1857. gada 8. oktobrī Monterejā, Mičiganā, man atklāsmē rādīja, ka daudzu Sabata turētāju stāvoklis ir līdzīgs jauneklim, kas nāca pie Jēzus, lai uzzinātu, kas viņam jādara, lai mantotu mūžīgo dzīvību. [171]
“Un, redzi, viens piegāja un uz Viņu sacīja: labais mācītājs, ko man darīt, lai es dabūju mūžīgo dzīvību?”
“Un Viņš viņam sacīja: Ko tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vien vienīgais Dievs. Bet, ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad turi baušļus.
Viņš Viņam saka: Kādus? Un Jēzus sacīja šos: Nenokauj, nepārkāp laulību, nezodz, nedod nepatiesu liecību, godā savu tēvu un māti un savu tuvāku mīli kā sevi pašu.
Jauneklis Viņam saka: Visu to es esmu turējis no savas jaunības, kā man vēl trūkst?
Jēzus viņam sacīja: Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem: tad tev būs manta Debesīs, un tad nāc, staigā Man pakaļ.
Bet jauneklis, šo vārdu dzirdējis, aizgāja noskumis, jo viņam bija daudz mantas.
Bet Jēzus Saviem mācekļiem sacīja: Patiesi Es jums saku, bagāts grūti ieies Debesu valstībā.
Un atkal es jums saku – vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam kļūt Dieva valstībā.
Un, to dzirdējuši, Viņa mācekļi ļoti pārbijās un sacīja: Kas var nokļūt Debesu valstībā?
Un Jēzus viņus uzlūkoja un viņiem sacīja: “Cilvēki to nespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas.” (Mat. 19:16–26)
Jēzus citēja jauneklim piecus no sešiem pēdējiem baušļiem, arī otru lielo bausli, kas ietver visus pēdējos sešus baušļus. Jauneklis domāja, ka šos pieminētos ir turējis. Jēzus nepieminēja pirmos četrus baušļus, kas satur mūsu pienākumus pret Dievu. Atbildot jaunekļa jautājumam: ”Kā man vēl trūkst?” Jēzus sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem.”
Te bija jaunekļa trūkums. Viņš neturēja ne pirmos četrus baušļus, ne arī pēdējos sešus. Viņš nemīlēja savu tuvāko kā sevi. Jēzus teica: “Dod nabagiem.” Jēzus aizskāra viņa īpašumus. “Pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem.” Šinī tiešajā norādījumā Jēzus jaunekļa uzmanību pievērsa viņa elkam. Pāri visam jauneklis mīlēja bagātību, tāpēc nespēja mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli, ar visu savu prātu. Un šī visu pārspējošā mīlestība uz bagātību aizvēra [172] viņa acis līdzcilvēku vajadzībām. Viņš nemīlēja savu tuvāku kā sevi. Tātad viņš neturēja pēdējos sešus baušļus. Viņa sirds bija pie viņa mantas. Tā pilnīgi piederēja viņa laicīgajiem īpašumiem. Savus īpašumus viņš mīlēja vairāk nekā Dievu, vairāk nekā Debesu mantas. No Jēzus mutes viņš dzirdēja norādījumus. Ja viņš savu mantu pārdotu un izdalītu nabagiem, tad viņam būtu manta Debesīs.
Viņš tika pārbaudīts, cik daudz vairāk vērtē mūžīgo dzīvi par bagātību. Vai viņš dedzīgi satvēra iespēju iegūt mūžīgo dzīvi? Vai viņš nopietni centās novērst šķēršļus, kas kavēja iegūt mantu Debesīs? Ak, nē! “Viņš aizgāja bēdīgs, jo viņam bija daudz mantas.”
Man norādīja uz vārdiem: “Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam vīram ieiet Debesu valstībā. ”Jēzus teica: Cilvēkam tas ir neiespējami, bet Dievam visas lietas iespējamas.”
Eņģelis teica: ”Vai Dievs atļaus bagātam vīram paturēt savas bagātības, tomēr ieiet Dieva valstībā?” Cits eņģelis atbildēja: “Nē, nekad!”
