Mat. 19:16–30; 20:1–16; Marka 10:17–31; Lūk. 18:18–30
[390] Jūdi gandrīz pilnīgi bija aizmirsuši patiesību par to, ka Dieva žēlastība ir saņemama par brīvu. Rabīni mācīja, ka Dieva labvēlība ir jānopelna. Taisnā atalgojumu viņi cerēja iegūt ar saviem darbiem. Līdz ar to viņu pielūgsmes virzītājspēks bija savtības un alkatības gars. No šī gara pilnīgi brīvi nebija pat Kristus mācekļi, tāpēc Pestītājs centās izmantot katru izdevību, lai norādītu uz šo kļūdu. Pirms Viņš stāstīja līdzību par strādniekiem, kāds gadījums pavēra iespēju atklāt īstos principus.
Jēzum ejot pa ceļu, Viņam pieskrēja klāt kāds jauns valdības ierēdnis un zemodamies godbijīgi sveicināja. “Labais mācītāj,” viņš jautāja, “kas labs man jādara, lai man būtu mūžīgā dzīvība?” (Mat. 19:16 — KJV)
Šis cilvēks Kristu bija uzrunājis vienīgi kā cienījamu rabīnu, nesaskatīdams Viņā Dieva Dēlu. Tad Pestītājs sacīja: “Kāpēc tu Mani sauc par labu? Nav neviena cita labā, kā tikai viens, tas ir, Dievs.” (Mat. 19:17 — KJV) Uz kāda pamata tu Mani sauc par [391] labu? Vienīgi Dievs ir labs. Ja tu Mani par tādu uzskati, tad tev Mani jāatzīst par Viņa Dēlu un pārstāvi.
“Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā,” Viņš piebilda, “tad turi baušļus.” Dieva raksturs ir izteikts Viņa baušļos. Lai tu dzīvotu saskaņā ar Dievu, Viņa baušļu principiem ir jābūt katra tava darba motīvam.
Kristus nemīkstina bauslības prasības. Nepārprotamā valodā Viņš parāda, ka paklausība tai ir mūžīgās dzīvības noteikums — tas ir tas pats noteikums, kas tika izvirzīts Ādamam pirms viņa krišanas. Arī tagad no katras dvēseles Kungs neprasa mazāk, kā Viņš no cilvēka prasīja Paradīzē — pilnīgu paklausību, nevainojamu taisnumu. Žēlastības derības noteikumi ir tādi paši kā tie, kas tika izvirzīti Ēdenē — saskaņa ar Dieva likumu, kurš ir svēts, taisns un labs.
Uz vārdiem: “Turi baušļus” jaunais cilvēks atbildēja: “Kurus?” Viņš iedomājās, ka ar to jāsaprot kāds ceremoniāls priekšraksts, taču Kristus runāja par Sinaja kalnā dotajiem baušļiem. Viņš minēja dažus no Dekaloga (desmit baušļu —tulk.) otrā galdiņa (jeb otrās akmens plāksnes — tulk.) baušļiem un apkopoja tos priekšrakstā: “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.”
Jauneklis nevilcinādamies atbildēja: “To visu es esmu turējis no mazotnes; kā man vēl trūkst?” Viņa priekšstats par baušļiem bija paviršs un attiecās uz arēji redzamām izpausmēm. Spriežot pēc cilvēciskiem standartiem, viņš bija saglabājis nevainojamu raksturu. Jaunekļa dzīves redzamā puse tiešām lielā mērā bija brīva no grēka, un viņš bija pārliecināts, ka viņa paklausībai nav nekādu trūkumu. Tomēr šim cilvēkam bija slēptas bailes, ka starp viņa dvēseli un Dievu kaut kas nav kārtībā. Tas lika atskanēt jautājumam: “Kā man vēl trūkst?”
Tad Kristus atbildēja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta [392] Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” “Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.”
