Lūk. 16:19–31
[260] Līdzībā par bagāto vīru un Lācaru Kristus parāda, ka savu mūžības likteni cilvēki izšķir šajā dzīvē. Pārbaudes laikā Dieva žēlastība tiek piedāvāta katrai dvēselei. Taču, ja cilvēki izšķiež tiem dotās iespējas, apmierinādami savas iegribas, tad tie liedz sev iespēju saņemt mūžīgo dzīvību. Atkārtots pārbaudes laiks viņiem vairs netiks dots. Pēc šo ļaužu pašu izvēles starp viņiem un viņu Dievu būs izveidojies nepārvarams bezdibenis.
Šī līdzība novelk robežlīniju starp bagātajiem, kas nav paļāvušies uz Dievu, un trūcīgajiem, kas ir to darījuši. Kristus rāda, ka nāks laiks, kad šo divu šķiru stāvoklis tiks mainīts vietām. Tie, kam trūkst šīs pasaules vērtību, bet kuri paļaujas uz Dievu un ir pacietīgi ciešanās, reiz tiks paaugstināti pāri tiem, kas patlaban pasaulē ieņem visaugstāko stāvokli, bet kuri savu dzīvi nav nodevuši Dievam.
“Bija kāds bagāts vīrs,” Kristus sacīja, “tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, [261] tas bija apklāts ar vātīm un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda.”
Bagātais vīrs nepiederēja netaisnā tiesneša šķirai, kas atklāti pauž savu necieņu pret Dievu un cilvēkiem. Viņš sevi uzskatīja par Ābrahāma dēlu. Pret ubagu viņš neizturējās ar rupju varu un nelika tam iet projām tikai tāpēc, ka viņam uz to būtu nepatīkami skatīties. Ja šim nabaga atbaidošajam cilvēces pārstāvim kādu mierinājumu varēja sniegt tas, ka viņš redz augstmani ieejam pa saviem vārtiem, tad bagātnieks vēlējās, lai nabags tur arī paliktu. Tomēr turīgais vīrs savā egoismā bija vienaldzīgs pret sava ciešanām pakļautā brāļa vajadzībām.
Toreiz nebija slimnīcu, kur slimie varētu tikt aprūpēti. Cietējus un trūcīgos bija jāpamana tiem, kam Kungs bija uzticējis bagātību, lai šie nelaimīgie varētu saņemt palīdzību un baudīt līdzjūtību. Tā tas bija arī ar šo ubagu un bagāto vīru. Lācaram ļoti bija vajadzīga palīdzība, jo tam nebija ne draugu, ne māju, ne naudas, nedz arī, ko ēst. Tomēr viņš palika šādā stāvoklī dienu pēc dienas, kamēr turīgajam augstmanim visas vajadzības tika apmierinātas. Tas, kuram bija milzīgas iespējas atvieglot sava tuvākā ciešanas, dzīvoja sev, kā to daudzi dara arī tagad.
Šodien mums tuvu līdzās atrodas daudz tādu, kas ir izsalkuši, kaili un bez pajumtes. Nedomājot par to, ka šiem trūcīgajiem cietējiem vajadzētu piešķirt daļu no saviem līdzekļiem, mēs sev uzkraujam vainas apziņas nastu, kuru reiz baidīsimies uzlūkot. Jebkura iekāre tiek uzskatīta par elku kalpību. Jebkura savu iegribu apmierināšana Dieva skatījumā ir pārkāpums.
