Saimnieka norēķināšanās ar sava vīna dārza strādniekiem [397] attēlo Dieva izturēšanos pret cilvēci. Tā ir pilnīgi pretēja kārtībai, kas valda starp cilvēkiem. Pasaules darījumos pieņemts, ka samaksa tiek dota atkarībā no padarītā darba. Strādnieks gaida, ka viņam maksās tikai to, ko viņš ir nopelnījis. Taču šajā līdzībā Kristus attēlo savas valstības principus — tās valstības, kura nav no šīs pasaules. Viņš nav pakļauts cilvēku standartiem. “Jo Manas domas nav jūsu domas,” saka tas Kungs. “Par cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Jes. 55:8,9)
Līdzībā minētie pirmie kalpi vienojās strādāt par noteiktu summu, kuru viņi arī saņēma, ne vairāk. Vēlāk aicinātie uzticējās saimnieka apsolījumam: “Kas nākas, to jūs dabūsit.” Tie viņam uzticējās, neko nejautādami par algu. Tie paļāvās uz to, ka saimnieks būs taisnīgs un godīgs. Viņi saņēma atalgojumu nevis pēc padarītā darba, bet pēc saimnieka augstsirdības.
Tā arī Dievs vēlas, lai mēs uzticamies Viņam, kurš bezdievīgo dara taisnu. Atalgojumu Viņš nedos pēc mūsu nopelniem, bet pēc sava “nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Jēzū Kristū.” (Ef. 3:11) “Viņš mūs izglāba nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības.” (Tit. 3:5) Tiem, kuri Viņam uzticas, Viņš atlīdzina “daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam”. (Ef. 3:20)
Dieva skatījumā darba vērtību nenosaka padarītā apjoms, bet tas, kādā garā darbs tiek darīts. Tie, kas viņa dārzā ienāca ap vienpadsmito stundu, bija pateicīgi par iespēju strādāt. Strādnieku sirdis pildīja pateicība tam, kurš viņus bija pieņēmis, un, kad dienas beigās saimnieks viņiem samaksāja par pilnu darbadienu, [398] tie bija ļoti pārsteigti. Viņi zināja, ka nav pelnījuši šādu algu. Laipnība, kas parādījās darba devēja sejā, pildīja tos ar prieku. Šie kalpi nekad neaizmirsa namatēva labestību un dāsno atalgojumu, ko bija saņēmuši. Tā tas ir arī ar grēcinieku, kurš, apzinādamies savu necienību, vienpadsmitajā stundā ir ienācis Kunga vīna kalnā. Kalpošanas laiks tam šķiet tik īss, viņš jūt, ka nav nopelnījis algu, tomēr šo cilvēku pārņem prieks par to, ka Dievs viņu vispār pieņem. Viņš strādā pazemīgi un uzticīgi, juzdamies pateicīgs par izdevību darboties kopā ar Kristu. Dievam ir prieks par šādu attieksmi.
Kungs vēlas, lai mēs uz Viņu paļaujamies, nejautādami par atalgojuma lielumu. Kad dvēselē mājo Kristus, tad domas par algu nav galvenās. Tas nav mūsu kalpošanas vadmotīvs. Protams, kad tiktāl esam nonākuši, mums ir jāciena piešķirtā samaksa. Dievs vēlas, lai mēs atbilstoši novērtējam Viņa apsolītās svētības. Taču Viņš negrib, ka mēs tiektos pēc samaksas vai uzskatītu, ka par katru paveikto pienākumu esam pelnījuši atbilstošu algu. Mums nevajadzētu tik daudz tiekties pēc [399] algas, cik pēc tā, lai mēs rīkotos pareizi neatkarīgi no jebkādiem ieguvumiem. Mūsu motīviem ir jābūt mīlestībai pret Dievu un citiem cilvēkiem.
