Lūgšana “Izlem manu lietu pret manu pretinieku” attiecas ne tikai uz sātanu, bet arī uz viņa starpniekiem, kurus tas pamudina sagrozīt patiesību, kārdināt un iznīcināt Dieva ļaudis. Tie, kas ir nolēmuši paklausīt Dieva baušļiem, no saviem piedzīvojumiem sapratīs, ka tiem ir ienaidnieki, kurus pārvalda ļauna vara. Šādi ienaidnieki Kristu ielenca ik uz soļa, un neviena cilvēciska būtne nespēj iedomāties, cik pastāvīgi un mērķtiecīgi tas notika. Tāpat kā Kristu, arī Viņa mācekļus nepārtraukti vajā kārdināšanas.
Raksti aino pasaules stāvokli tieši pirms Kristus otrās atnākšanas. Apustulis Jēkabs raksta par alkatību un vajāšanām, kas tad valdīs. Viņš saka: “Nu tad, bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū (..). Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai; jūs esat pazudinājuši un nokāvuši taisno: viņš jums nepretojās.” (Jēk. 5:1–6) Tā ir šodienas aina. Ar visiem iespējamiem uzkundzēšanās un izspiešanas paņēmieniem cilvēki sev uzceļ neiedomājami bagātu iedzīvi, kamēr izsalkušo saucieni paceļas augšup pie Dieva.
“Tiesa ir atstumta nost, un taisnība stāv no tālienes, jo patiesība klūp uz ielas, un skaidrība netiek iekšā. Tiešām, patiesība ir zudusi, un, kas no ļauna atkāpjas, [171] pa dara sevi par laupījumu.” (Jes. 59:14,15 — KJV) Tas piepildījās, Kristum dzīvojot uz zemes. Viņš uzticējās Dieva likumam, novērsdamies no cilvēku tradīcijām un prasībām, kas tika paaugstinātas, ieņemdamas baušļu vietu. Tādēļ Viņš tika ienīsts un vajāts. Šie vēstures procesi atkārtojas. Cilvēku likumi un tradīcijas atkal ir paaugstinātas pāri Dieva likumiem, un tie, kas ir uzticīgi Dieva baušļiem, tiek nicināti un vajāti. Tādēļ, ka Kristus bija uzticīgs Dievam, Viņš tika apvainots sabata pārkāpšanā un zaimošanā. Viņš tika pasludināts par velna apsēstu un saukts par Belcebulu. Līdzīgā veidā arī Viņa sekotāji tiek apsūdzēti un parādīti nelabvēlīgā gaismā. Tā sātans cenšas cilvēkus ievest grēkā un laupīt Dievam godu.
Tiesnesi, kurš nebijās Dieva un nekaunējās no cilvēkiem, Kristus līdzībā šādi raksturoja tādēļ, lai parādītu, kāda toreiz bija tiesa, par ko drīz vien liecināja arī Viņa paša pārbaudījums. Jēzus vēlas, lai Viņa ļaudis visos laikos apjaustu, cik maz vajāšanu brīdī var uzticēties zemes valdniekiem un tiesnešiem. Bieži vien Dieva izredzētajiem ir jāstāv tādu oficiālu personu priekšā, kuru vadonis un padomdevējs nav Dieva Vārds, bet kas seko paši saviem nesvētajiem un neapvaldītajiem pamudinājumiem.
Līdzībā par netaisno tiesnesi Kristus ir parādījis, kas mums būtu jādara. “Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc?” Kristus, mūsu piemērs, neko nedarīja, lai aizstāvētu sevi vai izkļūtu brīvībā. Viņš savu lietu nodeva Dievam. Tā arī Viņa sekotājiem nav ne jāapsūdz, ne jānosoda, nedz arī jāizmanto varas līdzekļi, lai atbrīvotos.
Kad rodas pārbaudījumi, kas šķiet neizskaidrojami, mums nav jāpieļauj, ka tiek izpostīts mūsu miers. Lai arī cik netaisni pret mums izturētos, neļausimies iekaist. Ļaujoties atriebības jūtām, [172] mēs ievainojam paši sevi. Mēs iznīcinām paši savu uzticību Dievam un apbēdinām Svēto Garu. Mūsu pusē ir liecinieks, Debesu vēstnesis, kas pacels karogu pret ienaidnieku. Viņš mūs ieslēgs Taisnības Saules spožajos staros. Tiem sātans netiek cauri. Viņš nespēj iziet cauri šim svētās gaismas vairogam.
