Daudzi pieļauj, ka viņu brālis vai tuvākais cīnās nelabvēlīgos apstākļos un neviens tam nepalīdz. Tā kā tie sevi sauc par kristiešiem, tad tas šim cilvēkam var likt domāt, ka ar savu egoismu un aukstumu tie pārstāv Kristu. Tie, kas sevi sauc par Dieva kalpiem, nesadarbojas ar Viņu, tāpēc Dieva mīlestība, kuru tiem vajadzētu izstarot, citiem cilvēkiem lielā mērā tiek liegta. Līdz ar to Dievs vairs nesaņem slavas un pateicības augļus no cilvēku sirdīm un lūpām. Dievam tiek laupīts tas gods, kas pienākas Viņa svētajam vārdam. Viņam tiek laupītas dvēseles, par kurām mira Kristus, kuras Viņš ilgojas ievest savā valstībā, lai tās mājotu Viņa klātbūtnē nebeidzamos laikmetos.
Dievišķajai patiesībai ir mazs iespaids uz pasauli, kaut arī mūsu darba rezultātā tam vajadzētu būt lielam. Ticības apliecinājumi vārdos sastopami bieži, taču to ietekme ir maza. Mēs varam apgalvot, ka esam Kristus sekotāji, mēs varam apgalvot, ka ticam katrai Dieva Vārda patiesībai, taču no tā citiem cilvēkiem nav nekāda labuma, ja mūsu ticība netiek īstenota ikdienas dzīvē. Mūsu ticības apliecinājumi vārdos var būt augsti kā debesis, taču tie neglābs ne mūs pašus, ne citus, ja nebūsim kristieši. Pareizs piemērs pasaulei nesīs vairāk labuma nekā visi mūsu apliecinājumi.
Kristus lietā nav iespējams kalpot ar savtību. Viņa lieta ir nabagu un apspiesto lieta. [384] Viņa sekotāju sirdīs trūkst Kristus sirsnīgās iejūtības — dziļās mīlestības pret tiem, kurus Viņš ir vērtējis tik augstu, ka par viņu glābšanu atdevis savu dzīvību. Šīs dvēseles ir dārgas, neizsakāmi dārgākas par jebkuru citu upuri, ko mēs varam pienest Dievam. Ja atdodam visus spēkus kādam acīmredzami lielam darbam, bet tajā pašā laikā esam nevērīgi pret trūcīgajiem un liedzam svešiniekam viņa tiesības, tad šāda kalpošana Dievam nav pieņemama.
Dvēseles svēttapšana ir Svētā Gara darbs, kurš cilvēkā iedēsta Kristus dabu. Evaņģēlija reliģija ir Kristus, kurš ienācis dzīvē — tas ir dzīvs, aktīvs princips. Tā ir Kristus žēlastība, kas atklājas raksturā un parādās labos darbos. Evaņģēlija principi nav šķirami ne no vienas praktiskās dzīves sfēras. Katrai kristieša dzīves un darba jomai jābūt Kristus dzīves atspoguļojumam.
Dievbijības pamats ir mīlestība. Lai arī kādi būtu ticības apliecinājumi, cilvēkam nevar būt patiesa mīlestība pret Dievu, ja tam trūkst nesavtīgas mīlestības pret savu brāli. Taču šo garu mēs nekad neiemantosim, mēģinot mīlēt citus. Vajadzīga ir sirdī mājojoša Kristus mīlestība. Kad paša es ir izzudis Kristū, tad mīlestība izplūst pati no sevis. Kristieša rakstura pilnība ir sasniegta tad, kad pamudinājums palīdzēt un nest svētību citiem nepārtraukti nāk no cilvēka iekšienes — kad sirdi pilda Debesu gaisma, atklādamās arī sejā.
Nav iespējams, ka sirdī, kurā mājo Kristus, trūktu mīlestības. Ja mīlam Dievu tāpēc, ka Viņš mūs pirmais ir mīlējis, tad mīlēsim arī visus, par kuriem Kristus ir miris. Mēs nevaram nākt saskarsmē ar dievišķo, nesaskaroties ar cilvēcisko, jo Tajā, kurš sēž universa tronī, ir apvienots gan dievišķais, gan cilvēciskais. Savienojoties ar Kristu, mēs ar mīlestības ķēdes zelta locekļiem savienojamies arī ar citiem cilvēkiem. [385] Tad mūsu dzīvē būs redzama Kristus žēlsirdība un iejūtība. Mēs negaidīsim, kamēr trūcīgos un nelaimīgos atved pie mums. Mūs nevajadzēs lūgt, lai mēs justu līdzi citu bēdām. Tad kalpošana trūcīgajiem un cietējiem mums būs tikpat dabiska, cik Kristum — ceļot un darīt labu.