Šī līdzība neattaisno tos, kuri dzird pirmo aicinājumu darbā, bet neuzskata par vajadzīgu doties uz Kunga vīna kalnu. Kad saimnieks iegāja tirgus laukumā vienpadsmitajā stundā un atrada tur bezdarbniekus, viņš sacīja: “Ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba?” Tie atbildēja: “Neviens mūs nav derējis.” Neviens no tiem, kuri tika aicināti vēlāk, nebija tirgū no rīta. Viņi nebija noraidījuši aicinājumu. Tie, kas to noraida, bet pēc tam atgriežas no saviem maldiem, dara labi nožēlodami; tomēr spēlēties ar pirmo aicinājumu nav gudri.
Kad vīna kalna strādnieki “katrs dabūja pa denārijam,” tad tie, kuri darbu bija uzsākuši agri no rīta, jutās aizvainoti. Vai tad viņi nebija strādājuši divpadsmit stundas? Un vai tad nebūtu taisnīgi, ja viņi saņemtu vairāk nekā tie, kuri strādāja tikai vienu stundu, turklāt dienas vēsākajā daļā? “Šie pēdējie strādāja vienu vien stundu,” tie iebilda, “un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.”
Tad namatēvs atbildēja vienam no viņiem: “Draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?”
“Tā pēdējie būs pirmie, un pirmie pēdējie. [Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. ]”
Līdzībā minētie pirmie strādnieki aino tos, kuri uz savu nopelnu pamata prasa priekšrocības attiecībā pret citiem. Tie savu darbu uzsāk, būdami pašapmierināti, bez pašaizliedzības un uzupurēšanās. Varbūt šie ļaudis apliecina, ka visu mūžu ir kalpojuši Dievam; varbūt viņi visvīrišķīgāk ir izturējuši [400] grūtības, visvairāk cietuši zaudējumus un pārbaudījumus un tāpēc domā, ka tiem ir tiesības saņemt lielu algu. Viņi vairāk domā par atalgojumu nekā par lielo priekšrocību, ka var būt Kristus kalpi. Pēc viņu pašu uzskatiem viņu darbi un upuri dod tiem tiesības baudīt lielāku cieņu nekā citiem, un, tā kā šīs pretenzijas netiek atzītas, tad tie jūtas aizvainoti. Ja šie cilvēki būtu strādājuši ar mīlestību un uzticību, tad joprojām būtu pirmie; taču viņu sūdzēšanās un īgnais raksturs nav līdzīgs Kristum un pierāda, ka viņi ir neuzticami. Te atklājas tieksme būt pirmajam, neuzticēšanās Dievam, skaudība un nenovīdība pret brāļiem. Kunga labsirdība un dāsnums tiem ir iemesls vienīgi kurnēšanai. Tā šie kalpi parāda, ka starp viņu dvēselēm un Dievu nav savienības. Viņi nepazīst prieku, kas rodas sadarbojoties ar Meistaru.
Nekas Dievam nav tik nepatīkams kā šī aprobežotība, kas domā tikai par sevi. Kungs nevar strādāt kopā ar ļaudīm, kam piemīt šīs īpašības. Tādi cilvēki ir nejūtīgi pret Viņa Gara darbību.
Kunga vīna kalnā pirmie tika aicināti jūdi, tāpēc viņi bija lepni un kļuva paštaisni. Viņi uzskatīja, ka ilgo kalpošanas gadu dēļ tiem pienākas lielāks atalgojums nekā citiem. Nekas šo tautu tā nesaniknoja kā norādījums, ka Dieva lietās pagāniem tiks dotas tādas pašas priekšrocības kā viņiem.
Kristus brīdināja tos mācekļus, kuri pirmie tika aicināti sekot savam Meistaram, lai arī viņi nelolotu sevī līdzīgu ļaunumu. Viņš redzēja, ka paštaisnība būs draudzes vājums un lāsts. Cilvēki sāks domāt, ka viņi var kaut ko darīt, lai nopelnītu vietu Debesu valstībā. Tie iedomāsies, ka Kungs tiem palīdzēs tad, kad viņi paši būs sasnieguši zināmu panākumu līmeni. [401] Līdz ar to būs daudz egoisma un maz Jēzus. Daudzi, kas būs kaut ko nelielu paveikuši, kļūs iedomīgi un uzskatīs, ka ir augstāki par citiem. Tie gaidīt gaidīs glaimus un būs skaudīgi, ja viņus neuzskatīs par vissvarīgākajiem cilvēkiem. Kristus savus mācekļus cenšas pasargāt no šīm briesmām.
