Cik skaidri šeit apstiprināta Dieva vēlēšanās pieņemt nožēlojošu grēcinieku! Varbūt tu, lasītāj, esi izvēlējies savu ceļu? Varbūt esi aizgājis tālu no Dieva? Vai esi mēģinājis mieloties ar pārkāpuma augļiem, bet tie uz tavām lūpām ir pārvērtušies pelnos? Un tagad tava manta ir iztērēta, dzīves plāni izjaukti, cerības mirušas, un tu sēdi vientuļš un atstāts? Balss, kura ilgi ir uzrunājusi tavu sirdi, bet kuru tu neklausījies, tagad skaidri un nepārprotami tev saka: “Celieties un dodieties ceļā! Jo šī zeme nav jums paliekama vieta tādēļ, ka tā nešķīsta, tā ved postā, un par savu nešķīstību tā tiks izpostīta jo cietsirdīgā veidā.” (Mih. 2:10) Atgriezies sava Tēva mājās! Viņš tevi aicina, sacīdams: “Atgriezies pie Manis, jo Es tevi esmu atpestījis.” (Jes. 44:22)
Neklausi ienaidnieka ieteikumam palikt šķirtam no Kristus, kamēr pats neesi kļuvis labāks, kamēr neesi pietiekami labs, lai nāktu pie Dieva. Ja tu gaidīsi līdz tādam brīdim, [206] tad tā arī nekad nenāksi pie Dieva. Kad sātans norāda uz tavām netīrajām drēbēm, tad atkārto Jēzus apsolījumu: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Saki ienaidniekam, ka Jēzus Kristus asinis šķīsta no visa grēka. Par lūgšanas piemēru izvēlies Dāvida vārdus: “Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!” (Ps. 51:9)
Celies un ej pie sava Tēva! Viņš tev nāks pretī jau iztālēm. Ja tu spersi kaut vienu soli nožēlā pretī Viņam, Viņš steigsies tevi apkampt ar savām bezgalīgās mīlestības rokām. Viņa ausis ir atvērtas sagrauztas dvēseles saucienam. Dievam ir zināma jau pati pirmā sirds tiekšanās pretī Viņam. Kad vien ir izteikta lūgšana, lai arī tā būtu neveikla, kad vien ir noritējusi kāda asara, kaut arī par to neviens nezina, kad vien sirdī pamostas patiesas ilgas pēc Dieva, lai arī tās būtu vājas, Dieva Gars vienmēr steidzas tām pretī. Pat pirms tam, kad ir izteikta lūgšana vai darītas zināmas sirds ilgas, Kristus žēlastība nāk pretī tai žēlastībai, kas darbojas pie cilvēka sirds.
Tavs Debesu Tēvs tev novilks grēka aptraipītās drēbes. Skaistajā, alegoriskajā Cakarijas pravietojumā augstais priesteris Jozua, kurš Kunga eņģeļa priekšā stāv netīrās drēbēs, simbolizē grēcinieku. Tad Kungs saka: “ “Novelciet viņam netīrās drēbes!” Bet Jozuam Viņš sacīja: “Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” (..) Un tie uzlika viņam galvā tīru cepuri un uzvilka viņam svētku drēbes.” (Cak. 3:4,5) Tieši tā Dievs tevi ietērps “pestīšanas drēbēs” un apsegs ar “taisnības mēteli”. (Jes. 61:10) “Kaut arī jūs gulējāt aplokos, tomēr jūs būsit kā baložu spārni, kas pārklāti ar sudrabu, un kā viņa spalvas, kas pārklātas ar dzeltenu zeltu.” (Ps. 68:13 — KJV)
Viņš tevi ievedīs savā svētku namā, un Viņa [207] karogs pār tevi būs mīlestība. (sk. Augstā dz.. 2:4 — KJV) “Ja tu staigāsi Manus ceļus,” Kungs apsola, “Es tev ļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še kā sulaiņi stāv Manā priekšā” —, proti, kopā ar svētajiem eņģeļiem, kas atrodas pie Viņa troņa. (Cak. 3:7)
“Kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi.” (Jes. 62:5) “Viņš priecāsies par tevi, būs pret tevi mīļš, tev piedos un skaļi izpaudīs savu prieku pret tevi.” (Cef. 3:17) Debesis un zeme apvienosies Tēva līksmajā dziesmā: “Jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”
Līdz šai vietai Pestītāja līdzībā nav nevienas nots, kas priecīgajā notikumā radītu disonansi, taču nu Kristus iepazīstina ar vēl kādu apstākli. Kad izšķērdīgais dēls atgriezās mājās, viņa vecākais brālis “bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: “Tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.” Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā.”” Vecākais dēls nebija dalījies tēva raizēs un negaidīja pazudušo brāli. Tādēļ viņš nedalās arī tēva priekā par klejotāja atgriešanos. Līksmības skaņas viņa sirdī neuzdzirkstī prieku. Viņš apjautājas kalpam par svinību iemeslu, un atbilde liek viņā uzliesmot skaudībai. Viņš negāja mājās, lai savu pazudušo brāli apsveiktu ar atgriešanos. Labvēlību, kas parādīta izšķērdīgajam dēlam, viņš izjūt kā apvainojumu.
