1857. gada 6. jūlijā Ulysē, Pensilvānijā, redzēju sekojošu ainu. Tā atklāja pastāvēšanas apstākļus N. un citās Ņujorkas štata vietās.
Brāļiem Ņujorkas štata draudzē bija tik daudz pārbaidījumu, kuri nav Dieva rokas darbs, ka draudze pazaudējusi spēku un nezina, kā to atgūt. Vienam uz otru izzudusi mīlestība un valda apsūdzētājs un apvainotājs gars. Par tikumu uzskata atrast otrā, kaut ko nepareizu un tad to parādīt ļaunāku, nekā patiesībā. No sirds izskausta līdzjūtība un mīlestība uz brāļiem. Dažu reliģija pastāvējusi kļūdu meklēšanā, uzlasot visu, kas šķiet nepareizs, kamēr ir iznīcinātas dvēseles cēlās jūtas. Domas ir jāpaceļ, lai tās kavētos pie mūžīgām ainām: pie Debesīm, tās bagātībām un godības, un Bībeles patiesībās jāgūst salds un svēts mierinājums. Domas jābaro ar Dieva Vārdā sniegtajiem dārgajiem apsolījumiem, un tajos jāsmeļ prieks. Tām no niekiem jāpaceļas pie svarīgām mūžīgām lietām. Bet ak, prāts nodarbojas ar pavisam ko citu! Pieķeras pie sīkumiem. Draudzes sapulces, kā tās ir noturētas, daudziem Ņujorkā ir bijušas par lāstu. Šo izdomāto lietu caurskatīšanas devušas pilnu brīvību ļaunai neuzticībai. Pastāv naids, bet viņi to neapzinās. Daži nepareizi domā, ka drīkst norāt nemīlot, uzspiest citiem to, ko pats uzskata par pareizu, bez tam, ne tikai bez saudzības izturēties pret viņu jūtām, bet arī ar iznīcinošu spēku apspiest visus pretošanās mēģinājumus. [165]
Es redzēju, ka daudzi Ņujorkā tik ļoti norūpējušies par saviem brāļiem, lai viņi staigātu pareizi, ka paši savu sirdi atstājuši novārtā. Viņi baidās par saviem brāļiem, ka tie nav iekarsušies un atgriezušies, aizmirstot, ka pašiem ir nepareizības, kas jāizlabo. Ar savām nesvētajām sirdīm viņi mēģina izlabot savus brāļus. Vienīgais ceļš, kā brāļi un māsas Ņujorkā var celties, ir – katram uzmanīgi vērot sevi un savest kārtībā savu sirdi. Ja Tu skaidri redzi savā brālī grēku, nečuksti to citiem, bet mīlestībā uz brāļa dvēseli, ar līdzcietības un līdzjūtības pilnu sirdi stāsti viņam pašam viņa kļūdu. Tālāko atstāj viņam un Kungam. Tā tu esi izpildījis savu pienākumu. Spriedums tev nav jāizsaka.
Brāļu ierobežošana, nosodīšana un notiesāšana kļuvusi par pārāk parastu lietu. Šai ziņā ir iedegušies par Dievu, bet ne saskaņā ar atzīšanu. Ja katrs nokārtotu savas sirds stāvokli, tad brāļiem sastopoties būtu bagātīgi ko liecināt, un liecības plūstu no pārpilnas dvēseles, aizkustinot apkārtējos ļaudis, kas netic patiesībai. Dieva Gara parādīšanās sacītu viņu sirdīm, ka jūs esat Dieva bērni. Mūsu mīlestībai vienam uz otru jābūt redzamai visiem. Tai būs ietekme.
Es redzēju, ka draudzes Ņujorkā varētu celties. Strādājiet katrs pie sevis, iekarsieties un atgriezieties un, kad visas zināmās kļūdas ir izlabotas, tad ticiet, ka Dievs jūs pieņem. Neskumstiet, bet paļaujieties uz Dieva apsolījumiem. Meklējiet Viņu čakli un ticiet, ka Viņš Jūs pieņem. Daļa no darba ir ticēt. Dieva apsolījumi ir uzticami. Pieaugat ticībā.
Brāļi Ņujorkā var pieaugt tikpat labi kā citās vietās; Viņi var dzert no Dieva pestīšanas. Viņi spēj strādāt saprātīgi un katrs gūt sev piedzīvojumus Patiesā Liecinieka vēstī laodiķiešiem. Draudze jūt, ka ir pakritusi, bet [166] nezina, kā celties. Dažu nolūki var būt ļoti labi; viņi var atzīt grēkus; tomēr es redzēju, ka viņus novēro ar aizdomām, ka viņus apvaino par Kunga Vārda pārkāpējiem, kamēr viņi zaudē brīvību un pestīšanu. Viņi neuzdrošinās izteikt savas sirds jūtas, jo viņus novēro. Dievam patīk, ka Viņa ļaudis Viņu bīstas un viens otram uzticas.