Patmīlis ir baušļu pārkāpējs. To Jēzus gribēja parādīt šim jauneklim, uzdodams pārbaudes jautājumu, kas atklāja viņa sirds egoismu. Kristus norādīja uz spitālības plankumu viņa raksturā. Jauneklis vairs nevēlējas dzirdēt tālākus paskaidrojumus. Viņš savā dvēselē bija lolojis elku; viņa dievs bija pasaule. Šis cilvēks apgalvoja, ka ievēro baušļus, taču tam trūka principa, kurš ir visu baušļu gars un dzīvība. Viņam nebija patiesas mīlestības pret Dievu un cilvēkiem. Šis trūkums bija noteicošais visā, no kā bija atkarīga viņa gatavība ieiet Debesu valstībā. Jaunekļa dzīves saskaņu ar Debesu principiem izjauca patmīlība un tiekšanās pēc pasaulīgiem ieguvumiem.
Kad šis ierēdnis atnāca pie Jēzus, viņa patiesums un [393] dedzība aizkustināja Pestītāja sirdi. “Jēzus, to uzlūkodams, viņu iemīlēja.” Šajā jauneklī Viņš saskatīja cilvēku, kurš varētu kalpot kā taisnības sludinātājs. Šo talantīgo augstākās sabiedrības pārstāvi Kristus būtu pieņēmis savā darbā tikpat labprātīgi kā nabadzīgos zvejniekus, kuri Viņam sekoja. Ja šis cilvēks savas spējas būtu nodevis dvēseļu glābšanas darbam, viņš būtu kļuvis par čaklu un veiksmīgu Kristus darbinieku.
Taču vispirms tam ir jāpieņem mācekļa noteikumi. Viņam sevi pilnīgi jānodod Dievam. Pēc Pestītāja aicinājuma Jānis, Pēteris, Matejs un viņu biedri, “visu atstājuši, cēlās un sekoja Viņam”. (Lūk. 5:28) Tāda pati nodošanās tika prasīta arī no jaunā ierēdņa. Ar to Kristus neaicināja uz lielāku upuri par to, kuru Viņš pats bija pienesis. “Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Kor. 8:9) Jauneklim bija vienīgi jāseko tur, kur Kristus veda.
Pestītājs noraudzījās uz šo jauno cilvēku, ilgodamies pēc viņa dvēseles. Viņš ļoti vēlējās sūtīt to kā vēstnesi par svētību cilvēkiem. Brīdī, kad Jēzus aicināja jaunekli atteikties no sava es, kā lielāko priekšrocību Viņš tam piedāvāja savu klātbūtni. “Seko Man,” Viņš sacīja. Pēteris, Jēkabs un Jānis šo privilēģiju uzskatīja par prieku. Arī jauneklis noraudzījās uz Kristu ar izbrīnu. Pestītājs saistīja viņa sirdi. Taču viņš nebija gatavs pieņemt Pestītāja pašuzupurēšanās principu. Jēzus vietā viņš izvēlējās savu bagātību. Viņš vēlējās mūžīgo dzīvību, bet nebija ar mieru uzņemt savā dvēselē to nesavtīgo mīlestību, kurā vienīgajā ir dzīvība, un ar skumju sirdi pagriezās un aizgāja no Kristus.
Kad jauneklis bija aizgājis, Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Šie vārdi mācekļus pārsteidza. [394] Viņi bija mācīti bagātos uzskatīt par Debesu mīluļiem. Mesijas valstībā arī viņi paši cerēja iegūt pasaulīgu varu un bagātību. Ja jau pat bagātie neieies šajā valstībā, tad kādas cerības ir pārējiem?
“Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Bet tie vēl vairāk pārbijās.” Nu tie saprata, ka nopietnais brīdinājums attiecas arī uz viņiem. Pestītāja vārdu gaismā atklājās viņu pašu slēptās cerības iegūt varu un bagātību. Ar bažām par savu likteni tie iesaucās: “Kas tad var tapt glābts?”
“Jēzus, tos uzlūkodams, saka: “Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.””
Bagāts cilvēks kā tāds nevar nokļūt Debesīs. Manta tam nepiešķir nekādas tiesības uz svētajiem sagatavoto godības pilno mantojumu. Ieeja Dieva pilsētā cilvēkam ir pieejama vienīgi nepelnītās Kristus žēlastības dēļ.
