Un tomēr pasaule snauž. Ļaudis neapzinās savu apžēlošanas laiku.
Kur šajā krīzes brīdī ir draudze? Vai tās locekļi pilda Dieva prasības? Vai tie veic savu uzdevumu un atklāj pasaulei Viņa raksturu? Vai tie citu cilvēku uzmanību pievērš pēdējai, žēlastības pilnajai brīdinājuma vēstij?
[303] Cilvēki ir briesmās. Ļoti daudzi iet bojā. Taču starp tiem, kuri sevi sauc par kristiešiem, cik maz ir tādu, kam rūp šīs dvēseles! Pasaules liktenis patlaban atrodas svaru kausā, bet cilvēkus tas neuztrauc. Kūtri ir pat tie, kuri apgalvo, ka tic vistālejošākajai patiesībai, kas jebkad dota mirstīgajiem. Pietrūkst tās mīlestības, kas Kristum lika atstāt Debesu mājas un pieņemt cilvēka dabu, lai cilvēciskais aizsniegtu cilvēcisko un aicinātu to nākt saskarsmē ar dievišķo. Dieva ļaudis ir pārņēmis prāta aptumsums un nespēja darboties, kas tiem neļauj apjēgt šī brīža pienākumu.
Kad Israēlieši iegāja Kanaānā, tie neīstenoja Dieva nodomu ieņemt visu zemi. Iekarojuši daļu, tie apmetās uz dzīvi, lai baudītu savu uzvaru augļus. Neticības un vieglākas pretestības ceļa mudināti, tie vairs negāja uz priekšu, lai ieņemtu jaunas teritorijas, bet pulcējās jau iekarotajās. Tā viņi sāka attālināties no Dieva. Neīstenodami Kunga nodomu, tie padarīja neiespējamu Viņa apsolītās svētības piepildīšanos. Vai mūsdienu draudze nedara to pašu? To priekšā, kas apliecina sevi par kristiešiem, ir visa pasaule, kurai vajadzīgs Evaņģēlijs, bet tie pulcējas tur, kur viņi paši var baudīt Evaņģēlija priekšrocības. Tie nejūt vajadzību ieņemt jaunu teritoriju un nest tālāk pestīšanas vēsti. Viņi atsakās pildīt Kristus doto uzdevumu: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai”. (Marka 16:15) Vai viņi ir mazāk vainīgi nekā jūdu draudze?
Tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, tiek pārbaudīti Visuma priekšā; taču viņu dedzība, kas patiesībā ir aukstums, un niecīgā centība kalpošanā Dievam tos liek uzskatīt par neuzticīgiem. Ja tas, ko tie dara, būtu labākais, ko viņi spēj darīt, tad tos nevarētu nosodīt, un, ja darbs iepriecinātu viņu sirdis, tad tie varētu padarīt daudz vairāk. [304] Gan viņi paši, gan pasaule zina, ka tie lielā mērā ir zaudējuši pašaizliedzības garu un atteikušies nest krustu. Ir daudz tādu, par kuriem Debesu grāmatās tiek rakstīts: “Ne darba darītāji, bet patērētāji.” Daudzi, kas nes Kristus vārdu, aptumšo Viņa godību, aizsedz Viņa skaistumu un nepagodina Viņu.
Ir daudz tādu, kuru vārdi atrodami draudzes grāmatās, bet kuri nepakļaujas Kristum. Tie neņem vērā Viņa pamācības un nedara Viņa darbu. Līdz ar to viņi ir ienaidnieka varā. Viņi nepaveic neko labu, tā nodarīdami neiedomājamu ļaunumu. Tā kā viņu ietekme nav “dzīvības smarža uz dzīvību”, tad tā ir “nāves smarža uz nāvi”.
Kungs saka: “Vai Es lai to nesodītu?” (Jer. 5:9) Tādēļ, ka Israēla bērni neīstenoja Dieva nodomu, tie tika atstāti, un Dievs aicināja citas tautas. Ja arī šīs citas tautas izrādīsies neuzticamas, vai arī tās netiks atmestas tādā pašā veidā?
Līdzībā par vīna kalnu Kristus kā vainīgus atzina dārzniekus. Viņi bija tie, kas atteicās nodot savam kungam viņa zemes augļus. Jūdu tautā priesteri un skolotāji, maldinādami tautu, nekalpoja Dievam tā, kā Viņš to prasīja. Viņi bija tie, kas tautu aizveda projām no Kristus.
