Dažu rīcība nav bijusi stingri godīga un cienījama. Viņiem jāsāk iet pavisam citā virzienā un ātri jāstrādā, lai atgūtu laiku. Daudzi Sabata turētāji šeit kļūdās. Viņi izmanto pat savus nabadzīgos brāļus. Tie, kam ir pārpilnība, no citiem prasa vairāk par kādas lietas patieso vērtību, vairāk, nekā paši par to būtu maksājuši, neņemot vērā, ka šie viņu brāļi ir grūtībās un bēdās līdzekļu trūkuma dēļ. Dievs visas šīs lietas zina. Katrs patmīlīgs darbs, katra mantkārīga izspiešana nesīs savu algu.
Es redzēju, ka ir nežēlīgi un netaisni neievērot brāļu stāvokli. Ja viņš cieš vai ir nabags, kaut arī dara vislabāko, ko spēj, tad viņam jādod vairāk par algu. Bagātajiem, kad šie cilvēki no viņiem ko pērk, nevajadzētu prasīt pat lietas pilnu vērtību. Pret viņiem jāizturas līdzjūtīgi. Dievs atzīs šādu laipnu darbu, un darītājs algu nezaudēs. Bet daudzi Sabata turētāji nesīs briesmīgu atbildību par skopumu un mantkārību.
Man norādīja uz laiku, kad tikai mazs skaits klausījās un pieņēma patiesību. Viņiem nebija daudz šīs pasaules labumu. Darba vajadzības sadalījās starp nedaudziem. Tad dažiem vajadzēja savas mājas un zemes pārdot un iegādāties lētākas, kas kalpotu viņiem par pajumti un mājvietu, lai tādā veidā atbrīvotos līdzekļi, ko viņi labprāt augstsirdīgi aizdeva Kungam, pasludinot patiesību un citādā veidā veicinot Dieva darbu. Uzlūkojot šos pašuzupurīgos, es redzēju, ka viņi, palīdzot darbam, paši cieta trūkumu. Es redzēju, ka eņģelis stāvēja pie viņiem, norādot augšup un sakām: “Jums ir bagātība Debesīs.” “Jums ir bagātība Debesīs, kas nenoveco! Pastāviet līdz galam, un jūsu alga būs liela.”
Dievs ir aizskāris daudzas sirdis. Patiesība, kurai [177] daži tik daudz ir upurējuši, lai to dotu citiem, ir uzvarējusi, un daudzi to ir satvēruši. Dievs Savā aizgādībā aizskāris tos, kam ir līdzekļi, un vadījis patiesībā, lai, Viņa darbam pieaugot, varētu apmierināt tā vajadzības. Daudz līdzekļu ienesti Sabata turētāju rindās, un es redzēju, ka tagad Dievs neprasa Savu ļaužu mājas, kas vajadzīgas dzīvošanai. Vienīgi dārgās mājas jāapmaina pret lētākām. Bet, ja tie, kas ir pārpilnībā, neuzklausa Viņa balsi un neatraujas no pasaules, nododot daļu savu īpašumu un zemju par upuri Dievam, Viņš ies viņiem garām un aicinās citus, kas ir labprātīgi kaut ko darīt priekš Jēzus, pat pārdot mājas, lai tikai Dieva darbam iegūtu līdzekļus. Dievs grib labprātīgus upurus. Devējam šis darbs jāuzskata par priekštiesību.
Daži dod no savas pārpilnības, bet vēl nejūt trūkumu. Kristus darba dēļ viņi sev neko sevišķu neaizliedzas. Viņiem joprojām ir viss, ko sirds var vēlēties. Viņi dod devīgi un labprāt, un Dievs to ievēro. Viņam zināmi darbi un motīvi, un tie tiek pareizi atzīmēti. Tie nezaudē savu algu. Jūs, kas nevarat dot tik devīgi, neaizbildiniet sevi, tāpēc ka nevarat darīt tik daudz kā citi. Dariet, ko jūs varat. Aizliedziet sev kādu priekšmetu, bez kā varētu iztikt, un upurējiet Dieva darbam. Līdzīgi atraitnei iemetiet savas divas artavas. Patiesībā jūs dosiet vairāk nekā visi tie, kas dod no savas pārpilnības, un jūs uzzināsiet, cik patīkami ir sevi aizliegt, dodot trūcīgajiem un upurējot patiesībai, tā krājot sev mantu Debesīs.
Es redzēju, ka jaunatnei, īpaši jauniem vīriem, kas apliecina patiesību, jāmācās pašaizliedzība. Ja tie vairāk upurētu patiesībai, viņi to vērtētu daudz augstāk. Tā ietekmētu viņu sirdi un šķīstītu dzīvi, un viņi to turētu daudz dārgāku un svētāku. [178]
Jaunatne nenes Dieva darba nastu un nejūt par to atbildību. Vai Dievs viņus atbrīvojis? Ak, nē, viņi paši sevi atbrīvojuši. Viņi staigā brīvi, bet citi ir apkrauti. Viņi nesaprot, ka nepieder paši sev. Viņu spēks un laiks nav viņu pašu. Viņi ir dārgi atpirkti. Par viņiem ir pienests dārgs upuris. Bet bez pašaizliedzības un upura gara nemirstīgais mantojums viņiem nepiederēs.