Kā uz nabagiem, tā arī uz bagātajiem attiecas Svētā Gara iedvesmotie vārdi: “Jūs nepiederat sev pašiem, jo jūs esat dārgi atpirkti.” (1. Kor. 6:19,20) Ja cilvēki tam tic, tad tie savus īpašumus uzskata par Dieva uzticētu mantu, kas jālieto pēc Viņa norādījumiem — glābjot pazudušos un palīdzot cietējiem un trūcīgajiem. Cilvēkam tas nav iespējams, jo viņa sirds tiecas pēc šīs zemes mantas. Dvēsele, kura kalpo bagātībai, ir kurla pret cilvēces vajadzību saucieniem. Taču Dievam visas lietas ir iespējamas. Uzlūkojot Kristus mīlestību, kurai nav līdzīgas nevienas, savtīgā sirds tiks mīkstināta un pakļauta. Tad bagātnieks būs spiests runāt ar farizeja Saula vārdiem: “Bet, kas man bija ieguvums, [395] to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu.” (Fil. 3:7,8) Tad tie vairs neko neuzlūkos kā savu īpašumu. Tie priecāsies, ka var sevi uzskatīt par dažāda veida Dieva žēlastības pārvaldniekiem un, Viņa vārdā — par visu cilvēku kalpiem.
Pēteris bija pirmais, kurš atguvās no Pestītāja vārdu izraisītā pārsteiguma. Māceklis apmierināts domāja par to, ko viņš un viņa brāļi bija atstājuši Kristus dēļ. “Redzi,” viņš sacīja, “mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši.” Atcerējies jauneklim doto apsolījumu ar noteikumu: “Tad tev būs manta Debesīs,” Pēteris tagad jautāja, ko viņš un viņa biedri saņems kā atalgojumu par saviem upuriem.
Pestītāja atbilde saviļņoja šo Galilejas zvejnieku sirdis. Tā aprakstīja godību, kas piepildīja viņu visaugstākos sapņus: “Patiesi, Es jums saku: jūs, kas Man sekojuši, jaunajā pasaulē, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz sava godības krēsla, arī sēdēsit uz divpadsmit krēsliem un tiesāsit divpadsmit Israēla ciltis.” Viņš vēl piebilda: “Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un Evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un [396] māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošajā laikā mūžīgu dzīvi.”
Tomēr Pētera jautājums: “Kas mums būs par to?” pauda garu, kurš mācekļiem neļautu kļūt par Kristus vēstnešiem, ja tas netiktu novērsts, jo tas bija algādža gars. Kaut arī mācekļus piesaistīja Jēzus mīlestība, viņi tomēr nebija pilnīgi brīvi no farizejiskuma. Viņi joprojām strādāja ar domu, ka pelna savam darbam proporcionālu atalgojumu. Tie sevī loloja pašpaaugstināšanās un pašapmierinātības garu, katrs no viņiem sevi salīdzinādams ar citiem. Kad vienam atklājās kāds trūkums, citi jutās pārāki.
Lai mācekļi pavisam neaizmirstu Evaņģēlija principus, Kristus tiem stāstīja līdzību, kura paskaidro, kā Dievs izturas pret saviem kalpiem, un raksturo garu, ar kādu tiem jāstrādā Viņa darbā.
Jēzus sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīna kalnā.” Bija tāds ieradums, ka cilvēki, kas meklēja darbu, gaidīja tirgus laukumos, un tur arī darba devēji gāja sev meklēt kalpus. Šajā līdzībā stāstīts, ka saimnieks gāja meklēt strādniekus dažādās dienas stundās. Tie, kuri tika nolīgti pirmajās stundās, piekrita strādāt par noteiktu samaksu; vēlākajās stundās nolīgtie savu algu atstāja namatēva ziņā.
“Bet, kad vakars metās, vīna kalna kungs saka savam uzraugam: “Pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem.” Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam.”
