likumiem. Sabats netiek ievērots. Daži sešu dienu darbu pārnesuši septītajā dienā. No Sabata iesākuma un nobeiguma bieži tiek atņemta stunda vai pat vairākas.
Daži Sabata turētāji, kas saka pasaulei, ka viņi gaida Jēzus nākšanu un tic, ka mums ir pēdējā žēlastības vēsts, dod vaļu savām miesīgajām jūtām un nododas komercijai, savas nepiekāpības, cietsirdības un viltības dēļ vienmēr iegūstot veikalam labāko peļņu, kļuvuši neticīgo vidū par sakāmvārdu. Viņiem būtu bijis labāk mazliet zaudēt, bet atstāt labāku iespaidu pasaulē un uz brāļiem un parādīt, ka šī pasaule nav viņu dievs.
Es redzēju, ka brāļiem jāinteresējas vienam par otru. Īpaši tiem, kas ir svētīti ar veselību, jābūt uzmanīgiem un rūpīgiem pret tiem, kam nav labas veselības. Tie jāatbalsta. Viņiem jāatceras Jēzus mācība par labo samarieti.
Jēzus teica: “Ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34) Cik daudz? Viņa mīlestību nevar izstāstīt. Viņš atstāja godību, kas Viņam bija pie Tēva, pirms pasaule [151] bija. “Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Tā sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:6*) Viņš pacietīgi panesa katru apvainojumu un izsmieklu. Uzlūko Viņa mokas dārzā, kad Viņš lūdza, vai biķeris nevarētu iet Viņam garām! Uzlūko Viņa ciešanas Golgātā! Un tas viss grēcīga, pazuduša cilvēka dēļ. Jēzus saka: “Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis.” Cik daudz? Jāmīl tā, lai būtu gatavs atdot savu dzīvību par brāli. Bet kāpēc tiek apmierināts paša es un Dieva Vārds pamests novārtā? Pasaule ir viņu dievs. Viņi tai kalpo, mīl to, un Dieva mīlestība ir zudusi. Ja jūs mīlat pasauli, Tēva mīlestības nav jūsos.
Dieva Vārds nav ievērots. Tas satur brīdinājumus Dieva ļaudīm, kas norāda draudzei briesmas. Bet tiem ir tik daudz dažādu rūpju un dažādu sarežģījumu, ka viņi tikko atļaujas laiku lūgt. Tā ir bijusi tukša forma bez spēka. Jēzus lūdza - ak, cik nopietnas bija Viņa lūgšanas! Un Viņš taču bija Dieva mīlētais Dēls!
Ja Jēzus parādīja tik daudz nopietnības, spēka un jūtu cīņā, cik daudz vairāk tiem, kas ir pestīšanas mantinieki un visā savā stiprumā atkarīgi no Dieva, ar visu dvēseli jācīnās ar Dievu un jāsaka: “Es Tevi neatlaidīšu, kamēr Tu mani nesvētīsi.” Bet es redzēju, ka sirdis ir pildītas ar šīs dzīves rūpēm un ka Dievs un Viņa vārds atstāts neievērots.
Es redzēju, ka vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.” (Mateja. 6:19–21*) [152]
Es redzēju, ka patiesība jāpasludina spēkā un Garā. Aiciniet ļaudis izšķirties. Rādiet viņiem patiesības svarīgumu – tā ir dzīvība vai nāve. Dedzīgi izraujiet dvēseles kā no uguns. Bet ak, iznīcinoša ir ietekme, ko izplata vīri, kas apliecina, ka gaida savu Kungu, tomēr tur savā īpašumā lielas un pievilcīgas zemes. Fermas ir sludinājušas skaļāk, jā, daudz skaļāk, nekā vārdi to varētu – ka šī pasaule ir viņu mājas. Viņi taupa līdzekļus “nebaltai dienai”, pie viņiem valda “miers un drošība”. Ak, draudošais, iznīcinošais iespaids! Dievs ienīst šādu pasaulīgumu. “Atšķirieties, atšķirieties” - bija eņģeļa vārdi.
