[154] 1857. gada 22. augustā Monterejas lūgšanu namā, Mičiganā, man rādīja, ka daudzi vēl nav dzirdējuši Jēzus balsi, viņu dvēseles nav pieņēmušas glābjošo vēsti un dzīvē nav notikusi pārmaiņa. Daudziem jauniešiem nav Jēzus Gara. Viņu sirdī nav Dieva mīlestības. Tāpēc uzvar miesīgās tieksmes, nevis Dieva Gars un pestīšana.
Tie, kam patiesi ir Jēzus ticība, nekaunēsies un nebīsies nest krustu to priekšā, kas ir vairāk piedzīvojuši nekā viņi. Tie, kuru ilgas ir nopietnas, vēlēsies kļūt taisni, ar prieku saņemot visu, no vecākiem kristiešiem iespējamo, palīdzību. Sirdis, ko sasildījusi Dieva mīlestība, kristieša tekā neaizkavēs nekādi nieki. Viņi runās par to, ko Dieva Gars viņos darījis. Viņi to izteiks dziesmās un lūgšanās. Bet garīguma un svētas dzīves trūkums, bremzē jauniešu izaugsmi. Viņu dzīve tos notiesā. Viņi zina, ka nedzīvo kā kristieši, tāpēc viņi neuzticas Dievam un draudzei.
Kāpēc jaunie jūtas daudz brīvāk, kad vecākie nav klāt? Tāpēc, ka viņi ir kopā ar līdzīgiem. Katrs domā, ka viņš ir tikpat labs kā otrs. Visiem trūkst parauga. Viņi sevi mēro un salīdzina ar sevi un viens ar otru un [155] neievēro vienīgo, pilnīgo un patieso Paraugu. Jēzus ir patiesais Paraugs. Viņa pašuzupurēšanās dzīve ir mūsu Piemērs.
Es redzēju, cik maz mēs mācāmies no šī Parauga, cik maz Viņu paaugstinām. Cik ļoti jaunie negrib ciest un atteikties no kaut kā reliģijas dēļ. Par upurēšanu viņi gandrīz nemaz nedomā. Šai ziņā viņi Paraugu gandrīz nemaz neatdarina. Es redzēju, ka viņu dzīves valoda bija: paša “es” jāapmierina, lepnumam jāizdabā. Viņi aizmirst bēdu Vīru, Kas pazina ciešanas. Jēzus ciešanas Ģetzemanē, Viņa asins sviedru lielās lāses dārzā, no ērkšķiem vītais vainags, kas ievainoja Viņa svēto pieri, viņus neaizkustina. Viņi ir sastinguši. Viņu jūtas ir notrulinātas un viņi vairs neizprot viņu dēļ pienesto lielo upuri. Viņi var sēdēt un klausīties krusta stāstu, dzirdēt, cik nežēlīgi naglas tika dzītas caur Dieva Dēla kājām un rokām, un tas neaizkustina dvēseles dziļumus.
Eņģelis teica: “Ja tādus ievestu Dieva pilsētā un stāstītu, ka visas tās bagātības, skaistums un godība ir priekš viņiem, lai priecātos mūžīgi, viņi neaptvertu, cik dārgi pirkts šis mantojums. Viņi nekad nesaprastu nesalīdzināmos Pestītāja mīlestības dziļumus. Viņi nav dzēruši no biķera, nav kristīti ar kristību. Viņi ar savu klātbūtni būtu traucējums debesīs. Vienīgi tie, kas ir baudījuši no Dieva Dēla ciešanām, gājuši caur lielām bēdām, mazgājuši savas drēbes un balinājuši tās Jēra asinīs, varēs priecāties par neaprakstāmo godību un nepārsējamu Debesu skaistumu.”
Šīs nepieciešamās sagatavošanās trūkums izslēgs lielāko jauno apliecinātāju daļu, jo viņi negrib nopietni un dedzīgi pūlēties, lai iegūtu mieru, kas atstāts Dieva tautai. Viņi godīgi neatzīst savus grēkus, lai tos varētu [156] piedot un izdzēst. Šie grēki īsā laikā atkārtosies visā briesmīgumā. Dieva acs nesnauž. Viņš zina katru grēku, kas mirstīgām acīm apslēpts. Vainīgais zina, kādi grēki jāatzīst, lai viņa dvēsele būtu tīra Dieva priekšā. Jēzus tagad viņiem dod izdevību nožēlot, dziļā pazemībā atgriezties un šķīstīt savu dzīvi, paklausot un dzīvojot saskaņā ar patiesību. Tagad ir laiks izlabot nepareizības un nožēlot grēkus, vai arī tie nostāsies grēcinieka priekšā Dieva dusmu dienā.