Es redzēju, ka Dievs grib, lai šīs bagātības izlietotu pareizi, izdalot par svētību trūcīgajiem un veicinot Dieva darbu. Ja cilvēki mīl savas bagātības vairāk kā tuvāko, vairāk nekā Dievu vai Viņa Vārda patiesības, ja viņu sirds ir pie viņu mantas, tie nevar iegūt mūžīgo dzīvību. Viņi drīzāk atteiksies no patiesības nekā pārdos un dos nabagiem. Šis pārbaudījums atklāj, cik daudz viņi mīl Dievu, cik daudz viņi mīl patiesību; un līdzīgi bagātajam jauneklim Bībelē viņi aiziet bēdīgi, tāpēc ka viņi nevar paturēt savas mantas un tajā pat laikā kļūt par Debesu mantiniekiem. Abas bagātības viņi nevar paturēt, un tā mūžīgās dzīvības vietā viņi izvēlēsies pasaulīgos īpašumus.
“Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam vīram ieiet Dieva valstībā.” “Dievam visas lietas ir iespējamas.” Patiesība, ja tā caur Dieva Garu iemājo [173] sirdī, izspiedīs mīlestību uz mantu. Vienā un tai pašā sirdī nevar mājot mīlestība uz Jēzu un uz mantu. Mīlestība uz Dievu tik ļoti pārspēj mīlestību uz mantu, ka tās īpašnieks no mantas novēršas un pieķeras Dievam. Mīlestība tad viņu vada kalpot Dieva darba vajadzībām. Viņa lielākais prieks ir pareizi sadalīt sava Kunga mantu. Uzvar mīlestība uz Dievu un tuvāko, un visu, kas viņam ir, viņš neuzskata par savu, bet kā Dieva namturis uzticīgi pilda savu pienākumu. Tad viņš var turēt abas lielās baušļu pavēles: “Mīli Dievu, savu Kungu, no visas sirds, no visas dvēseles un no visa prāta.” “Savu tuvāku mīli kā sevi.” “Šādā veidā bagātam vīram ir iespējams ieiet Dieva valstībā.
“Un, kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas tos ņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību.
Bet daudzi, kas tie pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.” (Mat. 19:29,30)
Tā ir to alga, kas upurē Dievam. Jau šinī dzīvē viņi iegūst simtkārtīgi un beidzot ieies mūžīgā dzīvē. Bet daudzi, kas ir pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie. Man rādīja tos, kas pieņēmuši patiesību, bet nedzīvo saskaņā ar to. Viņi pieķērušies saviem īpašumiem un nav labprātīgi tos izdalīt, lai veicinātu Dieva darbu. Viņiem nav ticības riskēt un uzticēties Dievam. Mīlestība uz šo pasauli aprij viņu ticību. Dievs prasa daļu no viņu mantas, bet viņi to neņem vērā. Viņi spriež, ka ir grūti strādājuši, lai to iegūtu, kas tiem ir, un viņi nespēj to aizdot Kungam, jo paši varot nonākt trūkumā. Ak jūs, mazticīgie! Dievs, kas bada laikā rūpējās par Eliju, neies garām nevienam Savam pašuzupurīgam bērnam. Viņš, Kurš ir skaitījis visus galvas matus, rūpēsies par viņiem un trūkuma laikā viņiem nepietrūks. Kamēr ļaunie visapkārt ies bojā maizes trūkuma dēļ, viņiem ūdens un maize [174] būs pietiekoši. Kas tagad pieķeras savai zemes mantai un Dieva aizdoto pareizi nepārvalda, pazaudēs savu mantu Debesīs, pazaudēs mūžīgo dzīvību.
Dievs Savā aizgādībā ir aizkustinājis dažu sirdi, kam ir manta, un viņus atgriezis patiesībā, lai viņi ar savu īpašumu palīdzētu darbam. Un, ja bagātie to nedarīs, ja viņi neizpildīs Dieva nolūku, Viņš viņiem ies garām un viņu vietā pamodinās citus, kas pildīs Viņa nodomu un priecīgi izdalīs savu īpašumu, lai palīdzētu Dieva darba vajadzībām. Šinī ziņā viņi būs pirmie. Dievs Savā darbā grib labprātīgus strādniekus.