Es redzēju, ka daudzi sev par labu izmanto Dieva atklātās kļūdas un grēkus citu dzīvē. To, kas parādīts atklāsmē, viņi uztvēruši galējā nozīmē un tad pastāvējuši pie šiem uzskatiem, vājinot draudzei ticību tam, ko Dievs rādījis, un padarot mazdūšīgu draudzi. Brālim pret brāli jābūt maigas līdzjūtības pildītam. Pret otra izjūtām jābūt smalkjūtīgam. Vissmalkākais un vissvarīgākais darbs, kāds jebkad ir darīts, ir pieskarties otra kļūdām. Brāļiem tas jādara ar dziļāko pazemību, nopietni pārdomājot pašiem savu vājumu, lai arī pats netiktu kārdināts.
Es redzēju lielo upuri, ko Jēzus pienesa cilvēku atpirkšanai. Viņš neturēja Savu dzīvību par dārgu, lai to upurētu. Jēzus teica: “Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis.” Redzot savu brāli maldāmies, vai Tu juti, ka viņa glābšanai esi gatavs atdot savu dzīvību? Ja tā, tad Tu drīksti viņam tuvoties un aizskart viņa sirdi. Tieši Tev tad jāapmeklē šis brālis. Bet ir nožēlojama patiesība, ka daudzi, kas sevi apliecina par brāļiem, nav labprātīgi upurēt kādu no saviem uzskatiem vai spriedumiem, lai glābtu brāli. Vienam uz otru ir pārāk maz mīlestības. Redzams patmīlīgs gars.
Draudzē ienākusi mazdūšība. Viņi mīl pasauli, savas fermas, savus lopus utt.. Tagad Jēzus aicina viņus atraisīties, lai krātu mantu Debesīs, pirktu zeltu, baltas drēbes un acu zāles. Tās ir dārgas mantas. To īpašnieks varēs ieiet Dieva valstībā. [167]
Dieva ļaudīm jādarbojas saprātīgi. Viņi nedrīkst apmierināties, pirms nav atzīts katrs zināmais grēks; tad viņu pienākums un priekštiesība ticēt, ka Jēzus viņus pieņems. Nedrīkst sagaidīt, lai citi izlauztos caur tumsu un uzvarētu viņu vietā, tā kā viņi varētu tikai priecāties. Šāda laime ilgs tikai līdz sapulces noslēgumam. Bet Dievam jākalpo, vadoties no pamatlikumiem un ne no jūtām. Rītos un vakaros iegūstiet uzvaru sev savās ģimenēs. Lai jūsu ikdienas darbs jūs no tā neattur. Ņemiet laiku lūgšanām un lūdzot ticiet, ka Dievs jūs dzird. Lai jūsu lūgšana ir savienota ar ticību. Ne vienmēr jūs saņemsiet tūlītēju atbildi, bet tā tiek pārbaudīta ticība. “Uzticīgs ir, Kas jūs aicinājis, Viņš to arī darīs.” Ejiet pa ticības šauro dēli. pilnīgi uzticieties Kunga apsolījumiem. Uzticieties Dievam, kad ir tumsa. Tad ir laiks, lai ticētu. Bet jūs bieži jūtām ļaujat valdīt pār sevi. Nesajūtot Dieva Gara iepriecinājumu un atbalstu, jūs meklējat vērtību sevī un, to neatraduši krītat izmisumā. Jūs pietiekoši neuzticaties Jēzum, dārgajam Jēzum. Jums viņa vērtība nav viss, viss. Ar vislabāko, ko varat darīt, jūs nenopelnīsiet Dieva labvēlību. Tā ir Jēzus vērtība, kas jūs glābs, Viņa asinis jūs tīrīs. Bet jums jāpūlas. Jums no savas puses jādara viss iespējamais. Iekarsies un atgriezies, tad tici.
Nesajauc jūtas ar ticību. Tās ir atšķirīgas. Ticība jāvingrina. Šī ticība mums jāvingrina. Ticiet, ticiet! Lai jūsu ticība satver svētības, un tās būs jūsu. Jūsu jūtām nav saistības ar šo ticību. Kad jūsu ticība atnesusi sirdij svētības un jūs par tām priecājaties, tad tā vairs nav ticība, bet jūtas.
Dieva ļaudīm Ņujorkā droši jāceļas, jāiziet no tumsas un jāļauj savai gaismai spīdēt. Viņi stāv tieši Dieva [168] darbam ceļā. Viņiem jāļauj trešā eņģeļa vēstij darīt savu darbu viņu sirdī. Brāļi, jūsu garās, neticīgās lūgšanas Dievu apkauno. Novērsieties no pašu nevērtības un paaugstiniet Jēzu. Runājiet par ticību, gaismu un Debesīm, un jums būs ticība, gaisma, mīlestība, miers un prieks Svētajā Garā.