Vecāki vispār par daudz uzticas saviem bērniem, jo bieži, kad vecāki viņiem uzticas, viņos apslēpta netaisnība. Vecāki, modi vērojiet savus bērnus. Brīdiniet, rājiet, pamāciet viņus ceļoties un sēžoties, kad izejat un ieejat: “pavēli uz pavēles, likumu uz likuma, maķenīt še, maķenīt te.” Pakļaujiet savus bērnus, kamēr viņi jauni. Par nožēlošanu daudzi vecāki to nav ievērojuši. Viņi pret bērniem nav nostājušies pietiekami stingri un noteikti. Viņi pacieš, ka bērni ir līdzīgi pasaulei, mīl drēbes un biedrojas ar tiem, kas ienīst patiesību un kuru iespaids ir nāvējošs. Tā darot, viņi atbalsta savu bērnu pasaulīgās tieksmes.
Es redzēju, ka kristīgiem vecākiem bērnu audzināšanā vienmēr vajadzētu būt vienotiem. Šinī ziņā daži vecāki kļūdās – nav saskaņas. Dažreiz kļūda ir tēva pusē, bet biežāk maldās māte. Mīlošā māte lutina un lolo savus bērnus. Darbs bieži atrauj tēvu no mājas un no bērnu sabiedrības. Tad runā mātes iespaids. Viņas piemērs dara daudz, veidojot bērna raksturu.
Dažas mīlošas mātes pacieš nepareizības bērnos, ko nedrīkstētu atļaut nevienu mirkli. Dažreiz māte slēpj bērnu nepareizības no tēva, pērk bērniem jaunas, modernas drēbes, [157] kā arī apmierina dažas citas iegribas, domājot, ka tēvam par to nav jāzina, jo viņš par šīm lietām rāsies.
Tādā veidā bērniem iespaidīgi māca krāpšanu. Tad, kad tēvs atklāj šīs nepareizības, viņa aizbildinās un stāsta tikai pusi. Māte nav atklāta pret tēvu. Viņa pietiekoši neievēro, ka tēvam ir tāda pat interese par bērniem kā viņai, ka viņu nedrīkst turēt neziņā par netikumiem un nepareiziem ieradumiem, kas bērnos jālabo, kamēr viņi vēl jauni. Patiesība ir aizklāta. Bērni zina vecāku vienprātības trūkumu, un tam ir sava ietekme. Jau mazi viņi iesāk krāpt, slēpt un atstāstīt mātei citā gaismā nekā tēvam. Pārspīlējumi kļūst par ieradumu. Izsakot atklātus melus, sirdsapziņa tos pavisam maz pārliecina vai pārmet.
Šo nepareizību sākums meklējams tad, kad māte dažas lietas noslēpa tēvam, kas tikpat ieinteresēts bērnu rakstura attīstībā. Tēvam brīvi jāprasa par visu padoms. Viss viņam jāatklāj. Bet pretējais virziens, slēpjot bērnu nepareizības, veicina tieksmi krāpt, kā arī patiesības un godīguma trūkumu.
Šādu bērnu vienīgā cerība, vai viņi apliecina ticību vai ne, ir pilnīgi atgriezties. Visam viņu raksturam jāmainās. Neprātīgā māte, vai tu zini, ka tu māci savus bērnus, ka tavas pamācības bērnībā ietekmē viņus, viņu reliģiskos piedzīvojumus? Pakļauj viņus mazus, māci viņus padoties Tev, un daudz labprātīgāk viņi mācīsies paklausīt Dieva prasībām. Atbalsti viņos patiesīgumu un godīgumu. Lai viņiem nekad nav iemesla šaubīties par tavu atklātību un noteikto patiesīgumu.
Es redzēju, ka jaunieši apliecina, bet neizjūt Dieva pestījošo spēku. Viņu vārdi ir tukši un nederīgi. Par [158] viņiem sastādīts patiess un briesmīgs pārskats. Mirstīgos tiesās saskaņā ar miesā darītajiem darbiem. Jaunie draugi, jūsu darbi un tukšie vārdi ir rakstīti grāmatā. Jūsu sarunas nav bijušas par mūžīgām lietām, bet par šo un to vispārīgu. Tās ir pasaulīgas sarunas, kurās kristiešiem nav jāpiedalās. Tas viss ir rakstīts grāmatā.
Es redzēju, ka ja jauniešos nenotiks pilnīga pārmaiņa, pilnīga atgriešanās, viņi var zaudēt Debesis. Man rādīja, ka ne vairāk kā puse no jauniešiem, kas atzīst reliģiju un patiesību, ir patiesi atgriezušies. Ja viņi būtu patiesi atgriezušies, viņi nestu augļus Dievam par godu. Daudzi balstās uz iedomātu cerību, bez patiesa pamata. Avots nav tīrīts, tāpēc straumes, kas iztek no tā, nav tīras. Iztīri avotu un straumes būs tīras. Ja sirds ir taisna, jūsu vārdi, drēbes, darbi – viss būs pareizs. Trūkst patiesas dievbijības. Es negribu apkaunot savu Kungu, piekrītot, ka bezrūpīga persona, kas nelūdz un niekojas, ir kristietis. Nē, kristietis uzvar savas tieksmes, kas sevišķi apstāj, kā arī savas kaislības. Grēka slimai dvēselei ir zāles. Šīs zāles ir Jēzus, dārgais Pestītājs! Viņa žēlastība ir pietiekama visvājākajam. Bet arī visstiprākajam ir vajadzīga Viņa žēlastība, vai arī viņš ies bojā.