Kad vien tiek izjusts kāds pamudinājums uz mīlestību vai līdzjūtību, kad vien sirds tiecas svētīt un stiprināt citus, vienmēr darbojas Svētais Gars. Ir bijuši gadījumi, kad pagānisma dziļumos cilvēki, kas nekad nav pazinuši Dieva likumu un pat nav dzirdējuši vārdu “Kristus”, ir laipni izturējušies pret Viņa kalpiem un aizstāvējuši tos, riskēdami ar savu dzīvību. Šāda rīcība ir dievišķa spēka izpausme. Šajos gadījumos Svētais Gars ir iedēstījis Kristus žēlastību mežoņa sirdī, un tā ir atmodinājusi līdzjūtību — pretstatā viņa dabai, pretstatā viņa audzināšanai. Viņa dvēselē ir atspīdējis “patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku” (Jāņa 1:9). Ja gaisma tiek ņemta vērā, tad tā šo cilvēku ieved Dieva valstībā.
[386] Debesis tiek pagodinātas tad, kad kritušiem palīdz piecelties un nelaimīgie tiek mierināti. Kur vien Kristus mājo cilvēku sirdīs, Viņš šādā veidā arī atklājas. Kur vien tas notiek, Kristus reliģija nes svētību, un kur tiek nesta svētība, tur ir gaišums.
Šajā ziņā Dievs neatzīst nekādus cilvēku dalījumus tautībās, rasēs vai sabiedrības šķirās. Viņš ir visas cilvēces Radītājs. Tā kā visi cilvēki ir radīti, viņi pieder vienai ģimenei; arī pateicoties pestīšanai, visi ir viens. Kristus nāca, lai nojauktu katru starpsienu, atvērtu ieeju katrā tempļa nodalījumā, lai Dievs būtu brīvi pieejams katrai dvēselei. Viņa mīlestība ir tik plaša, tik dziļa un tik pilnīga, ka tā nonāk visur. Tā no sātana gūsta atbrīvo nelaimīgās dvēseles, kuras viņam bija izdevies piekrāpt. Dieva mīlestība šīm dvēselēm ļauj mājot tur, kur tām ir pieejams Viņa tronis, tronis, kuru apņem apsolījuma varavīksne.
Kristū nav ne jūda, ne grieķa, ne kalpa, nedz svabadā. Viņa dārgajās asinīs visi ir kļuvuši tuvi cits citam. (Sk. Gal. 3:28; Ef. 2:13)
Lai arī kādas būtu atšķirības ticības pārliecībā, cilvēces ciešanu saucieni ir jādzird un tiem ir jāatbild. Tur, kur cilvēki cits pret citu izjūt nepatiku reliģisku atšķirību dēļ, daudz laba var paveikt kalpojot personiski. Kalpošana mīlestībā lauzīs jebkurus aizspriedumus un mantos dvēseles Dievam.
Mums jābūt gataviem sastapties ar citu bēdām, grūtībām un sarežģījumiem. Mums jāpriecājas kopā gan ar augstākās, gan zemākās sabiedrības ļaudīm, gan ar bagātiem, gan nabadzīgiem. “Bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet,” saka Kristus. (Mat. 10:8) Ap mums ir nelaimīgas, kārdināšanām pakļautas dvēseles, kurām vajadzīgi līdzjūtīgi vārdi un palīdzība. Ir atraitnes, kurām nepieciešama iejūtība un atbalsts. Ir bāreņi, kurus Kristus saviem sekotājiem ir licis pieņemt kā Dieva uzticētus. Pārāk bieži kristieši tiem paiet garām, nepievērsdami uzmanību. Tie var būt skrandaini, nekulturāli un visādā ziņā nepievilcīgi; tomēr viņi ir Dieva īpašums. Tie ir atpirkti par augstu [387] cenu un Viņa acīs ir tikpat dārgi kā mēs. Šie cilvēki ir Dieva lielās saimes locekļi, bet kristieši kā Viņa nama pārvaldnieki ir atbildīgi par tiem. “Viņu dvēseles Es atprasīšu no tevis,” saka tas Kungs.
No visiem ļaunumiem lielākais ļaunums ir grēks, tāpēc mūsu pienākums ir iežēloties par grēcinieku un tam palīdzēt. Taču visus nevar aizsniegt, rīkojoties pēc viena parauga. Ir daudz tādu, kuri slēpj savas dvēseles izsalkumu. Tiem daudz palīdzētu laipns vārds un tas, ka viņus atceras. Ir arī tādi, kuriem ir vislielākās vajadzības, taču viņi paši to neapzinās. Tie neaptver savas dvēseles briesmīgo trūkumu. Ļaužu pūļi ir tā nogrimuši grēkā, ka viņi ir zaudējuši mūžības realitātes izjūtu, zaudējuši savu līdzību Dievam un pat īsti nezina, vai viņiem ir dvēseles, kas jāglābj. Tiem nav ne ticības Dievam, ne paļaušanās uz cilvēku. Daudzus no tiem iespējams aizsniegt vienīgi ar neviltotu labestību, kas negaida atmaksu. Vispirms jārūpējas par viņu fiziskajām vajadzībām. Viņiem ir jābūt paēdušiem, tīriem un pieklājīgi apģērbtiem. Kad šie cilvēki saskatīs tavas nesavtīgās mīlestības pierādījumus, viņiem būs vieglāk ticēt Kristus mīlestībai.