Kad pie vecākā dēla pienāk tēvs un pamato savu rīcību, tad atklājas šī brāļa rakstura lepnums un ļaunums. Viņš attēlo savu dzīvi tēva mājās kā vienu vienīgu kalpošanu bez atmaksas, un tad zemiski nostāda kontrastā labvēlību, kas tiek parādīta tikko pārnākušajam dēlam. No šiem vārdiem kļūst skaidrs, ka viņš sava tēva mājās ir strādājis kā kalps un nevis [208] kā dēls. Vecākajam dēlam vajadzēja baudīt nebeidzamu prieku tēva klātbūtnē, taču viņa domas bija kavējušās pie tā, kādu labumu viņš iegūs, apdomīgi dzīvojot. Vecākā brāļa vārdi pierāda, ka no grēkiem viņš atteicies šī iemesla dēļ. Bet, ja šis brālis saņem tēva dāvanas, tad vecākais brālis uzskata, ka tam ir nodarīts pāri un ka tēvs nav rīkojies taisnīgi. Viņš apskauž savu brāli, jo tam parādīta labvēlība. Viņš skaidri parāda, ka tēva vietā vis nebūtu pieņēmis pazudušo. Viņš to pat neatzīst par savu brāli, par ko liecina saltie vārdi “šis tavs dēls”.
Tomēr tēvs pret viņu izturas laipni. “Dēls,” viņš saka, “tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs.” Vai visus šos tava brāļa klejošanas gadus tu nebaudīji priekšrocību būt kopā ar mani?
Viss, kas bērnus varēja darīt laimīgus, [209] tiem bija brīvi pieejams. Dēla pārmetums par dāvanu vai atmaksu ir nevietā. “Viss, kas ir mans, ir arī tavs.” Tev atliek vienīgi ticēt manai mīlestībai un saņemt dāvanu, kas tev labprāt tiek dota.
Viens no dēliem uz laiku bija šķīries no mājas, nesaskatīdams tēva mīlestību. Bet nu viņš ir atgriezies, un prieka straumes aiznes projām katru skumju domu. “Šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”
Vai tagad vecākais brālis saskatīja savu zemisko, nepateicīgo garu? Vai viņš saprata, ka, kaut arī viņa brālis bija darījis ļaunu, tas tomēr ir un paliek viņa brālis? Vai vecākais brālis atstāja savu skaudību un cietsirdību? Par to Kristus klusēja. Tas tādēļ, ka līdzības ietekmei vēl bija jāturpinās, kad klausītāji pie sevis pārdomāja, ar ko šis stāsts varētu beigties.