Lielīties ar nopelniem nav pareizi.” “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts”, saka tas Kungs.” (Jer. 9:22,23)
Lai neviens nevarētu lielīties, atalgojums netiek izsniegts par darbiem; viss tiek dots žēlastībā. “Ko lai nu sakām par savu ciltstēvu pēc miesas — Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis? Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisns ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā. Jo ko saka raksti? “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Bet, kam nav darbu, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisnu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom. 4:1–5) Tāpēc nevienam nav iemesla iedomāties, ka viņš ir lielāks par [402] citiem, vai apskaust tos. Nevienam netiek piešķirtas lielākas privilēģijas kā citiem, un neviens nevar pretendēt uz tiesībām saņemt atalgojumu.
Gan pirmajiem, gan pēdējiem ir jādalās lielajā mūžības atalgojumā, un pirmajiem ar prieku būtu jāapsveic pēdējie. Tas, kuram skauž cita atalgojums, ir aizmirsis, ka viņš pats ir glābts vienīgi žēlastībā. Līdzība par strādniekiem nosoda jebkuru nenovīdību un aizdomas. Mīlestība priecājas par patiesību un neveido skaudības mudinātus salīdzinājumus. Tas, kuram piemīt mīlestība, salīdzina vienīgi Kristus pievilcību un savu nepilnīgo raksturu.
Šī līdzība ir brīdinājums visiem strādniekiem — lai arī cik ilgstoša būtu viņu kalpošana un cik lieli viņu darbi, bez mīlestības pret brāļiem un bez pazemības Dieva priekšā tie nav nekas. Ja troni ieņem paša es, tad tā nav Kristus reliģija. Tas, kurš par mērķi izvirza pašpaaugstināšanos, pārliecināsies, ka viņam trūkst tās žēlastības, kura vienīgā viņu var darīt sekmīgu kalpošanā Kristum. Kad vien cilvēks kļūst lepns un pašapmierināts, tad darbs tiek sabojāts.
Ne darba ilgums, bet parādītā labprātība un uzticība ir tā, kas darbu dara Dievam pieņemamu. Jebkurā kalpošanā tiek prasīta pilnīga atteikšanās no sevis. Vismazākais pienākums, kas veikts ar patiesu attieksmi, aizmirstot sevi, ir Dievam patīkamāks nekā vislielākais darbs, kuru sabojājusi pašlabuma meklēšana. Viņš raugās, cik daudz Kristus gara mēs sevī uzturam un cik daudz Kristus līdzības mūsu darbs atklāj. Viņš vairāk vērtē mīlestību un uzticību, ar kādu strādājam nekā padarītā daudzumu.
Tikai tad, kad miris egoisms un cīņa pēc pārākuma zudusi, kad sirdi pilda pateicība un dzīvi padara skaistu mīlestība — jā, tikai tad dvēselē ir iemājojis Kristus un mēs tiekam atzīti par Dieva darbabiedriem.
Lai arī darbs sagādātu pārbaudījumus, īsti strādnieki to neuzskatīs par smagām klaušām. Tie ir gatavi ieguldīt tajā visu, [403] ieskaitot paši sevi, un tomēr darbs tiek veikts ar možu garu un līksmu sirdi. Prieku par Dievam veltītu dzīvi ir izteicis Jēzus Kristus. Viņu prieks ir Kristus prieks — “darīt tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa 4:34) Šie strādnieki sadarbojas ar godības Kungu. Šī doma dara patīkamu jebkuru grūtu darbu, stiprina gribu un iedrošina garu, lai arī kādi būtu apstākļi. Strādādami ar nesavtīgu sirdi, kuru dalīšanās Kristus ciešanās ir darījusi cēlu, pauzdami Viņa iejūtību pret citiem un sadarbojoties ar Kungu Viņa darbā, tie vairo Viņa prieku, slavēdami un pagodinādami Viņa augsto vārdu.