Ir daudz tādu, kuri dzīvo maldos un apzinās savu kaunu un muļķību. Tie tik ilgi skatās uz savām kļūdām un maldiem, kamēr nonāk gandrīz pilnīgā izmisumā. Šīs dvēseles mēs nedrīkstam atstāt. Ja kādam jāpeld pret straumi, tad viss straumes spēks to nes atpakaļ. Pasniedz viņam palīdzošu roku, kā Vecākais Brālis pasniedza roku slīkstošajam Pēterim. Uzrunā šo cilvēku ar cerības pilniem vārdiem, ar vārdiem, kas rada uzticību un pamodina mīlestību.
Tu savam garīgu ciešanu nomāktajam brālim esi vajadzīgs, tāpat kā tev pašam ir bijusi vajadzīga brāļa mīlestība. Viņam ir vajadzīga tāda cilvēka pieredze, kurš reiz ir bijis tikpat vājš, kurš spēj just viņam līdzi un palīdzēt. Sava vājuma apzināšanās mums ir jāizmanto, palīdzot citiem viņu lielajās vajadzībās. [388] Nekad mums nevajadzētu paiet garām dvēseles ciešanām, nemēģinot sniegt to mierinājumu, kuru paši esam saņēmuši no Dieva.
Prātam, sirdij un dvēselei spēku uzvarēt zemisko dabu dod sadraudzība ar Kristu, personīgs kontakts ar dzīvo Pestītāju. Tam, kurš maldās, pastāsti par visvareno roku, kas viņu pasargās, par Kristus bezgalīgo labestību, kas viņam jūt līdzi. Šim cilvēkam nepietiek, ka viņš tic likumam un spēkam, jo šīm lietām nepiemīt iejūtība, un tās nekad nedzirdēs saucienus pēc palīdzības. Viņam jāsatver roka, kura ir silta, un jāuzticas sirdij, kas pilna labestības. Pamudini viņu pastāvīgi turēt prātā domu, ka Dievs ir viņam līdzās un noraugās ar iejūtību un mīlestību. Liec viņam domāt par Tēva sirdi, kas vienmēr skumst par grēku, par Tēva roku, kas joprojām ir izstiepta, par Tēva balsi, kas saka: “Lai viņš satver Manu spēku, ka viņš var salīgt mieru ar Mani; un viņš salīgs mieru.” (Jes. 27:5 — KJV)
Kad tu iesaisties šajā darbā, tev ir cilvēka acij neredzami palīgi. Samarietim, kurš aprūpēja ievainoto svešinieku, līdzās atradās Debesu eņģeļi no Debesu pagalmiem. Tie stāv blakus katram, kurš kalpo Dievam, palīdzēdams citiem cilvēkiem. Tu sadarbojies arī ar pašu Kristu. Viņš ir Atjaunotājs, un, strādājot Viņa uzraudzībā, tu sasniegsi lielus rezultātus.
No tavas uzticības šajā darbā ir atkarīga ne tikai citu labklājība, bet arī tavs mūžības liktenis. Kristus vēlas paaugstināt visus, kas ar Viņu sadarbojas, lai mēs visi būtu viens Viņā, kā Viņš ir vienots ar Tēvu. Viņš pieļauj, ka mēs saskaramies ar ciešanām un nelaimēm, lai atbrīvotu mūs no egoisma; Viņš cenšas attīstīt mūsos sava rakstura īpašības — līdzjūtību, sirsnību un mīlestību. Uzņemdamies šo kalpošanas darbu, mēs iestājamies Viņa [389] skolā, lai tiktu sagatavoti dzīvei Dieva pagalmos. Ja mēs atsakāmies no tās, tad līdz ar to arī atsakāmies no Viņa pamācībām un izvēlamies mūžīgu atšķirtību no Viņa.
“Tā saka tas Kungs Cebaots: “Ja tu (..) Man kalposi ar šķīstu sirdi, tad (..) Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še kā sulaiņi stāv Manā priekšā” “ — proti, ar eņģeļiem, kas ir ap Viņa troni. (Cak. 3:7) Sadarbojoties ar Debesu būtnēm viņu darbā virs zemes, mēs sagatavojamies sadraudzībai ar tām Debesīs. “Kalpotāji gari, [kuri] izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana” (Ebr. 1:14), šie Debesu eņģeļi labprāt sagaidīs tos, kuri uz zemes būs dzīvojuši ne tāpēc, lai viņiem kalpotu, bet lai viņi kalpotu. (Sk. Mat. 20:28) Šajā svētībām bagātajā sadraudzībā sev par mūžīgu prieku mēs iepazīsim visu, kas ietverts jautājumā: “Kurš ir mans tuvākais?”