Ar vecāko dēlu tika simbolizēti Kristus dienu jūdi, kas negribēja atgriezties, kā arī visu laikmetu farizeji, kas ar nicinājumu raugās uz tiem, kurus viņi uzskata par muitniekiem un grēciniekiem. Tā kā paši tie nebija sevišķi lielā mērā grimuši netikumībā, tad viņi bija pilni paštaisnības. Kristus šiem paļātājiem nostājās pretī, izmantojot situāciju, kas tiem labi pazīstama, un stāvokli, kurā tie paši atradās. Tāpat kā vecākais dēls līdzībā, viņi no Dieva bija saņēmuši īpašas privilēģijas. Tie pretendēja uz dēlu statusu Dieva namā, taču viņu gars bija algādžu gars. Šie cilvēki strādāja nevis aiz mīlestības, bet tāpēc, ka cerēja saņemt atalgojumu. Viņu acīs Dievs bija prasīgs darba devējs. Tie redzēja, kā Kristus muitniekiem un grēciniekiem par brīvu piedāvā savas žēlastības dāvanu, un tas rabīniem bija izaicinājums, jo viņi šo dāvanu cerēja iegūt vienīgi ar smagām pūlēm un grēksūdzi. Pazudušā atgriešanās, kas iepriecināja Tēva sirdi, rabīnos izraisīja vienīgi skaudību.
Līdzībā minētais tēva izskaidrojums un savas rīcības pamatojums vecākajam dēlam ir Debesu saudzīgā izturēšanās pret farizejiem. “Viss, kas [210] ir mans, ir arī tavs” — tātad, nevis kā alga, bet kā dāvana. Tāpat kā izšķērdīgais dēls, tu to vari saņemt vienīgi kā nepelnītu Tēva mīlestības velti.
Paštaisnība cilvēkus noved ne tikai pie nepareizas izpratnes par Dievu, bet arī padara tos cietsirdīgus un kritiskus pret saviem brāļiem. Vecākais brālis aiz skaudības un egoisma bija gatavs novērot savu brāli, nokritizēt katru viņa rīcību un apsūdzēt to par katru visniecīgāko trūkumu. Viņš saskatīja katru kļūdu un pārspīlēja katru nepareizu soli. Šodien daudzi dara tāpat. Kad kāda dvēsele sper pirmos soļus cīņā pret kārdinājumu plūdiem, tie stāv līdzās un izturas stūrgalvīgi, ietiepīgi, ir neapmierināti ar šo cilvēku un apsūdz to. Varbūt viņi sevi sauc par Dieva bērniem, taču rīkojas sātana garā. Ar savu attieksmi pret brāļiem šie apsūdzētāji ieņem tādu vietu, kur tos nespēj apspīdēt Dieva vaiga godība.
Daudzi nepārtraukti jautā: “Kādā kārtā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošiem eļļas straumju?” Bet “tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mih. 6:6–8)
Šī ir tā kalpošana, ko tas Kungs noteicis: “Kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem jūgu (..), kad tu (..) neatraujies no sava tuvākā.” (Jes. 58:6,7) Ja jūs paši savās acīs būsit grēcinieki, kurus izglābusi vienīgi Debesu Tēva mīlestība, tad būsit saudzīgi un iejūtīgi pret tiem, kas cieš grēka dēļ. Tad tiem, kas ir nelaimīgi un vēlas atgriezties, jūs nestāsities pretī ar skaudību un nosodījumu. [211] Kad jūsu sirdī būs izkusis egoisma ledus, tad kopā ar Dievu jūs spēsit just līdzi un dalīties priekā par pazudušo dvēseļu glābšanu.
Tu dari pareizi, uzskatīdams sevi par Dieva bērnu, taču no tā izriet arī, ka tas, kurš “bija miris un ir atkal dzīvs,” kurš “bija pazudis un ir atkal atrasts,” — tas ir “tavs brālis”. Tevi un viņu saista visciešākās saites, jo Dievs viņu uzskata par savu dēlu. Atsakies no attiecībām ar šo brāli, un tu parādīsi, ka esi tikai algādzis, nevis bērns Dieva ģimenē.
Kaut arī tu no savas puses neapsveiksi pazudušo, prieks tomēr turpināsies; no jauna pieņemtajam būs sava vieta pie Tēva un Tēva darbā. Kam daudz piedots, tas daudz mīl. Bet tu paliksi ārā, tumsībā. “Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:8)