Dievs bagāto vīru bija iecēlis par savu līdzekļu pārvaldnieku, un viņa pienākums bija veltīt uzmanību tieši tādiem cilvēkiem kā šis ubags. Uz šādiem gadījumiem attiecās likums: “Tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku” (5. Moz. 6:5), kā arī: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (3. Moz. 19:18). [262] Bagātnieks bija jūds, tāpēc viņam šis Dieva likums bija zināms. Taču viņš aizmirsa, ka būs jāatskaitās par to, kā uzticētie līdzekļi un iespējas ir izlietotas. Kunga svētības pār viņu bija izlietas bagātīgi, taču viņš tās izmantoja egoistiski, pagodinādams sevi, nevis savu Radītāju. Cik liela bija šī bagātnieka pārpilnība, tik liels arī viņa pienākums izlietot savas dāvanas cilvēces labklājības veicināšanai. Tāda bija Kunga pavēle, taču turīgais vīrs nedomāja par savu pienākumu pret Dievu. Viņš aizdeva naudu un ņēma peļņas procentus par to, taču nekādu peļņu viņš nenesa Dievam, kurš savukārt bija aizdevis viņam. Šim cilvēkam bija zināšanas un talants, taču viņš to neizmantoja. Aizmirsis savas saistības attiecībā pret Dievu, visas spējas tas veltīja iegribu apmierināšanai. Visa apkārtējā gaisotne — dažādās izpriecas, draugu uzslavas un glaimi — kalpoja savtīgam priekam. Viņš bija tik ļoti iekļāvies savu draugu sabiedrībā, ka zaudēja atbildības sajūtu par vajadzību sadarboties ar Dievu Viņa žēlastības kalpošanā. Bagātajam vīram bija iespēja saprast Dieva Vārdu un īstenot dzīvē tā mācības, taču izpriecas mīlošā sabiedrība, kuru tas bija izvēlējies, tik ļoti aizņēma viņa laiku, ka viņš aizmirsa mūžības Dievu.
Tad pienāca laiks, kad abu cilvēku dzīves apstākļos notika izmaiņas. Trūcīgajam vīram ik dienas bija jācieš, taču ar pacietību un mieru viņš to izturēja. Laikam paejot, viņš nomira un tika apbedīts. Nebija neviena, kas apraudātu šo cilvēku, taču ar savu pastāvību ciešanās viņš bija liecinājis par Kristu, viņš bija izturējis ticības pārbaudījumu, un viņa miršana tiek ilustrēta ar to, ka eņģeļi viņu gulda Ābrahāma klēpī.
Lācars ir prototips trūcīgam cietējam, kurš tic Kristum. Kad atskanēs bazūne un visi, kas ir kapos, izdzirduši Kristus balsi, iznāks ārā, tad tie saņems savu algu; jo ticība Dievam nav teorija vien, tā ir realitāte.
[263] “Arī bagātnieks nomira un tika aprakts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: “Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā!””
Šajā līdzībā Kristus runāja par lietām, kas ļaudīm bija pazīstamas. Daudzi no tiem, kas klausījās Kristus vārdos, ticēja mācībai par cilvēka apzinīgu eksistences stāvokli laika periodā starp nāvi un augšāmcelšanos. Pestītājam bija zināmas viņu domas, un līdzību Viņš ietērpa tādos vārdos, lai svarīgās patiesības varētu pasniegtu ar šo pieņēmumu starpniecību. Kristus saviem klausītājiem parādīja spoguli, kurā tie varēja redzēt sevi un savas patiesās attiecības ar Dievu. Viņš izmantoja plaši izplatīto uzskatu, lai sniegtu tiem mācību, kuru Viņš gribēja uzsvērt kā vissvarīgāko — proti, ka neviens cilvēks netiek vērtēts pēc viņa īpašumiem, ka visu, kas tam pieder, Kungs viņam ir tikai aizdevis. Šo dāvanu ļaunprātīga izmantošana īpašnieku nostādīs zemāk par vistrūcīgāko un visnelaimīgāko cilvēku, kurš mīl Dievu un uzticas Viņam.
Kristus vēlējās, lai Viņa klausītāji saprastu, ka cilvēkam nav iespējams sev nodrošināt dvēseles glābšanu pēc nāves. “Piemini, dēls,” Ābrahāms atbild bagātajam vīram, “ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars — ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Bet turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums.” Tā Kristus paskaidroja, cik bezcerīgi ir meklēt otro pārbaudes laiku. Šī dzīve ir vienīgais laiks, kas cilvēkam dots, lai sagatavotos mūžībai.