Laikā, kad pasaule pieaug ļaunumā, nevienam no mums nevajadzētu ļauties ilūzijām, ka mums nebūs grūtību. Taču tieši šīs grūtības mums liek doties uz Visaugstākā kabinetu. Mēs varam meklēt Tā padomu, kurš savā gudrībā ir bezgalīgs.
Kungs saka: “Piesauc Mani bēdu laikā!” (Ps. 50:15) Dievs mūs aicina atklāt Viņam savu neizpratni, savas vajadzības un nepieciešamību pēc dievišķās palīdzības. Viņš vēlas, lai mēs savās lūgšanās nekavētos. Tikko rodas grūtības, mums dedzīgi jālūdz. Ar neatlaidīgajām lūgšanām mēs liecinām par savu stipro uzticēšanos Dievam. Vajadzības sajūta mums liek lūgt nopietni, un Debesu Tēvu mūsu lūgumi aizkustina.
Bieži vien tie, kas savas ticības dēļ cieš nicinājumus vai vajāšanas, jūt kārdinājumu domāt, ka Dievs tos ir atstājis. Cilvēku acīs viņi ir mazākums. Viss liecina par to, ka ienaidnieki pār viņiem gūst uzvaru, bet lai tie nemoka savu sirdsapziņu! Tas, kurš šo cilvēku labā ir cietis un nesis viņu bēdas un sāpes, nav viņus pametis.
Dieva bērni nav atstāti vieni un neaizsargāti. Lūgšana Visvarenā rokai liek rīkoties. Ar lūgšanu cilvēki “valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši” (..) (pēdējā apgalvojuma nozīmi mēs sapratīsim, ja ieklausīsimies stāstos par mocekļiem, kas miruši savas ticības dēļ), “svešus karapulkus piespieduši bēgt”. (Ebr. 11:33,34)
[173] Ja mēs savu dzīvi nodosim kalpošanai Viņam, tad nekad nenonāksim situācijā, kuru Dievs nekontrolētu. Lai arī kādi būtu mūsu apstākļi, mums ir Vadonis, kurš parāda ceļu; lai arī kāda būtu mūsu neizpratne, mums ir drošs Padomdevējs; lai kādas būtu mūsu bēdas, zaudējums vai vientulība, mums ir iejūtīgs Draugs. Ja savā nezināšanā mēs speram nepareizus soļus, Kristus mūs neatstāj. Skaidri un nepārprotami skan Viņa balss: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6) “Viņš glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga.” (Ps. 72:12)
Kungs paziņo, ka Viņu pagodina tie, kas Viņam tuvojas un uzticīgi kalpo. [174] “Kam stipra ticība (jeb “kam prāts stingri turas pie Tevis” — KJV), tam Tu dod mieru, tiešām — mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!” (Jes. 26:3) Visvarenā roka ir izstiepta, lai vestu mūs uz priekšu — vēl aizvien uz priekšu. Ej uz priekšu, saka tas Kungs, un Es tev sūtīšu palīdzību. Mana vārda goda dēļ tu saņemsi, kad lūgsi. Ar to Es tikšu pagodināts to priekšā, kas meklē tavus trūkumus. Viņi redzēs, kā Mans vārds ar lielu godību uzvar. “Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.” (Mat. 21:22)
Lai visi, kam ir nodarīts pāri un pret kuriem citi ir izturējušies netaisni, sauc uz Dievu. Novērsies no tiem, kuru sirdis ir kā tērauds un dari savus lūgumus zināmus savam Radītājam. Neviens netiek noraidīts, kas pie Viņa nāk ar sagrauztu sirdi. Vienlaicīgi ar Debesu koru slavas dziesmām Dievs dzird arī visvājākās cilvēciskās būtnes saucienus. Savas sirds vēlēšanās mēs izstāstām lūgšanu istabā, mēs lūdzam, ejot pa ceļu, un mūsu vārdi aizsniedz Visuma Valdnieka troni. Tie var būt nedzirdami cilvēka ausij, taču nevar izdzist klusumā, nedz arī pazust tajā brīdī notiekošo darbu atmosfērā. Nekas nespēj apslāpēt dvēseles izteikto vēlēšanos. Tā paceļas pāri ielas trokšņiem, pāri juceklīgam pūlim un nonāk Debesu pagalmos. Mēs runājam ar Dievu, un mūsu lūgšana tiek uzklausīta.
Tu, kurš jūties kā visnecienīgākais, nebaidies savu lietu nodot Dievam! Kad Viņš sevi Kristū atdeva par pasaules grēku, Viņš uzņēmās katras dvēseles lietu. “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32) Vai tad Viņš nepiepildīs šos žēlastības pilnos vārdus, kas mums doti par iedrošinājumu un stiprinājumu?