Lai padarītu Savu darbu, Viņš varētu līdzekļus dot no Debesīm, bet tas nav Viņa plāns. Viņš ir iekārtojis, ka cilvēkiem jābūt Viņa darba rīkiem. Tā kā cilvēku atpestīšanai ir pienests liels upuris, viņiem jādara sava daļa šinī pestīšanas darbā, nesot upurus viens otra labā un tā rādot, cik augstu viņi vērtē upuri, kas pienests viņu labā.
Man norādīja uz Jēkaba grāmatas 5. nodaļu no 1 līdz 3 panta vārdiem: “Tad nu jūs, bagātie, raudiet un kauciet par tām bēdām, kas pār jums nāk.
“Jūsu bagātība ir sapuvusi un jūsu drēbes no kodēm saēstas. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa jums būs par liecību un aprīs jūsu miesas it kā uguns, jūs esat mantas krājuši pēdējās dienās.”
Es redzēju, ka šie briesmīgie vārdi sevišķi attiecas uz turīgajiem, kas apliecina, ka tic tagadējai patiesībai. Kungs viņus aicina izlietot līdzekļus Viņa darba veicināšanai. Viņiem ir dotas izdevības, bet viņi aizver acis darba vajadzībām un cieši turas pie savām zemes bagātībām. Viņu mīlestība uz pasauli ir lielāka nekā mīlestība uz patiesību, mīlestība uz tuvāko vai mīlestība uz Dievu. Dievs prasa viņu mantu, bet viņi patmīlīgi, mantkārīgi patur, kas viņiem ir. [175]
Viņi šad un tad mazliet iedod, lai atvieglotu savu sirdsapziņu, bet viņi nav uzvarējuši savu mīlestību uz šo pasauli. Viņi neupurē Dievam. Kungs ir pamodinājis citus, kas vērtē mūžīgo dzīvi un sajūt, kaut cik aptver dvēseles vērtību. Viņi devīgi dāvā savus līdzekļus Dieva darba veicināšanai. Darbs noslēdzas, un drīz viņu līdzekļi, kas paturējuši savu bagātību, savas lielās fermas, savus lopus utt., nebūs vajadzīgi. Es redzēju, ka Kungs pret tādiem pagriežas nepatikā un dusmās un atkārto šos vārdus: “Ej tagad, bagātais vīrs!” Viņš ir aicinājis, bet jūs neesat uzklausījuši. Mīlestība uz pasauli ir noslāpējusi Viņa balsi. Tagad Viņš jūs nelietos un pavēl jums aiziet: “Ej tagad, bagātais vīrs!”
Ak, es redzēju, cik briesmīgi ir, ja Kungs tā atmet, – mums ir bīstami paturēt savas iznīkstošās mantas pēc tam, kad Viņš ir sacījis, ka, pārdodot un dodot nabagiem, mēs krāsim mantas Debesīs. Man rādīja, ka, darbam noslēdzoties un patiesībai varenā spēkā ejot uz priekšu, šie bagātie atnesīs savus līdzekļus un noliks pie Dieva kalpu kājām, lūdzot tos pieņemt. Dieva kalpu atbilde būs: “Ejiet tagad, bagātie. Jūsu līdzekļi nav vajadzīgi, jūs tos atturējāt, kad ar tiem varējāt darīt labu, veicinot Dieva darbu. Trūcīgie ir cietuši, jūsu līdzekļi viņiem nav nesuši svētību. Tagad Dievs jūsu bagātības negrib pieņemt. Bagātie, tagad ejiet!”
Man norādīja uz vārdiem Jēkaba 5:4: “Redzi, strādnieku, jūsu tīrumu pļāvēju, alga, ko jūs atrāvuši, brēc, un pļāvēju brēkšana ir nākusi priekš Kunga Cebaota ausīm.”
Es redzēju, ka ne vienmēr bagātība ir Kunga svētība. Bagātības iegūšanā sātans ir bieži daudz vairāk strādājis nekā Dievs. Daudz ir iegūts, atraujot strādniekam algu. Pēc dabas mantkārīgs bagāts vīrs vairo savu bagātību, [176] apspiežot algādzi un izmantojot citus cilvēkus, kur vien viņš var, tā krājot mantu, kas līdzīgi ugunij ēdīs viņa miesu.