Bagātais vīrs nebija atmetis domu, ka viņš ir Ābrahāma bērns, un ainojums rāda, ka nelaimē viņš [264] to sauca pēc palīdzības. “Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani,” viņš lūdza. Bagātnieks nelūdza Dievu, bet Ābrahāmu. Tā šis cilvēks atklāja, ka Ābrahāmu vērtē augstāk nekā Dievu un ka glābšanas jautājumā viņš paļaujas uz savām attiecībām ar Ābrahāmu. Krustā piesistais zaglis savu lūgšanu pienesa Kristum. “Piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā!” viņš sacīja. (Lūk. 23:42) Nekavējoties sekoja atbilde: “Patiesi, Es tev saku šodien [pazemojumā un ciešanās karādamies pie krusta], tu būsi ar Mani paradīzē.” Bet turīgais vīrs lūdza Ābrahāmu, un viņa lūgums netika uzklausīts. Vienīgi Kristus ir paaugstināts par “Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas”. (Ap. d. 5:31) “Nav pestīšanas nevienā citā.” (Ap. d. 4:12)
Bagātnieks savu dzīvi bija pavadījis, sekodams paša iegribām, un pārāk vēlu viņš pamanīja, ka nebija gatavojies mūžībai. Viņš aptvēra savu muļķību un domāja par saviem brāļiem, kas turpināja to pašu, ko viņš — tie dzīvoja, izpatikdami savām iekārēm. Nu viņš izteica šādu lūgumu: “ “Tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to [Lācaru] uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.” Bet Ābrahāms atbildēja: “Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.” Bet tas sacīja: “Nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.” Bet Ābrahāms viņam sacīja: “Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.””
Kad bagātais vīrs lūdza pēc papildus liecības saviem brāļiem, viņam tika vienkārši pateikts, ka tad, ja šāda liecība tiktu sniegta, tie tik un tā neatgrieztos. Šāds lūgums met izaicinājumu Dievam. Turīgais vīrs šeit it kā saka: “Ja Tu mani būtu pamatīgāk brīdinājis, tad es te tagad neatrastos. Uz to Ābrahāms atbild: [265] “Tavi brāļi ir pietiekami daudz brīdināti. Viņiem tika sniegta gaisma, bet tie uz to neskatījās; viņiem tika pasniegta patiesība, taču tie to neklausījās.”
“Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” Jūdu tautas vēsture pierādīja, ka šie vārdi ir patiesi. Kristus pēdējais un noslēdzošais brīnums bija Betānijas Lācara uzmodināšana no nāves, kurš bija miris jau četras dienas. Jūdiem tika dots šis brīnišķīgais Pestītāja dievišķās izcelsmes pierādījums, taču tie to noraidīja. Lācars piecēlās no mirušajiem un liecināja jūdiem, bet tie apcietināja savas sirdis pret jebkādu liecību, pat mēģinādami nogalināt vēsts nesēju (Jāņa 12:9–11).
Bauslība un pravieši ir Dieva ieceltie starpnieki cilvēku pestīšanai. Kristus teica: “Lai tie ņem vērā šīs liecības. Ja tie neklausās Dieva balsi, kas dzirdama Viņa Vārdā, tad arī no mirušajiem augšāmceltu liecinieku liecība netiks ievērota.”
Tie, kas klausa Mozum un praviešiem, neprasīs lielāku gaismu par to, ko Dievs ir devis; savukārt, ja cilvēki noraida gaismu un nevērtē iespējas, kas tiem dotas, tad tie neklausīsies arī tad, ja pie tiem ar vēsti nāks kāds no mirušajiem. Viņus nepārliecinātu pat šāds pierādījums, jo tie, kas noraida bauslību un praviešus, tik ļoti nocietina sirdis, ka ir gatavi atteikties no jebkuras gaismas.