Neko Kristus nevēlas tik ļoti, kā atpestīt savu mantojumu no sātana varas. Taču, pirms ārēji varam tikt atbrīvoti no sātana varas, mums no tās jātiek atbrīvotiem [175] iekšēji. Kungs pieļauj pārbaudījumus, lai mēs tiktu šķīstīti no pasaulīguma, savtības, no asajām, nekristīgajām rakstura īpašībām. Viņš pieļauj, ka mūsu dvēselēm pāri iet dziļie sāpju ūdeņi, lai mēs iepazītu Viņu un Jēzu Kristu, ko Viņš ir sūtījis, lai mēs sirds dziļumos ilgotos tikt attīrīti no tā, kas mūs aptraipījis, un lai, pārbaudījumus izturējuši, mēs kļūtu šķīstāki, svētāki un laimīgāki. Bieži pārbaudījumu krāsnī mēs ieejam ar egoisma aptumšotām dvēselēm; taču, ja izturam pārbaudījuma kritisko brīdi, tad, no tā iziedami, mēs atstarosim dievišķo raksturu. Kad ar šo ciešanu palīdzību Dievs savu mērķi būs sasniedzis, tad “Viņš tavai taisnībai liks starot kā gaismai un tavām tiesībām kā saulainai dienai”. (Ps. 37:6)
Nav jābaidās, ka Dievs varētu neņemt vērā savu ļaužu lūgšanas. Briesmas, turpretī, pastāv apstāklī, ka kārdinājuma un pārbaudījuma brīdī tie varētu zaudēt drosmi, cerību un neatlaidību lūgšanās.
Dievišķo līdzjūtību Pestītājs izrādīja pret feniķieti. Jēzus sirds bija aizkustināta, redzot viņas skumjas. Viņš labprāt nekavējoties būtu licis šai sievietei saprast, ka viņas lūgums ir uzklausīts, taču Viņš vēlējās nodot kādu mācību saviem mācekļiem, tādēļ uz brīdi izlikās neņemam vērā viņas izmocītās sirds saucienus. Kad sievietes ticība kļuva redzama, Jēzus viņai izteica atzinību un atlaida to, apmierinādams lielo vajadzību, par ko viņa bija lūgusi. Mācekļi nekad neaizmirsa šo mācību, un tā ir pierakstīta, lai parādītu, ar ko vainagojas neatlaidīga lūgšana.
Kristus pats bija tas, kurš šīs mātes sirdī bija ielicis neatlaidību, kas netiek noraidīta. Kristus bija tas, kas lūdzošajai atraitnei deva drosmi un mērķtiecību tiesneša priekšā. Tas bija Kristus, kurš pirms daudziem gadsimtiem noslēpumainajā konfliktā pie Jabokas brasla Jēkabam bija iedvesmojis šo pašu nepagurstošo ticību. Bet uzticību, ko Pestītājs ir ielicis cilvēka sirdī, Viņš nekad neatstās neatmaksātu.
[176] Tas, kurš mājo Debesu svētnīcā, spriež taisnu tiesu. Viņam ir lielāks prieks par saviem ļaudīm, kas grēka pasaulē cīnās ar kārdinājumiem nekā par eņģeļu pulkiem, kas nostājušies ap Viņa troni.
Šai niecīgajai pasaulei Visums parāda vislielāko interesi, jo Kristus par tās iemītnieku dvēselēm ir samaksājis bezgalīgi lielu cenu. Pasaules Pestītājs zemi un Debesis ir saistījis ar rūpju saitēm, jo šeit atrodas Kunga atpestītie. Debesu būtnes joprojām apmeklē zemi tāpat kā tajās dienās, kad tās sastapās ar Ābrahāmu un Mozu. Mūsu lielpilsētu rosībā, ļaužu pūlī, kas drūzmējas galvenajās ielās un piepilda tirgus laukumus, kur no rīta līdz vakaram cilvēki rosās tā, it kā darbs, atpūta un izprieca dzīvē būtu vienīgais, kur tik maz ir tādu, kas domā par neredzamajām realitātēm — jā, arī tur Debesīm vēl aizvien ir savi novērotāji un savi svētie. Neredzamas būtnes novēro katru cilvēku vārdu un darbu. Katrā darba sapulcē vai izpriecu vakarā, katrā dievkalpojumā ir vairāk klausītāju, nekā to cilvēka acs var redzēt. Dažkārt Debesu vēstneši paver priekškaru, kas slēpj neredzamo pasauli, lai mūsu domas tiktu atrautas no ikdienas steigas un trauksmes, lai mēs atcerētos, ka visam, ko darām vai sakām, ir neredzami liecinieki.