Es redzēju, kā šo žēlastību var iegūt. Ej savā kambarī un tur viens pats neatlaidīgi lūdz Dievu: ”Radi manī šķīstu sirdi, ak Dievs, un atjauno manī patiesīgu garu.” Esiet nopietni, sirsnīgi un patiesi. Dedzīga lūgšana iespēj daudz. Līdzīgi Jēkabam cīnieties lūgšanā. Cīnieties visiem spēkiem. Jēzus dārzā svīda lielas asins lāses, arī jums jāpūlas. Neatstājiet savu kambari, kamēr jūs nejūtaties stipri Dievā. Tad esiet modri. Cik ilgi būsiet modri un lūgsiet, jūs varēsiet pakļaut šīs ļaunās tieksmes. Tad jūsos varēs parādīties Dieva žēlastība, un tā parādīsies.
Dievs aizliedz man mitēties jūs brīdināt. [159] Jaunie draugi, meklējiet Kungu no visas savas sirds. Nāciet dedzīgi un nopietni. Kad jūs patiesi sajutīsiet, ka bez Dieva palīdzības jums jāiet bojā, kad jūs slāpsiet pēc Viņa, kā briedis slāpst pēc ūdens upēm, tad Kungs jūs ātri stiprinās. Tad jūsu miers būs augstāks par saprašanu. Gaidot pestīšanu, jums jālūdz. Ņemiet priekš tam laiku. Lūgšanās neesiet steidzīgi un bezrūpīgi. Izlūdzieties no Dieva sevī pilnīgu pārmaiņu, lai jūsos varētu mājot Gara augļi un jūs būtu pasaulē kā gaisma. Neesiet par šķērsli un lāstu Dieva darbam; jūs varat būt palīgs un svētība. Vai sātans jums saka, ka jūs nevarat pilnīgi un brīvi priecāties par pestīšanu? Neticiet viņam.
Es redzēju, ka katra kristieša priekštiesība ir izjust Dieva Gara dziļo ietekmi. Salds Debesu miers pildīs dvēseli, un jūs mīlēsiet pārdomāt par Dievu un Debesīm. Jūs priecāsities par brīnišķīgajiem un godības pilnajiem Viņa vārda apsolījumiem. Bet vispirms atzīstiet, ka esat tikai iesākuši kristieša ceļa virzienu. Atzīstiet, ka tie ir tikai pirmie soļi mūžīgās dzīvības ceļā. Nepievilieties! Es baidos, tiešām es zinu, ka daudzi no jums nesaprot, kas ir reliģija. Jūs esat jutuši kādu uzbudinājumu, kādas emocijas, bet nekad neesat saskatījuši grēku tā briesmīgumā. Jūs nekad neesat izjutuši savu pazudušo stāvokli un ar rūgtām sāpēm neesat nogriezušies no saviem ļauniem ceļiem. Jūs nekad neesat miruši pasaulei. Jūs vēl tagad mīlat tās priekus; jums patīk sarunāties par pasaulīgām lietām. Bet, kad iesāk runāt par Dieva patiesību, jums nekā nav ko sacīt. Kāpēc tad tik klusi? Kāpēc tik runīgi par pasaulīgām lietām? Un kāpēc tik klusi par tematiem, kam visvairāk vajadzētu jūs interesēt, par jautājumiem, kam jāpiepilda visa jūsu dvēsele? Dieva patiesība nemājo jūsos.
Es redzēju, ka daudzi ir nevainojami savā apliecībā, kamēr iekšiene ir samaitāta. Nepiekrāpiet sevi, nepatiesie apliecinātāji! Dievs uzlūko sirdi. “No sirds pilnības mute runā.” [160] Es redzēju, ka tādu sirdī ir pasaule, bet Jēzus reliģijas tur nav. Ja kristieši Jēzu mīl vairāk kā pasauli, viņi mīlēs runāt par Viņu, savu labāko Draugu, kam pieder visas jūsu labākās jūtas. Viņš nāca viņiem palīgā, kad viņi sajuta savu pazudušo stāvokli, ka ir padoti bojā ejai. Grēka nospiesti un nomocīti, viņi griezās pie viņa. Viņš atņēma viņu vainas un grēka nastu, atņēma viņu bēdas un skumjas un mainīja visu viņu jūtu plūdumu. Lietas, ko viņi reiz mīlēja, tagad viņi ienīst, un lietas, ko viņi ienīda, viņi tagad mīl.
