Saruna starp Ābrahāmu un kādreizējo bagātnieku ir simboliska. Mācība, ko šeit varam smelties, ir tā, ka katram cilvēkam ir dots pietiekami daudz gaismas, lai izpildītu pienākumus, kas no viņa tiek prasīti. Cilvēka atbildība ir proporcionāla viņa iespējām un priekšrocībām. Dievs katram ir devis pietiekami daudz gaismas un žēlastības, lai padarītu Viņa doto darbu. Ja cilvēks atsakās veikt pienākumu, uz kuru norāda neliela gaisma, tad lielāka gaisma atklās tikai neuzticību un nevēlēšanos izkopt jau saņemtās svētības. “Kas [266] vismazākajā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākajā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns.” (Lūk. 16:10) Tie, kas sevi neļauj apgaismot Mozum un praviešiem, bet pieprasa kādu brīnumu, netiktu pārliecināti, ja viņu vēlēšanos apmierinātu.
Līdzība par bagāto vīru un Lācaru parāda, kā šo divu cilvēku pārstāvētās ļaužu šķiras tiek vērtētas neredzamajā pasaulē. Būt bagātam nav grēks, ja vien bagātība nav iegūta negodīgā ceļā. Bagāts cilvēks netiek nosodīts par to, ka tam ir manta, taču sods viņu gaida tad, ja tas uzticētos līdzekļus izšķiež savtīgiem mērķiem. Daudz labāk būtu, ja tas savu naudu noliktu pie Dieva troņa, izlietodams to, lai darītu labu. Nāve nepadarīs par nabagu nevienu, kurš šādi ziedojas, tiekdamies pēc mūžīgajām bagātībām. Taču cilvēks, kas mantu noglabā vienīgi savām vajadzībām, neko no tās nepaņems līdzi Debesīs. Tāds parāda, ka ir neuzticams pārvaldnieks. Dzīves laikā viņš baudīja savus labumus, taču nedomāja par savu pienākumu pret Dievu. Viņš sev nesarūpēja Debesu mantu.
Turīgais vīrs, kuram bija tik daudz priekšrocību, mums tiek atklāts kā tāds, kuram būtu jāizkopj savas dāvanas, lai viņa darbi sniegtos tālu, nesdami sev līdzi vēl lielākus garīgos ieguvumus. Atpestīšanas mērķis ir ne tikai izdeldēt grēku, bet arī atdot cilvēkam tās garīgās dāvanas, kas grēka degradējošā spēka dēļ ir zudušas. Naudu nav iespējams ienest nākamajā dzīvē, tā tur nav vajadzīga; bet labie darbi, kas paveikti, mantojot dvēseles Kristum, tiek aiznesti Debesu pagalmos. Taču tie, kas Dieva dotās dāvanas egoistiski izšķiež savas labklājības nodrošināšanai, nepalīdzēdami saviem tuvākajiem un neko nedarīdami, lai atbalstītu Dieva darbu pasaulē, laupa godu savam Radītājam. Pretī viņu vārdiem Debesu grāmatās tiek ierakstīts: “Dieva apzagšana.”
[267] Bagātajam vīram bija viss, ko var nopirkt par naudu, taču viņam trūka tās bagātības, kas darītu viņu pieņemamu Dieva acīs. Šis cilvēks dzīvoja tā, it kā viss, kas tam bija, piederētu viņam pašam. Viņš bija nevērīgi izturējies pret Dieva aicinājumu un novērsies no nabaga cietēja vajadzībām. Taču beidzot atskanēja sauciens, kuru tas vairs nevarēja ignorēt. Vara, kuru viņš nevar apšaubīt, nedz pretoties tai, pavēl atdot nekustamo īpašumu, kura pārvaldnieks viņš vairs nav. Kādreiz tik bagātais cilvēks nu ir kritis un nokļuvis bezcerīgā nabadzībā. Viņu nekad neapklās Debesu stellēs austās Kristus taisnības drēbes. Tas, kurš reiz tērpās visdārgākajā purpurā un smalkākajā audeklā, nu ir kļuvis kails. Viņa pārbaudes laiks ir beidzies. Viņš neko nav ienesis pasaulē un neko arī neiznesīs no tās.
Kristus it kā pacēla priekškaru un atklāja šo ainu priesteriem, varas pārstāvjiem, rakstu mācītājiem un farizejiem. Paskaties uz to, tu, kurš esi bagāts šīs pasaules lietās un neesi bagāts Dievā! Vai tu nepārdomāsi šo ainu? Tas, kas cilvēku sabiedrībā tiek augstu vērtēts, ir pretīgs Dieva acīs. Kristus jautā: “Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Marka 8:36,37)
