Tāds ir patiesas dievkalpošanas gars. Tie, kuri šķietami ir pirmie, bet kuriem trūkst šī gara, būs pēdējie; savukārt tie, kuri iemantojuši šo garu, būs pirmie, lai gan tagad viņi tiek uzskatīti par pēdējiem.
Ir daudz tādu, kas sevi nodevuši Kristum, taču neredz iespēju darīt sevišķi lielu darbu vai pienest lielus upurus, kas būtu vajadzīgi kalpošanā Viņam. Šie cilvēki sevi var mierināt ar domu, ka Dievam ne vienmēr vispieņemamākā ir mocekļa pašuzupurēšanās un ka Debesu sarakstos augstāko vietu nebūt neieņem tikai misionāri, kuri ik dienas sastopas ar nāves briesmām. Kristietis, kurš tāds ir arī savā personīgajā dzīvē, kurš ik dienas atsakās no sevis, ir patiess savos nolūkos un šķīsts savās domās, lēnprātīgi izturas izaicinājuma brīžos, dzīvo ticībā un dievbijībā, ir uzticīgs vismazākajās lietās un savā mājas dzīvē pārstāv Kristus raksturu — šāds cilvēks Dievam var būt pat dārgāks nekā visā pasaulē atzīts misionārs vai moceklis.
Ak, cik atšķirīgi ir kritēriji, pēc kuriem raksturu vērtē Dievs un cilvēki! Dievs redz daudzos pārvarētos kārdinājumus, par kuriem neko nezina pasaule un pat tuvi draugi — tie ir kārdinājumi mājas dzīvē, kārdinājumi sirdī. Viņš redz dvēseles pazemību, kad tā saskata savu vājumu, un patiesu [404] nožēlu pat par ļaunu domu. Dievs redz pilnīgu nodošanos kalpošanai Viņam. Viņš pamana brīžus, kad norisinās smaga cīņa ar sevi — cīņa, kurā tiek gūta uzvara. To visu Dievs un eņģeļi zina. Viņa priekšā tiek rakstīta atmiņu grāmata par tiem, kuri bīstas Kungu un pārdomā Viņa augsto vārdu.
Panākumu noslēpums nav mūsu izglītība, stāvoklis sabiedrībā, mūsu skaits, uzticētie talanti vai gribasspēks. Kad jūtam savu neprasmi, mums jādomā par Kristu, kurš ir visu spēku spēks, visu domu doma, un ar Viņa starpniecību ikviens, kas vēlas un ir paklausīgs, gūs uzvaru pēc uzvaras.
Lai arī cik neilga būtu mūsu kalpošana un necils paveiktais darbs, tomēr atalgojums mums neliks vilties, ja vienkāršā ticībā sekosim Kristum. To, ko pat lielākais un gudrākais nespēj nopelnīt, to vājākais un pazemīgākais var vienkārši saņemt. Debesu zelta vārti neatveras pašpārliecinātajiem. Tie netiek pacelti tiem, kuri savā garā ir lepni. Mūžīgie vārti plaši atvērsies pēc maza bērna bailīga pieskāriena. Svētīga būs žēlastības atmaksa tiem, kas Dieva labā strādājuši ticības un mīlestības vienkāršībā.