Ar cilvēku tradīcijām nesajauktu Dieva likumu Kristus pasniedza kā lielo paklausības standartu. Tas rabīnos izraisīja naidu. Viņi cilvēku tradīcijas bija uzcēluši augstāk par Dieva Vārdu un likuši tautai novērsties no Viņa priekšrakstiem. Viņi neatteicās no cilvēku izgudrotajiem likumiem, lai sāktu paklausīt Dieva Vārdam. Patiesības labā tie neatteicās no lepnības un cilvēku uzslavas. Kad Kristus nāca, atklādams tautai [305] Dieva prasības, priesteri un ļaužu vecākie noliedza Pestītāja tiesības nostāties starp viņiem un tautu. Tie nepieņēma Kristus pārmetumus un brīdinājumus, bet apņēmās vērst tautu pret Viņu un, izmantojot viltu, centās panākt Viņa iznīcināšanu.
Viņi bija atbildīgi par to, ka Kristus tika noraidīts un par visām no tā izrietošajām sekām. Nācijas grēkā un postā ir vainojami tās reliģiskie vadoņi.
Vai mūsu dienās nav spēkā tās pašas likumsakarības? Vai no Kunga vīna kalna dārzniekiem daudzi neiet jūdu vadoņu pēdās? Vai reliģijas skolotāji neved cilvēkus projām no skaidrajām Dieva Vārda prasībām? Vai nav tā, ka viņi cilvēkos ieaudzina nevis paklausību Dieva Vārdam, bet māca darīt pārkāpumus? No daudzu baznīcu kancelēm ļaudīm tiek mācīts, ka Dieva likums tiem nav saistošs. Tiek godātas cilvēku tradīcijas, ceremonijas un paražas. Valda lepnums un pašapmierinātība par Dieva dotajām dāvanām, taču tajā pašā laikā Dieva prasības netiek ievērotas.
Cilvēki nezina, ko viņi dara, atstādami Dieva likumu. Dieva likums ir Viņa rakstura kopija. Tajā ir ietverti Viņa valstības principi. Tas, kurš atsakās pieņemt šos principus, nostājas ārpus kanāla, pa kuru plūst Dieva svētības.
Israēlam dotās brīnišķās iespējas varēja tikt īstenotas vienīgi paklausībā Dieva baušļiem. Jau iepriekš minētā rakstura pieaugsme un svētību pilnība — svētība pār prātu, dvēseli un miesu, svētība namā un tīrumā, svētība šajā un nākamajā dzīvē — tas viss mums ir pieejams vienīgi paklausībā.
Kā dabā, tā arī garīgajā pasaulē paklausība Dieva likumam ir augļu ienākšanās priekšnoteikums. Ja cilvēkiem māca neievērot Dieva baušļus, tad ar to panāk, ka viņi nenes augļus Dievam par godu. [306] Šādi skolotāji ir piesavinājušies Kunga vīna kalna augļus.
Dieva vēstneši pie mums ierodas pēc sava Kunga pavēles. Tāpat kā Kristus, viņi prasa paklausību Dieva Vārdam. Tie dara zināmu, ka Viņš pretendē uz vīna kalna augļiem — uz mīlestības, pazemības un pašaizliedzīgas kalpošanas augļiem. Vai daudzus vīna kalna dārzniekus tas nesadusmo tāpat kā jūdu vadoņus? Vai tad, kad ļaudīm tiek darītas zināmas Dieva likuma prasības, šie skolotāji neizmanto savu autoritāti, lai pamudinātu ļaudis noraidīt tās? Šādus skolotājus Dievs sauc par neuzticīgiem kalpiem.
Senajam Israēlam adresētie Dieva vārdi ir nopietns brīdinājums draudzei un tās vadītājiem šodien. Par Israēlu tas Kungs teica: “Es viņam esmu rakstījis Mana likuma lielās lietas, bet tās tika uzskatītas par svešām.” (Hoz. 8:12 — KJV) Bet priesteriem un skolotājiem Viņš paziņoja: “Mana tauta ir iznīcināta atziņas trūkuma dēļ; tāpēc, ka tu esi atteicies no atziņas, Es atteikšos no Tevis; (..) tāpēc, ka tu esi aizmirsis sava Dieva baušļus, Es aizmirsīšu tavus bērnus.” (Hoz. 4:6 — KJV)
Vai Dieva izteiktos brīdinājumus vajadzētu atstāt neievērotus? Vai spējas Viņam kalpot lai paliek neizmantotas? Vai tos, kas apliecina, ka ir Kristus sekotāji, pasaules zobgalība, prāta lepnība un pielāgošanās cilvēku paražām un tradīcijām lai attur no kalpošanas Kungam? Israēla grēka sekas ir redzamas. Vai mūsdienu draudze ievēros brīdinājumu?
“Bet, ja nu daži zari izlauzti un tu, meža eļļaskoka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā un dabūjis daļu pie eļļaskoka saknes un taukuma, tad nelielies (..). Savas neticības dēļ tie izlauzti, bet tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības! Jo, ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, Viņš arī tevi netaupīs.” (Rom. 11:17–21)
